Iznāks “sirdslietu aģenta” romāns 4
Žurnālists, publicists Dzintars Tilaks (1959) dzimis Rīgā. Beidzis Latvijas Valsts konservatoriju (patlaban J. Vītola Mūzikas akadēmija), iegūstot režisora profesiju, taču jau 1980. gadā sācis strādāt Latvijas Radio.
Vadījis raidījumu apvienībā “Radioiela” Latvijas Radio 1. programmā, studijas MIX mūzikas programmu Latvijas Radio 2. programmā, taču popularitāti ieguvis, vadot raidījumu “Sirdslietu aģentūra”. 1996. gadā ieguvis labākā radiožurnālista balvu “Preses nagla 96”.
2005. gadā iznāca pirmā Dzintara Tilaka grāmata “Sirdslietu aģenta ritmiskas domas”, kam sekojušas grāmatas “Labi, ka tā! Pastāsti” (2010), erudīcijas jautājumu krājums par Latviju “Latvi – jā, latvi – nē!”, bet pērn – divas grāmatas “Latviskās sirdslietas” un “Laika atkārtojums”.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Dzintara Tilaka romāna “No Jāņiem līdz Ziemassvētkiem”, kas drīzumā iznāks izdevniecībā “Lauku Avīze”.
Dita gāja vēl tālāk, lai nedzirdētu balles mūziku. Šeit it nemaz neprasījās pēc fona mūzikas, šeit viņa gribēja dzirdēt tikai savus soļus uz grants ceļa. Apņēmīgā solī viņa strauji attālinājās, nogriezās uz mazāka lauku ceļa, kas bija tāds pats kā uz Jura vecāku mājām. Beidzot klusums. Arī laika sajūta bija attālinājusies. Cik ilgi viņa bija gājusi? Tas gan īpaši neuztrauca. Putnu balsis vēl šur tur atskanēja, bet ne tik daudz, kā vakaram tuvojoties. Īsta tumsa nemaz negrasījās iestāties, un sieviete varēja saskatīt pat konkrētas lauku puķes grāvja malā. Ceļa pretējā pusē bija nokalnes pļava, kurā kā
atšķaidīts piens parādījās retas miglas strīpiņas. Dita apstājās. Izvilka mazo fotoaparātu, bet, sapratusi, ka zibspuldze tikai visu noplacinās, ielika atpakaļ pleca somā. Pie sevis pusbalsī līgoja bērnībā mātes iemācīto melodiju un iebrida nokalnes pļavā. Viņu apņēma īsta dabas burvība. Mazliet baisa, bet vilinoša sajūta – naktij pienākot, būt vienai svešā vietā pirmo un pēdējo reizi mūžā. Dita izpleta rokas un pacēla virs galvas.
Brīvība! Vienai pašai visa šī pļava!
Viņa atcerējās dažas rindas no Aleksandra Grīna vēsturiskā romāna, kur tika aprakstītas kailas meitenes Jāņu naktī, mazgājoties un veļoties rasā. Tā ir neparasta rasa, tā savākusi visus dabas spēkus un koncentrējusi šajos pilienos. Maģiski! Burvīgi! Kails augums pļavas rasā! Dita apjauta, ka viņu tas vilina. Nekad agrāk tā nav bijis, bet tagad pirmo reizi tādas domas. Un kāpēc ne? Vienreiz mūžā tas ir jāizdara! Varbūt visam gadam būs veselība uzsūkta no miljona spēkpilnu pilienu? Tā ir šķīstīšanās! Jā!
Krietnā attālumā no ceļa Dita iebrida pļavā kā ezerā, lai neviens nepamana arī ar mašīnu starmešiem. Apstājusies pie neliela kociņa, kas ieaudzis starp garajiem zāļu kātiem, viņa lēnām sāka izģērbties. Sieviete to darīja uzmanīgi, it kā baidoties, ka pati varētu pārdomāt, it kā kāds nieks vai troksnis tālumā varētu visu izjaukt. Nakts tiešām nebija pārāk vēsa, lai gan tālāk nokalnē miglas strīpas bija kļuvušas biezākas. Viņa izģērbās kaila, kārtīgi salocīja apģērbu, nolika somu, uz zemākā zara uzkarināja vainagu un bija gatava savai nakts burvībai. Iebridusi pļavā dziļāk, atskatījās uz tikko pamanāmo ceļa līniju, uz atstāto apģērba kaudzīti. Ar rokām aizskāra miklos stiebrus, pietupās un trausa rasu no raibā pļavas paklāja. Tad Dita priecīgi iegavilējās: līgo, līgo! Vairākas reizes Dita pietupās, atkal iztaisnojās un iesmējās, jo viņai tas atgādināja pirmo apmērcēšanos pirms peldēšanas. Tad metās guļus un vēlās miklajā zālē, izdvesdama sevī turētās mežonīgās skaņas. It kā gārdzot caur smiekliem un vairākkārt iespiedzoties, Dita ļāva sev vaļu. Nospriegotās apziņas atsperes, it kā to vien būtu gaidījušas, atsprāga vaļā, grūda viņu vēl tālāk, lika gavilēt vēl skaļāk. Augums pierada pie rasas vēsuma, un viņa turpināja velties pa slīpumu, aplīpot ar zāļu stiebriem un ziedu lapām. Kaut kas pirmatnējs bija pamodies Ditā. Tas bija tik saviļņojoši, ka uztraukuma tirpas pārskrēja pār muguru un viņa sajuta kaut ko orgasmam līdzīgu, kas pēc brīža lika kā nespēkā atgulties un raudzīties naksnīgajās debesīs. Dita gulēja, līdz elsas pārgāja vienmērīgā, dziļā elpošanā. Viņa vēroja mazputniņu tumšos augumus šaudāmies kā bultas pret vēl gaišajām debesīm, līdz aptvēra, ka tie ir sikspārņi. Apņēma tuvākas un tālākas dabas skaņas, kuru izcelsmi varēja tikai nojaust. Kļuva vēsāks, ko izjuta sievietes kailais un mitrais augums.
Dita piecēlās piena baltā miglā, kas nez no kurienes bija saradusies visapkārt. Viņa brida ārā no pļavas uz ceļa pusi. Nonākusi tuvāk ceļam, viņa raudzījās pēc nelielā kociņa, kur atstāts apģērbs un soma, bet nevarēja saskatīt – miglas vāli bija uzkāpuši krietni augstāk. Viņa gāja paralēli ceļam, līdz ieraudzīja nelielu koku. Bet tas nebija īstais. Tikai tagad Dita sāka aptvert situācijas nopietnību. Viņa sevi mierināja un gāja vēl tālāk. Vai tas bija te? Nē. Te viņa nebija gājusi. Tad Dita centās iet atpakaļ pa savām zālē iemītajām pēdām, bet arī tās vairs nevarēja atrast. Izlauzās skaļš: stulbā zoss! Vienkārši muļķīga un idiotiska situācija! Domā, meitēn, domā! – Dita mudināja sevi un mēģināja atcerēties, no kuras ceļa vietas viņa bija nogriezusies uz pļavu. Tumsa un migla darīja savu – visa apkārtne bija pārvērtusies. Tagad pļava izskatījās kā ezers ar nelielu krūmu pudurīšu salām. Un sieviete kaila stāvēja šajā naksnīgajā ezerā, kas viņu vairs negribēja atlaist. Vēsums bija piezadzies tik tālu, ka lika viņai aptvert sevi ar rokām un kustēties straujāk. Vēl mirklis, un es kritīšu panikā. Ko darīšu panikas laikā? Ko? Skriešu uz ceļa un kliegšu? Plika un bez telefona! Viena lauku ceļa malā. Stulbi stulbā zoss kvadrātā! – Dita strostēja sevi.
Dita dusmojās uz sevi par pēkšņo neapdomību tādā vietā atstāt visas savas mantas. Izrādījās, ka pļava lēnām aizaug ar jauniem kociņiem, un tādu bija daudz. Dita skrēja pie katra, arī pie tiem, kas izskatījās pārāk lieli. Apstājās, lēkāja un centās ar rokām berzt augumu, lai sasildītos. Vēlreiz metās skriešus paralēli ceļam, tikai nu jau uz otru pusi. Stiebri sitās gar kājām, viņa uzkāpa kaut kam dzelkšņainam, ievaidējās, saļima garajā zālē un raudāja izmisušam asarām kā bērns. Tā vairs nebija tā Dita, kura mežonīgi priecājās un baudīja, šī bija apjukusi kā mazs, nobijies meitēns, kas saraujas čokurā un raud.
