Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. marts, 2016
Drukāt

“Latvijas Avīze” sāk publicēt Franciskas Ermleres detektīvromānu “Rīgas buča”

Foto - LETAFoto - LETA

Franciska Ermlere

Pēdējā laikā rakstnieces Elitas Franciskas Cimares vārds visvairāk locīts saistībā ar slimību, kuras dēļ zaudēta redze, un tiesvedību saistībā ar avāriju pirms vairākiem gadiem. Tomēr šis nav pirmais straujais kūlenis rakstnieces dzīvē, kaut pati teic: likteņa līkumi sākušies tieši līdz ar ieiešanu detektīva žanrā.

Domājams, lielākā daļa latviešu literatūras jaunumiem sekojošo atceras savdabīgo romānu “Jersikas derība”, kas vēlāk ieguva kora “Kamēr…” balsi oratorijas veidolā. Pirms poētiski mitoloģiskā stāsta par kādas tautas izcelšanos bija vēl prozas krājumi un luga “Apsolītā zeme”, pēc tās – scenāriji, tostarp skatītāju iecienītajai filmai par latviešu basketbolistu panākumiem “Sapņu komanda 1935”. Savulaik apgūta precīzās mehānikas aparātbūves inženiera profesija, neatkarības atgūšanas pārmaiņu laikos strādāts finanšu sektorā, tad studijas Latvijas Kultūras akadēmijas TV un teātra dramaturģijas nodaļā, pabeigti Augstākie scenāristu un režisoru kursi Maskavā… Tieši tur radies gan pseidonīms, ko Franciska Cimare izmanto detektīvu ciklā, – Ermlere –, gan arī doma uzrakstīt detektīvu: “Maskavā augstākajos scenāristu kursos bija pasniedzējs Pāvels Finns, kurš man iedzina diezgan lielu bijību pret žanru kā kanonu, un viņa viedoklis bija tāds, ka jāievēro žanra kanona likumi. Ja gribēsi izdomāt savus kodus, tas, ko gribi pateikt, līdz lasītājam nenokļūs. Man bija tendence rakstīt ļoti lakoniski, un laikam jau apvienojumā ar detektīva žanru tas devis gluži labu rezultātu.”

Visi “Rīgas detektīva” cikla notikumi risinās mākslinieciskā vidē, un rakstniece teic – tā nav nejaušība. Vispirms tapušas intervijas ar māksliniekiem, taču nav bijis īsti skaidrs, kā tās izmantot. Dokumentālā proza šķitusi pārāk paredzama un garlaicīga, turklāt materiāls piedāvājis noslēpumus. Tā nu pirmais no gatavajiem romāniem veltīts gleznotājiem, otrs – jūgenda arhitektūrai, ar kuru Rīga tik bagāta, trešais – Nacionālajam mākslas muzejam, ceturtais būs par teātra vidi, piektais – par rakstniekiem, sestais – par kino, septītais atgriezīsies pie mākslas, gan vairāk caur mākslas kritikas prizmu. Franciska Cimare gan uzreiz steidz piebilst: nevajag meklēt pārāk tiešas paralēles starp romānā aprakstītajiem personāžiem un reāliem cilvēkiem, drīzāk viņa pievērš uzmanību katras nozares mazajiem, netīrajiem noslēpumiem, kuri palaikam radušies pirms daudziem gadiem un šķietami nevienam netraucē. Taču, nonākot tiem pārāk tuvu, neatzītais, nesodītais un nenožēlotais nodarījums var izrādīties gana sprādzienbīstams, lai patiešām ietu bojā cilvēki. Tā romāna “Rīgas buča” pamatos iegūlies Kultūras akadēmijas mākslas vēstures nodarbībās pie Tatjanas Sutas dzirdētais, ka mākslinieku savulaik muzejam ziedotās kolekcijas ir vienkārši pārdotas. “Es neatbalstu, ka dāvinātas lietas atgriež atpakaļ tirgū,” strikti teic rakstniece. “Teiksim, Mežaparkā ir Saules dārzs, kuram iedzīvotāji reiz savāca līdzekļus, lai izveidotu pastaigu, atpūtas vietu. Tagad tā pārdota privātīpašniekam. Tāpat ar māksliniekiem, kuri emigrējuši no Latvijas un kuriem dzimtene kļuvusi par sava veida zaudēto paradīzi – nedomāju, ka to vajadzētu padarīt par kādu svētumu, bet pārdot tālāk arī nav pareizi.”

Kaut arī pret detektīvromānu kritiķi un literatūras teorētiķi mēdz izturēties visai nicīgi, Franciska Cimare tajos saredz ne tikai literāru, bet arī potenciāli morālu vērtību: “Angļu detektīvi uztur tradīciju, kurā skaidri redzams, kur beidzas labais un sākas sliktais, un šīs robežas ir tas, kā, manuprāt, mūsu sabiedrībā sāk pilnīgi pietrūkt. No vienas puses, detektīvu cikls ir par māk­sliniekiem, no otras – par septiņiem nāves grēkiem, un ar romāniem gribu vērst uzmanību uz to, ka mūsu tolerance pret šiem grēkiem kļūst nāvējoša, īpaši jaunākajai paaudzei, kurai iekšēja ētiskā normatīva vispār nav.” Rakstniece paskaidro, ka nebūt nevēršas pret citādi domājošiem vai dzīvojošiem cilvēkiem, bet uzskata, ka sabiedrības pastāvēšanai būtu svarīgi novilkt ētiskas robežas un pamanīt pārsātinātības ļaunumu.

Tie, kas lasījuši iepriekšējos divus cikla darbus “Rīgas zīmoga alķīmija” un “Jūgenda pasāža”, jau sastapuši arī “Rīgas bučas” galvenos varoņus – advokātu Salēviču, tēlnieku Aleksandru un advokātu Andreju Vanagu, kurš vienmēr nejauši – gluži kā Agatas Kristi mis Mārpla – iegadās dažādu traģisku un aizdomīgu notikumu epicentrā. Tāpat jau iepazīta un arī turpmākajos romānos būs sastopama Andreja sieva Jasmīna un ome Liliana, kā arī Salēviča sekretāre Ruta, bet personāži, ar un ap kuriem nelaimes notiek, gan no romāna uz romānu mainās.

Mūsu sarunas brīdī Franciskai Cimarei stāv priekšā brauciens uz operāciju Maskavas klīnikā. Viņa teic, ka, protams, pēdējo pāris mēnešu notikumi ārstu iepriekš padarīto jūtami iedragājuši, jo pastāvīgais uztraukums atkal novedis pie galvassāpēm, tomēr pēc atgriešanās ir apņēmības pilna pieķerties nākamajiem romāniem. “Katrā ziņā es ceru, ka detektīvu cikls taps ar visām pārmaiņām, kas manā dzīvē notikušas, jo man bija daudz laika visu pārdomāt, un tagad jau tam varu piešķirt gluži citu dziļumu un attieksmi,” teic rakstniece, piebilstot, ka sākumā vairāk aizrāvusies ar māk­slas artefaktu izgaršošanu, bet tagad saskata dziļākus slēgumus un jūt arī misijas apziņu: “Gribas, lai romāni lasītājiem liktu padomāt, kāpēc mēs dzīvojam tā, kā dzīvojam, un ka paši vien esam šajā situācijā nokļuvuši savas garīgās dezorientācijas dēļ.”

LASI ROMĀNU “LATVIJAS AVĪZES” E-IZDEVUMĀ!

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+