Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. aprīlis, 2013
Drukāt

Izprast sāpes (2)

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Esam mācīti, ka sāpes jānorij, sakostiem zobiem jācieš. Vēlams – vienatnē. Līdztekus zinām par bēdu, kas, dalīta uz pusēm, pārtop pusbēdā. Taču to, kā izturēsimies, sastopoties ar sāpēm, 
bieži pat nenojaušam. Lai spētu atvieglot 
sāpes, tās svarīgi izprast.

 

Nepalikt sāpēs vienam

“Kad ļoti sāp, mana līdzdalība pasaulē mazinās. Kļūstu neuzmanīgāks, vieglāk sakaitināms, man ir sliktāks garastāvoklis. Esmu bēdīgs, mani vairs neinteresē, kas notiek apkārt,” skaidro Šarls Žuslēns, medicīnas zinātņu doktors, praktizējošs ārsts un hipnoterapeits, viens no Francijā atzītākajiem speciālistiem palīdzības sniegšanā tiem, kuriem sāp. Nesen viņš bija Latvijā, lai dalītos savā pieredzē un meklējumos par to, kas ir sāpes un kā tās atvieglot.

 

– Var sacīt: spēcīgas sāpes rada nāves tuvumam līdzīgu stāvokli: neesmu kopā ar citiem, ar dzīvi. Nespēju būt tāds, kāds esmu pieradis būt. Pazūdu no savas vides, kaut arī fiziski tajā atrodos.

Kad sāpes pāriet, atgriešanos pasaulē izbaudu kā atdzimšanu. Visu pazīstamo, kas apkārt, ieraugu it kā no jauna. Ļoti īpatnēja pieredze – atkal būt pasaulē, to no jauna apgūt. Tā ir pieredze, ko veselības problēmu dēļ nācies iepazīt arī man pašam. Tāpēc es mācu par sāpēm. Par tām domāju. No tām pats mācos. Un ik pa laikam piedzīvoju.

– Par kādām sāpēm ir runa? Var sāpēt gan dvēsele, gan kāds traumēts loceklis. Mēdz būt arī hroniskas sāpes, ar kurām cilvēks spiests gadiem ilgi sadzīvot.

– Sāpes nav dalāmas fiziskajās un psihiskajās jeb mentālajās, visas ir vienlīdz vērā ņemamas. Svarīgi, kādu jēgu tām piešķiram. Cik lielas ciešanas sāpes sagādā.

Ja kādam stipri sāp kājas, taču pašam liekas, ka spēj pietiekami labi kustēties, viņam ciešanu mazāk. Savukārt citam pat ļoti niecīga iesmelgšanās, kas varbūt atsauc atmiņā pirms dažiem gadiem pārciestu vēža operāciju, izraisa tādas bailes, kas viņa sāpes kļūst ārkārtīgi stipras.

Ir cilvēki, kuri spēj izturēties tā, it kā sāpju nebūtu, piemēram, budisti. Tas ir iespējams – ar domas palīdzību.

Tāpēc allaž cieši līdzās ir abi komponenti – fiziskā sajūta un jēga, ko piešķiram sāpēm. Sāpes vienmēr ir radikāli subjektīvas. Turklāt tas, ko jūtam šodien, nav tas pats, ko jutām vakar vai jutīsim rīt, jo izriet no mūsu atmiņām, pieredzes un konteksta.

– Tātad ierastā attieksme – ja sāp, ieņem ārsta izrakstīto pretsāpju līdzekli un pacieties – nav īsti pareiza? Kā pret sāpēm būtu jāizturas, zinot, ka ne vienmēr iespējams tās remdēt?

– Ja kāds saka: man sāp, bet nevienam tas nerūp, rodas pamestības sajūta, līdz ar to ciešanas, kas izveseļošanos – pilnīgu atbrīvošanos no sāpēm – kavē vai pat dara maz iespējamu. Vienaldzība ir sliktākais, ar ko jāsastopas tam, kuram sāp.

– Ja nu kāds sāk ar sāpēm spekulēt, tā pieprasot sev aizvien lielāku uzmanību?

– Ļoti svarīgi, lai sāpju mākto uzklausītu tāds, kurš kaut simboliski pārstāv kādu palīdzības struktūru. Sadzīvē tas var būt arī tuvinieks, ģimenes loceklis – mamma noteikti spēj palīdzēt savam bērnam; bet medicīniskajā aprūpē ikvienam, kuram sāp, svarīgi, ka viņa ciešanas atzīst speciālists, kura kompetencē ir sāpes atpazīt. Tādam jāmāk pacietīgi uzklausīt sirgstošo, sadzirdēt sīkākās nianses viņa izjūtu un dzīves uztveres stāstā. Tad, izstudējot šo izziņas materiālu, ir iespējams rast labāko risinājumu, kā palīdzēt.

Sāpes ir cilvēka subjektīvā pieredze, un to remdināšana iespējama tikai ar individuālu pieeju.

– Pārlieka iedziļināšanās sāpju psiholoģiskajos aspektos taču var kļūt par kavēkli ārstniecisku manipulāciju veikšanai – tās dažkārt var būt saistītas ar jaunām sāpēm, kas jāpārcieš, lai atveseļotos.

– Esmu tradicionāls mediķis – darbojos paliatīvajā aprūpē, sniedzu konsultācijas, savā ārsta darbā lietoju visas modernās tehnoloģijas. Bet, pirms sāku strādāt ar cilvēku, kurš cieš, ļoti daudz laika veltu viņa uzklausīšanai. Veicu to, ko modernā medicīna praktizē pārāk maz, bet kas pacienta veselības labad noteikti jādara. Praksē aizvien no jauna pārliecinos, ka tas darbojas.

Vai ar sāpēm dažkārt jāmācās arī sadzīvot, jo ne vienmēr iespējams tās novērst, atkarīgs no jēgas, ko paši tām piešķiram. Kas jādara, jādara – gan jāoperē, gan jādzer zāles, gan jāpārcieš dažādu manipulāciju radītās neērtības. Taču slimajam jābūt pārliecībai, ka šīs sāpes ir izturamas. Dažam nepieciešams nedaudz ciest, tas viņam palīdz. Cits nespēj izturēt ne mazākās sāpes. Te nav runa tikai par sāpju sliek-
sni, kas ir ļoti atšķirīgs, bet par jēgu, ko piešķiram dzīvei, kad ciešam. Bet jebkuru sāpju gadījumā mediķa uzdevums ir ievirzīt pacientu tādai uztverei, kas neļautu cilvēkam pazust no pasaules.

Manuprāt, mēs joprojām pietiekami labi nerūpējamies par cilvēkiem, kuriem sāp. Nestrādājam ar sāpju radītajām ciešanām. Tomēr sakustēšanās jaunas izpratnes virzienā ir notikusi. Šīs lietas pamazām mainās. Ne tikai Francijā, bet visā pasaulē.

 

Apspriesties ar gudro miljardu sevī

“Vienmēr jārēķinās, ka ieilgušu, hronisku sāpju izraisītās ciešanas skar vismaz divus – to, kurš pats cieš, un to, kurš redz otru ciešam sāpes. Ja ģimenē vienam sāp, pārējie riskē kļūt līdzatkarīgi. Šo loku var paplašināt arī kolēģi, radi, kaimiņi – ļaudis, kuri cieš tāpēc, ka sāp līdzcilvēkam,” uzskata hipnopsihoterapeite Dace Rolava. Viņa vienmēr centusies dziļāk izprast sāpju dabu, jo pašai ilgstoši nācies ar tām sadzīvot, vienlaikus meklējot iespējas sāpju radīto ciešanu mazināšanai. Un šajā izziņā viņai daudz palīdzējusi arī Šarla Žuslēna pieredze un sāpju zinātniskā izpēte.

 

– Mediķa skatījumā cietējs ir viens – pacients. Ārsts dara savu darbu – mazāk uzmanības veltot sāpju pētīšanai, bet koncentrējoties uz rīcību to novēršanai. Dakteris necieš no tā, ka cieš pacients. Tā ir profesionālā pašaizsardzība, ļoti nepieciešama racionālai medicīnisko manipulāciju veikšanai.

Turpretī līdzcilvēkam, ciešot līdzi tuviniekam, nervu sistēma mēdz nostrādāt pat tā, ka viņu pašu pārņem reālas fiziskas un psihoemocionālas sāpes, kurās palīdzēts un būts līdzās. Var nonākt pat tiktāl, ka vājinieks nomirst, bet viņa sāpes paliek, un ar vienādu kaiti aiziet vairāki dzimtai piederīgie. Sakām: ģenētika. Bet ja nu esam aizmirsuši veltīt pietiekamu uzmanību kādai šīs pārmantotības niansei: ko redzu un ar ko ļoti cieši saplūstu, to piesaistu? Domām, kurās vienkopus vizualizācija un sirds čakras enerģētika, ir ārkārtīgi liels spēks. Tās ietekmē realitāti.

Piemēram, savā sāpju pieredzē dalās gultai piekalta vājiniece. Uzsverot, cik viņai grūti, nervozi izdrīpelē apkopēju. Runājoties ar dakteri, par savām sāpēm spriež gaidoši savaldīga. Ieraugot mazmeitiņu, vērš sarunu pēc iespējas tālāk no slimības, lai savu mīlulīti nesatrauktu.

Nevienā no šīm saskarsmēm sieviete nemelo, tikai atklāj, cik atšķirīgi cietējs jūtas attieksmē pret tiem, kuri ar viņu saistīti. Apstiprinot, ka vairāk nekā fizioloģiskais sāpju slieksnis mūs ietekmē domāšana un dziļi individuālās pieredzes vēsture.

Grūti izsvērt, vai kādam sāpe tiešām mazinās, daloties savās izjūtās ar līdzcilvēkiem. Vai tā kļūst vieglāk panesama, ja kāds cieš līdzi, vai labāk palīdz sajūta, ka apkārt sāpju saārdītajai pasaulei viss pārējais ir labi?

Tās ir smalkas, joprojām līdz galam neizzinātas nianses, kuras pētot, sagaidīsim vēl daudz pārsteidzošu atklājumu. Iespējams, nebūs visiem derīgas atbildes, kā labāk novilkt robežu starp savām un cita sāpēm. Pagaidām robežas novelk tikai mūsu nervu sistēma. Viens no līdzpārdzīvojuma var krist izmisumā, kas rīcībspēju bloķē, citam šāda adrenalīna pieplūde tikai sapurina seno instinktu skriet, glābties – racionāli darboties.

 

Palīdzēt otram – palīdzēt sev

Ja mājās slimnieks, kurš cieš hroniskas sāpes, labākā palīdzība viņam ir palīdzība sev, atzīst Dace Rolava. Ja viena slimnieka vietā ir divi, vajadzīgs trešais, kurš rūpējas par abiem. Tam noderēs diezgan vienkārši pašpalīdzības paņēmieni.

 

✔ Trenējot ķermeni, stiprināt garu.

Neļaujot ierūsēt fizioloģiskajam mehānismam, kas impulsus uztver, apstrādā un pārraida tālāk, iedarbinām sistēmu, no kuras atkarīgs – krist izmisumā vai mobilizēties rīcībai. Tas attiecināms gan uz to, kuram sāp, gan to, kurš līdzās sirdzējam. Kustības – cik vien var un kādā izpausmē iespējams. Pat tad, ja kustībspējīgs vairs palicis tikai mazais pirkstiņš, neļaut tam ieslīgt sastingumā!

 

✔ Jebkāda meditācija, taču izvirzot precīzi formulētu mērķi (atšķirībā no klasiskās ieiešanas sevī).

Lūkojos sveču liesmā. Pievērtām acīm klausos patīkamu melodiju. Mazgāju grīdu, sekojot līdzi katrai veiktajai kustībai. Skatos uz kādu veselīgu augu mājā, taču pirms tam sev pasaku: vēlos mierīgāk reaģēt uz to notikuma pavērsienu, ko nespēju ietekmēt. Vai: gribu mazināt savas sāpes.

 

✔ Kontrastu apzināšanas un izlīdzināšanas metode.

Tas, kurš vēlas palīdzēt sāpju mocītajam, aicina viņu nolikt atslābinātas plaukstas uz mazliet izvērstu kāju ceļgaliem. Ja cilvēks gulošs – uz gurniem vai augšstilbiem. Atgādina: mūsu rīcība ir vērsta sāpju mazināšanai. Ierosina: mēģini izjust, kura roka siltāka un smagāka, kura vēsāka un vieglāka. Starpība pamanāma vienmēr, jo esam asimetriski. Kad tas novērtēts: atrodi skaitli, kas izsaka abu rādītāju starpību! Domā par siltāko roku! Tagad – par vēsāko! Mēģini pārlikt siltākās rokas izjūtas uz vēsāko. Izvērtē, ar kādu ciparu izsakāma siltuma starpība rokās.

Kādu laiku tā rotaļājoties, abas rokas kļūst vienādi siltas, arī smaguma izjūta izlīdzinās. Pienāk brīdis, kad grūti vērot atsevišķi labo roku un kreiso, siltāko un vēsāko – tās iespējams tvert tikai kā vienotu ķermeņa daļu. Šajā mirklī rodas atskārsme: ja spēju pārvietot siltumu un smagumu, tieši tāpat varu rīkoties arī ar sāpēm – notiek zemapziņas veicināta terapeitiskā iedarbība izvirzītā uzdevuma īstenošanai.

 

✔ Rētu dzīšanas sāpju mazināšanai, piemēram, uzreiz pēc smagas operācijas, atmiņā jāatsauc un jāvizualizē sava ķermeņa vērojums laikā, kad tas bija vesels. Zemapziņā pagātne, tagadne un nākotne noris vienlaikus, un tieši tas dara iespējamu pagātnes vizualizācijas dziedinošo pārnesumu uz šeit un tagad.

Lai tas noritētu sekmīgāk, jāzina cilvēka fizioloģija, jāiztēlojas, kā orgāni ķermenī izkārtoti, kā tie sadarbojas. Jābūt pamatzināšanām par enerģijas plūsmām, meridiānu sistēmu, čakrām. Arī tas jāsaprot, ka cilvēka ķermenis sastāv no miljardiem šūnu – katrai sava struktūra un uzdevumi. Zinot hronisko sāpju cēloni un to, kādu funkciju katrs orgāns veic, vieglāk izmantot pašiedvesmu, lai sarunātos ar gudrajiem miljardiem, sūtot tiem atpazīstamus palīgus. Tieši tāpēc notiek visneticamākie izveseļošanās fenomeni, ka šo apzinīgo sastāvdaļu vidū ir iespējama arī vienošanās par sadarbību.

 

✔ Palīdzība hronisku sāpju remdēšanā.

Palīgs apsēžas uz vājinieka gultas malas vai blakām uz krēsla. Atgādina, ka darbošanās virsuzdevums – lai pāriet sāpes. Satver elkonī saliektu un pilnīgi atslābinātu cietēja roku tvērienā, kur plauksta guļ plaukstā. Atgādina viņam: dziļi jāieelpo, lai vēders paceļas, brīdi šādu stāvokli notur, tad lēni izelpo. Šajā laikā cietēju mudina ar acīm koncentrēties uz savu īkšķi. Un vienlaikus vizualizēt kaut ko ļoti patīkamu – kādu bērnības rotaļu, epizodi. Visvēlamāk atcerēties notikumus, kas saistīti ar kustību – es airēju, kāpju kalnā, jo tādi tēli ļauj zemapziņai iespējamos resursus saistīt ar fizisku aktivitāti.

Šo pozu – plauksta plaukstā – saglabā trīs līdz piecas minūtes, tad palīgs pēc iespējas nemanāmāk savu roku atsvabina. Cietēja roka parasti paliek kā sastingusi vai sāk veikt dažādas kustības. Ļauj rokai lēnām nolaisties. Vingrinājumu atkārto vismaz trīs reizes.

 

SVARĪGI ZINĀT!

* Pēkšņas un akūtas sāpes var apdraudēt dzīvību, tāpēc uzreiz jāmeklē mediķa palīdzība.

* Tikai tad, kad diagnoze noskaidrota un visi ārsta ieteikumi izmēģināti, taču hroniskas sāpes neatstājas vai laiku pa laikam atkal uzliesmo, var ķerties pie dažādām pašpalīdzības metodēm.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+