Kultūra
Teātris un kino

Izrāde, kas ir par Latviju0


Rīgas Krievu teātra ansambļa vadībā leļļu fiziskā eksistence uz skatuves ieguvusi suģestējošu formu, kam var sekot līdzi ar apbrīnu.
Rīgas Krievu teātra ansambļa vadībā leļļu fiziskā eksistence uz skatuves ieguvusi suģestējošu formu, kam var sekot līdzi ar apbrīnu.
Publicitātes (Ineses Kalniņas) foto

Viestura Kairiša dažādos Latvijas teātros tapušie pēdējo sezonu iestudējumi (“Uguns un nakts”, “Pērs Gints”, “Salome” Nacionālajā teātrī, “Karalis Līrs” Rīgas Krievu teātrī, “Baladīna” VDT) bijuši skatuves darbi ar dubultu vēstījumu.

No vienas puses, režisors lielu nozīmi pievērsis simboliskam izrādes vizuālajam un audiālajam noformējumam, kas aizvedis pie vienlīdz konceptuāla satura. No otras puses, aiz laikmetīgā ārējā veidola vienmēr slēpies gana ass un, spriežot pēc režisora sniegtajām intervijām, personisks sociālpolitiskais vēstījums, kura uztveršana atkarīga no skatītāja ieinteresētības pakāpes vai spējas to saklausīt.

2018. gada nogalē M. Čehova Rīgas Krievu teātrī tapušais Ivana Turgeņeva stāsta “Mumu” uzvedums vienlaikus gan ir, gan nav šīs tendences turpinājums. Nav, jo šis ir pirmais darbs, ko Viesturs Kairišs iestudējis bez līdz šim ierastās komandas – scenogrāfa Reiņa Dzudzilo un kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo –, pats veidodams izrādes telpu.

Tajā pašā laikā – ir, jo aiz šķietami nevainīgā klasiskā krievu bērnu literatūras stāsta sižeta par kurlmēmo dzimtcilvēku Gerasimu, viņa mīlestību pret veļas mazgātāju Tatjanu un pieķeršanos kucītei Mumu Kairišs ietvēris nepārprotami politizētu vēstījumu par sabiedrības fiziskās un garīgās brīvības tēmu. Izrādes programmā liela uzmanība veltīta informācijai par dzimtbūšanu Krievijā, uzsverot indivīda atbildības un pašcieņas izzušanu apstākļos, kad cilvēks kļūst par muižkunga gribas izpildītāju.

Šim idejiskajam uzstādījumam precīzi atbilst režisora izvēlētais estētiskais rāmis – japāņu bunraku teātris, uz skatuves ieviešot lelles, kas tiek darbinātas (gribētos pat teikt – darbojas) līdzās aktieriem kā pilntiesīgi skatuves tēli.

Gan Maksima Busela Gerasima vizuālo veidolu kopējošā iespaidīgā izmēra lelle, gan nelielā Jekaterinas Frolovas Tatjanas miniatūra, kas izrādē vienlaikus iemieso sunīša Mumu tēlu, nevis tikai ilustrē attēlotos notikumus, bet šķietami dzīvo savu dzīvi – mīlot, jūtot, domājot. Natālijas Davidovičas (leļļu galvas), Ilzes Egles (leļļu ķermeņi), Māras Uzuliņas (leļļu režija) un Janas Jacukas (horeogrāfija) kopdarbā, kā arī Rīgas Krievu teātra ansambļa vadībā leļļu fiziskā eksistence uz skatuves ieguvusi suģestējošu formu, kam var sekot līdzi ar apbrīnu.

Vienlaikus leļļu tēli aktualizē Kairiša režijā jau iepriekš (piemēram, izrādēs “Pērs Gints” un “Baladīna”) izmantoto dubultnieka motīvu, kas iestudējuma vēstījumu, salīdzinot ar Turgeņeva stāstu, padara nedaudz skarbāku un sarežģītāku.

“Mumu” kontekstā galveno varoņu – dzimtcilvēku Gerasima un Tatjanas, kā arī sunīša Mumu – spoguļošanās sev līdzīgajās marionetēs iedarbojas kā precīza metafora indivīda brīvības un morālās atbildības tēmai. Maksima Busela (Gerasims) un Jekaterinas Frolovas (Tatjana) atveidotie varoņi ir vairāk liriski, toties viņu lelles-dubultnieki – drīzāk ambivalenti tēli, kas spējīgi ne tikai klusu ciest, bet tikpat labi arī apēst paši savus saimniekus.

Izrādes beigu epizode, kurā Tatjanas/Mumu lelle pie dzīru galda ar dakšiņu pa gabaliņam ēd no Jekaterinas Frolovas Tatjanas krūtīm, ir laikmetīgā teātra kontekstā samērā novalkāta mizanscēna, kas gan savu jēdzienisko uzdevumu izpilda.

Vienlaikus leļļu pasaules dziļumu izrādē lielā mērā nosaka viss, kas atrodas ap tām. Viestura Kairiša veidotais telpas noformējums ir lakonisks, taču ne līdz galam idejiski pamatots.

Melnās skatuves kārbas centrā ir slīpa plakne, pa kuru varoņi pārvietojas it kā balansējot, brīžam darbībā tiek izmantots arī melns ovāls, kas kļūst te par spoguli, te galdu, te zemes strēli, savukārt nemainīgs ir virs proscēnija pakārtais uzraksts “MUMU”, kam, šķiet, ir dekoratīva funkcija. Par redzamāko skatuves darbības diriģentu kopš pirmajiem mirkļiem kļūst Jakova Rafalsona Teicējs, kurš vienlaikus atveido arī galveno Turgeņeva stāsta varas personificējumu – veco kundzi, kas Gerasimam dod pavēli nogalināt viņa pieķeršanās objektu – sunīti Mumu.

Taču būtībā skatuves telpas valdnieki ir aktieru Igora Nazarenko (Kapitons), Aleksandra Maļikova (Gavrils), Janas Herbstas, Jūlijas Berngardtes, Olgas Ņikuļinas un Māras Uzuliņas (dažādi personāži) iemiesotā “pelēkā masa” jeb seši metafiziski skatuves tēli, kuru vizuālajā veidolā mākslinieki Anete Bajāre-Babčuka (kostīmi) un Romāns Koboško (grims) ievērojuši tipizācijas principu, ļaujot veidoties spēcīgam, vienotam aktieransambļa tēlojumam.

Neglītie, troļļiem līdzīgie radījumi ar kailajiem galvvidiem, spurainajām uzacīm, pielīmētajiem deguniem un tumšajiem sagumzītajiem kostīmiem ir bezdzimuma un bezgribas būtnes, kas it kā izpilda kāda neredzama augstāka spēka pavēles, taču tajā pašā laikā izbauda šo statusu – vienlaikus būt un nebūt, darīt, taču neuzņemties atbildību.

Līdzīgi kā pirms 12 gadiem JRT tapušajā Alvja Hermaņa iestudējumā “Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie Rietumi” arī “Mumu” finālā, kad aktieransamblis izpilda dziesmu par kazaku, kas lūdz tautas brīvību, ir skaidrs, ka runa ir ne jau par Turgeņeva dzīves laiku un krievu tautu, bet gan par šodienu un Latviju. “Mumu” ir tehniski sarežģīts iestudējums ar spēcīgu politisko zemtekstu – trāpījums īstajā vietā un laikā.

 

Ivans Turgeņevs, “Mumu”, izrāde M. Čehova Rīgas Krievu teātrī

Dramatizējuma autors un režisors Viesturs Kairišs, horeogrāfe Jana Jacuka, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.

Lomās: Jekaterina Frolova, Jakovs Rafalsons, Olga Ņikuļina, Jūlija Berngardte, Jana Herbsta, Aleksandrs Maļikovs, Maksims Busels, Igors Nazarenko, Māra Uzuliņa.

Nākamā izrāde: 2. februārī.

LA.lv