×
Mobilā versija
Brīdinājums +23.2°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
10. aprīlis, 2018
Drukāt

Izrāde lasītājam. Inga Gaile “Neredzamie”

Neredzamie

Skandināvu detektīvromāni pārplūdina izdevniecības, bieži vien neatstājot tām citu izvēli, tikmēr daudzpusīgā rakstniece Inga Gaile pārsteidz tautu ar šim žanram raksturīgu izstrādājumu.

“Izstrādājums” te ir drīzāk kompliments, jo ne mirkli neticēju, ka Gaile varētu pavisam nopietni pievērsties žanru literatūrai. Diez vai tāda līmeņa autorei tas vispār būtu pa spēkam, turklāt sacensties ar Daces Judinas fanu pulku ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tāpēc “Neredzamie” ir viltus un spīta apdvesta grāmata, varbūt pat detektīvžanra “Trojas zirgs”: zem pilnīgi maldinoša, detektīvžanra stereotipiskajai vāku modei piederīga mistiski sirreāla apvalka – tumšs fons, tukšas unisex kurpes prožektoru gaismā un gleznas rāmis stūrī – jā, te ir Ingas Gailes prozas otrais darbs. Un vēl tas detektīviem vai trilleriem raksturīgais, lakoniskais, neko neizsakošais nosaukums… Tomēr par spīti ārējiem stereotipiem, vērt grāmatu vaļā ir interesanti kaut vai tikai tāpēc, ka Ingas Gailes debija prozā patīkami pārsteidza – romāns “Stikli”, tik neviennozīmīgi vērtēts, tomēr bija viens no mākslinieciski patstāvīgākajiem sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” darbiem.

Personāži līdzinās lellēm modernistu lugās, to ir arī gana daudz. Un lasīšana bieži vien pārvēršas par “pērļu zvejošanu”, cenšoties noķert portreta krikšus katram no tiem: divu dzejoļu autore Gerda, kas, atstājusi mazo dēlēnu mātei, dodas rakstīt romānu uz teiksmainu rakstnieku māju, bet tikmēr tur rodas aizdomas par Nobela prēmijas kandidāta, latviešu (nupat) dzīvā klasiķa Aleksandra Sniega noslepkavošanu; rakstnieku mājā atrodas arī Sniega jaunības draugs, vēsturisko romānu (joprojām dzīvais) autors Dāvids Bērziņš, bēdu sagrauztā Sniega sieva Solvita, Sniega mīļākā Saija, Sniega bijusī iemīļotā un nu rakstnieku nama direktore Maija Burve un viņu kopējā meita, Sniega mirušā dēla mīļākais. Mājā ielauzties alkst arī ārzemju žurnāliste Žaklīna, bet klasiķa iespējamās nāves ētiskos apstākļus sargāt ir pavēlēts policistam Kasparam, kuru komandē pilsētas autoritāte Kaprālis. Saites starp krietni padzīvojušo Sniegu un sievietēm bijušas sarežģītas, kas, tēliem mijiedarbojoties, paver aktuālas iespējas gan incesta, gan laulības pārkāpšanas un atriebības motīviem. Aizverot acis uz pēkšņu pagātnes rēgu atgriešanos, te ir lieliska augsne klasiskam stāstam par slepkavību slēgtā telpā.

Bet kas ir šie “neredzamie” grāmatas nosaukumā? Visi un neviens, minoritātes sabiedrībā, sievietes, vīrieši, to kopējie bērni, radošas personas per se, attiecības un to ilūzija, varbūt pat romāna “skatītāji” jeb lasītāji. Jo sižetu veido tieši intrigu pavedieni, kas drīzāk nenoved pie baisiem pagātnes noslēpumiem, bet tikai ierāda vietas, kurās attiecību audums ir plīsis. Par to, vai un kur tiks atklāts Aleksandra Sniega pāridarītājs, lasītājs ik pa laikam ir spiests aizdomāties, bet stāstu, ko patiesībā varētu ietilpināt pāris desmitos lappušu, Gaile cenšas izstāstīt apbrīnojami dramaturģiski. Šoreiz tas nav kompliments, jo līdzās rūpīgi būvētai tēlu psiholoģijai pie dramaturģijas pieder Gailes remarkām līdzīgais vēstījums – tēlu mizanscēnu īsie apraksti, brīžiem it kā bezjēdzīgie dialogi, kas, piemēram, aktieru izpildījumā būtu ieguvuši miesu un asinis. Kādēļ šis teātris?

Klasiķis Sniegs, kas burtiski “izkūst” kolēģu rokās, direktore Maija ar zīmīgo uzvārdu Burve, pie kuras gluži kā Andersena pasakā “Sniega karaliene” ierodas Gerda, lai atrastu savu Kaju (jeb pārgulētu ar kādu vīrieti) – tie ir tikai literārākie romāna simboli. Nedrīkst aizmirst, ka Inga Gaile ir arī viena no politiski un sociāli gudrākajām latviešu rakstniecēm. Piemēram, rakstnieku radošā māja varētu būt sabiedrības modelis; savukārt galvenā varone Gerda ir pašironija par moderno sievieti – pa druskai pieskārusies apzinātības terapijām, elpošanas vingrinājumiem, šo un to zina par feminismu un gatava emancipēties līdz kailam seksam bez attiecībām, tomēr jo­projām atrodas gan rasistisku, gan dzimumstereotipu, gan jūtu un vājību varā. Iespējams, ir pilnīgi citādi, jo lasītājs šos uzkrītoši treknos triepienus vērtēs caur savu sociālpolitisko prizmu. Un te var slēpties viena no nebūt ne aizraujoši lasāmā romāna jēgām – noķert lasītāju paša izliktajās aizspriedumu un pieņēmumu lamatās, likt detektīvžanra izstrādājumam paraudzīties uz sabiedrību un tās tipāžiem no jauna. Un vienlaikus atrādīt šīs sabiedrības tipiskās puses: liekulību, egoismu, vēlmi tikt vadītai, ciest, manipulēt u. tml. Patiesi – neredzamie grāmatas nodomi izgaismoti.

Romāna idejas fascinē, rakstnieces eksperiments atklājas tikai pamazām, tāpat kā (diezgan neveikli, neregulāri gan) “neredzamo” simbolisms. Tik vien, ka teksts neizceļas ar to, ko mēs gribam vakaros sagaidīt no detektīvromāna. Tas nav labāks par “Stikliem” un varbūt nebija vērts, bet mēģināts jau nav zaudēts.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+