Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. novembris, 2015
Drukāt

Izrādē pazudusī luga

Publicitātes (Jāņa Deinata) fotoPublicitātes (Jāņa Deinata) foto

Skats no iestudējuma "Grimētava" Jaunajā Rīgas teātrī.

Starp aktieriem pastāv tāds visai izplatīts tēlains apgalvojums, ka viņu lielā mīlestība ir skatuve, jo uz tās viņi piedzīvo vai vismaz cer piedzīvot sava mūža skaistākos mirkļus. Interesanti droši vien būtu arī uzzināt, kas šādā viņu skatījumā ir grimētava jeb ģērbtuve? Varbūt telpa, kurā sākas un beidzas aktiera ikvakara brīnumainās pārvērtības, dzimst lomas un tēli, iekustas radošie procesi un dzīve pārvēršas mākslā? Vai varbūt vieta vēlmēm un cilvēciskām kaislībām, kurās var “aizkavēties arī pēc nāves”, lai nodotos patiesības halucinācijām, kas “visu aizgājušo pārvērš dārgās atmiņās”? Zināmu apgaismību šajā intīmajā teātra ļaužu sfērā mums sola ienest Ģirts Ēcis ar savu jaunāko iestudējumu “Grimētava”, kas veidots pēc japāņu dramaturga Kunio Simidzu lugas “Ģērbtuve” (The Dressing Room).

Pa Jaunā Rīgas teātra mazās zāles skatuvi, iepriekšminēto jautājumu labirintā ieslodzītas, klīst četras aktrises melnos japāņu apmetņos, pārcilā pirmskara atmiņas, uzspēlētā dziļdomībā citē fragmentus no Šekspīra un Čehova lugām un mēģina noskaidrot, kura no viņām varētu būt labākā Ņinas lomas izpildītāja. Ieklausoties tekstā, pamazām kļūst skaidrs, ka divas no viņām – A (Inga Tropa) un B (Inga Alsiņa) – jau sen kā šo pasauli ir pametušas, bet strīds starp abām dzīvajām – C (Regīna Razuma) un D (Liene Šmukste) – beidzas ar aktrises D varmācīgu pievienošanu aizgājējām. Kustībās kompresētais aktrises C triumfs uz grimētavas galdiņa lēnām transformējas sievišķīgās refleksijās par novecošanas problēmām un noslēdzas ar efektīgu prīmas aiziešanu no spēles laukuma. Trīs grimētavā palikušie spoki ar sērkociņu palīdzību vienojas vienā kopējā mistiskā rituālā un iniciē sevi Olgas, Mašas un Irinas tēlos no Čehova “Trīs māsām”, tādējādi apliecinot, ka katrai suflierei ir nemirstīgs sapnis kaut reizi mūžā pabūt uz skatuves kādā no lielajām lomām.

Tāds īsā pārstāstā izskatās Ēča skatuviskais apgaismības mēģinājums, kuru bez bažām varētu raksturot kā tumšos toņos sabiezinātu aktierisku vīziju un vēlmju mauzoleju. Tajā nav gandrīz nekā no solītā “pētījuma par mākslinieka iekšējo pasauli brīdī, kad viņš neatrodas uz skatuves”. Pilnībā atzīstot un respektējot režisora tiesības uz savu interpretāciju, tomēr jāsaka, ka tāds rezultāts šoreiz ir teju vai likumsakarīgs, jo režisors ir palaidis garām vai nav uztvēris lugas būtību un izslēdzis no uzmanības loka to, par ko savā darbā cenšas runāt dramaturgs. Šķērsojot kultūru robežas, tā reizēm mēdz gadīties, jo parādās šķēršļi, kas prasa pamatīgu iedziļināšanos pilnīgi citā pasaules skatījumā. Ja ar tiem nerēķinās, “pazušana tulkojumā vai sapīšanās savā meistarībā” ir tikpat kā garantēta. Autora prasība nemainīt lugā ne vārda šajā gadījumā nav vienkārša kaprīze, jo tieši valoda, humors un specifiski individuālā teātra izjūta ir tās dramaturģiskās komponentes, kas padara viņu par vienu no izcilākajiem japāņu pēckara teātra klasiķiem. Kunio Simidzu stils ir veidojies, dramaturgam atkāpjoties no japāņu tradicionālā teātra un iespaidojoties no Eiropas 20. gs. 60. gadu avangarda, bet lugu struktūrā viņš tomēr saglabā NO (Japānas tradicionālās drāmas teātra. – Red.) un Kabuki teātra elementus. Tas nozīmē, ka viņa lugu iestudējumos fokusā joprojām paliek ķermenis un darbības jēga lielā mērā tiek atvasināta no kustību semiotikas. Mēģināt šeit izspēlēt fragmentāras attiecības, aptuvenu psiholoģiju, savstarpējus pārpratumus vai vienkāršu dzīves kondensēšanos atmiņās, kā to dara Ēcis, ir tas pats, kas priekšlaikus ­nolemt savu darbu neveiksmei. Simidzu luga patiesībā ir ar ironiju apjozts stāsts par sievietēm, kas apdzīvo pelēko zonu starp ilūziju un realitāti (apmetnis simbolizē pelēko zonu), un autors tajā pauž savas pārdomas par identitātes meklēšanu, virzoties uz priekšu laikā, kas japāņiem īpaši aktuāla kļuva pēckara periodā, un arī par grūtībām, kas saistītas ar atgriešanos mājās. Ģērbtuve ir ambivalenta un simboliska mājvieta aktrisēm, bet pagātne ir suflieris (ne velti trīs no lugas aktrisēm ir tikai suflieres), kas bīda uz priekšu dzīvo aktrisi un dod spēku viņai darboties.

Iestudējot šo lugu, nenāktu par sliktu izzināt vismaz dažus NO teātra elementus un starp tiem pastāvošās fiksētās attiecības, citādi teksts iestudējumā var pazaudēt savu jēgu, jo bezgaldaudzos citātus Simidzu galvenokārt izmanto, lai padarītu savas ainas spēcīgākas ar paralēlām blakusnozīmēm. Piemēram, personāžu skatuviskajā darbībā vajadzētu būt iekodētām publikai tveramām atšķirībām starp “darītāju” (shite) un “vērotāju” (waki), bet režisors un kustību māksliniece šo nosacījumu ignorē, liekot skatītājam nevajadzīgi lauzīt galvu par to, kas un kurā realitātē īsti notiek. Aktrise C (shite) savā reālajā dzīvē un laikā mēģina Ņinas lomu, bet A un B (waki) viņu vēro no citas realitātes un ar savām atmiņām, pagātni kā tādu impulsē viņu darboties. Savukārt aktrise D ir darītājas ēna, kas simbolizē mūsu mūžīgo tiekšanos uz darītāja stāvokli. Spilvens, kuru D pēc slimošanas tik uzmācīgi piedāvā aktrisei C, ir ironiska zīme viņas nožēlojamajiem pūliņiem iegūt Ņinas lomu, un lugā tā tiek konfrontēta ar Ņinas tiekšanās zīmi – kaiju, bet iznākumu sakritība, uz kuru mūs virza autora vilktās paralēles, liek domāt par likteni jeb nolemtību.

Protams, izlobīt to visu no Ģirta Ēča iestudējuma skatītājam ir tikpat kā neiespējami, jo stingras struktūras vietā režisors uz skatuves mēģina izlīdzēties ar japāniski ietonētām teatrālām fantāzijām. Pat ar visām aktrišu pūlēm piešķirt skatuviskajām norisēm kaut kādu daudznozīmību ātri vien kļūst ieraugāms, ka lugas personāži daudzas mizanscēnas vienkārši neņem pretī un aiz tām slēpjas režisoriska pretenzija bez nopietna mākslinieciskā seguma. Īstā vērtība ir lugas metafiziskais slānis, bet uz skatuves līdz tam ir jāmāk nokļūt. Radīt īstu spēli pašas lugas kontekstā režisors negrib vai arī neprot, bet vienu pieredzi viņš mums tomēr dāvā, un proti – ne jau katra dramaturģija ir viegli pakļaujama virspusējām un vienkāršotām režisora iecerēm.

 

Uzziņa

Kunio Simidzu ­”Grimētava”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Režija, telpa: Ģirts Ēcis, kostīmi: Liene Rolšteina.

Lomās: Regīna Razuma, Liene Šmukste, Inga Tropa, Kristīne Krūze vai Inga Alsiņa-Lasmane.

Nākamās izrādes: 1., 2. decembrī.

 

Vārds skatītājiem

Alise Pūce-Tomsone, grāmatvede: “Šajā mazās formas izrādē skatītājs skatuvei atrodas tik tuvu, ka auditorija ar to gluži vai saplūst. Regīna Razuma izcila savā lomā. Līdz pat izrādes beigām gan nebija skaidrs, vai pārējās aktrises, kas atradās grimētavā, tiešām bija īstas vai tikai mītiskas būtnes. Nobeigumā pārsteidza veids, kā ar vienkāršām sērkociņu liesmām var panākt iespaidīgu un atmiņā paliekošu efektu. Luga savdabīga, austrumnieciskas nianses atspoguļojas arī aktrišu tērpos. Pārdomas raisošs piedzīvojums.”

Annasofija Tormane Thars, skolniece: “It kā nekas īpašs, bet izrāde ierāva savā varā, un domāju par to vēl vairākas dienas. Vietā likās citāti no Čehova un Šekspīra. Aktrises spēlē ar milzu atdevi. Jaunais Rīgas teātris izceļas ar aktieru komandas darbu, tāpēc nespēju uzslavēt tikai vienu aktieri, jo katrs no viņiem ir kā puzles daļiņa. Izrāde balansē starp realitāti un nerealitāti. Tā nav tikai izklaide – izrādē ir jāiedziļinās un jāizprot katrs vārds. Klasiski, vienkārši, iespaidīgi.”

Sagatavojusi EVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+