Izrādes “Brodskis/Barišņikovs” šarms Ņujorkā pazūd tulkojumā 1
Laikraksta “The New York Times” kritiķis Čārlzs Aišervuds, aprakstot Alvja Hermaņa un Mihaila Barišņikova kopdarbu “Brodskis/Barišņikovs”, koncentrējas uz redzamo: trausla izskata stikla verandu jūgendstila stilistikā, Barišņikova skatuves ietērpu un somu, no kuras dejotājs iznem pulksteni, alkoholiska dzēriena pudeli un dažus Brodska dzejas sējumus.
Un godīgi atzīst: iespējams, tā ir valodas problēma, kas nav ļāvusi iejusties atmosfērā, jo sekot līdzi titriem virs skatuves ir grūtāk nekā tad, ja iestudējuma teksts būtu prozā.
Turklāt, kā uzsver kritiķis, izrādē nav īpašas dramatiskas darbības, un brīdina iespējamos apmeklētājus, ka dejas horeogrāfiju, kā pierasts Barišņikova izrādēs, tur velti meklēt – brīžiem viņš izpilda lēnas, dejai līdzīgas kustības, izgriež īsu virpuli, kāda dzejoļa sākumā pārdejo pāri verandai, pirkstiem attēlojot taureņa spārnus. “Viņš ir visievelkošākais un visdziļāk iegrimis valodā, vienkārši sēžot uz sola pie verandas sienas, lasot dzeju un lēnām šūpojoties uz priekšu un atpakaļ. Ir tā, it kā valoda būtu enerģija, kas aktivizē ne tikai viņa prātu, bet arī visu ķermeni; var nojaust, ka viņš sajūt tās klātbūtni sevī līdz pat pirkstgaliem,” raksta Aišervuds.
Kritiķis arī norāda, ka izrādes veidotāji koncentrējušies uz Brodska dzeju, kuras izjūtā valda nomāktība un ziemīgas noskaņas: “Nav brīnums, ka 90 minūšu garās izrādes laikā Barišņikova kungs tikpat kā nepasmaida.” Arī publikā smiekli atskanējuši tikai vienreiz, pie frāzes “mūsu pilsēta bija fosilizējušās vodkas krāsā”.
Kopumā, to nepasakot tieši, kritiķis liek nojaust, ka izrāde uz viņu atstājusi nomācošu un vienmuļu iespaidu.
