Izraēlas vēstniece: Lai izdzīvotu, nebija citas iespējas kā būt gudriem 0
“Latvieši daudz zina par ebreju tradīcijām, taču mēs vēlamies uzsvērt Izraēlas kultūru, ko ietekmējis tas, ka esam imigrantu sabiedrība,” viesojoties “LA” redakcijā, Voldemāram Krustiņam un Ģirtam Vikmanim uzsvēra Izraēlas vēstniece Latvijā Hagita Ben-Jākova.
V. Krustiņš: – Ekselence, kā veidojusies jūsu karjera?
H. Ben-Jākova: – Kad studēju universitātē, man bija iespēja divus mēnešus darboties pētniecības institūtā, kur uzzināju, kas ir diplomātiskās pārstāvniecības. Tad arī nolēmu, ka vēlos veidot diplomātes karjeru. Trīs gadus strādāju Izraēlas vēstniecībā Filipīnās, tad trīs gadus Turcijā – tas bija pēc 11. septembra teroraktiem ASV. Tad atgriezos Izraēlā un tur strādāju Politikas izpētes centrā, kur biju Krievijas un Eirāzijas politikas pētījumu nodaļas vadītāja. Tā bija mana pirmā saskaršanās ar Baltijas reģionu. Pēc tam pievienojos ārlietu ministra birojam un kļuvu par viņa politikas padomdevēju. Kopā ar viņu 2010. gadā apmeklēju Latviju.
– Kādu uzdevumu jums ministrs deva, dodoties uz Latviju?
– Viņš zināja, ka man būs smagi jāstrādā, lai veicinātu divpusējo sadarbību, jo Baltija mums ir svarīgs reģions. Esmu arī vēstniece Lietuvā, un Baltijā mums darba pietiek. Izraēlas vēstnieks Igaunijā savukārt rezidē Somijā. Latvijā cilvēki ir ļoti jauki, un arī Rīga ir ļoti skaista.
– Un kā jums patīk Latvija kā valsts?
– Izcili – ikreiz, kad viesojos Latvijas Ārlietu ministrijā, mani uzņem sirsnīgi. Politiski vēstniecībai ir ļoti laba sadarbība ar visām ministrijām.
– Vai Latvija Izraēlas iedzīvotājiem var būt kā interesanta tūrisma vieta?
– Rīga ir ļoti skaista pilsēta, un maniem tautiešiem šeit būtu ko redzēt. Interese par Latviju ir augoša, šeit atrodas arī Izraēlas investīcijas. Kaut arī savstarpējā tirdzniecības bilance ir ap 100 miljoniem dolāru pērn, tas nav pietiekami, un redzam lielas iespējas izaugsmei.
Rīgā tiks veidots informācijas tehnoloģiju uzņēmumu biznesa inkubators, ko vadīs latviešu speciālisti, sadarbojoties ar Izraēlas padomdevējiem, kas sniegs padomus un dalīsies pieredzē. Ceram pāris gadu laikā redzēt pirmos augļus. Taču jau tagad inkubators radīs jaunas darbavietas.
– Kā vēstniece vērtē Latvijas Ebreju kopienas stāvokli?
– Es domāju, ka Arkādijs Suharenko kā tās vadītājs un arī kopiena ir ļoti aktīva. Ir izveidota Latvijas un Izraēlas ekonomiskās sadarbības atbalsta padome. Tās izveidi ierosināja Latvijas Ebreju kopiena, bet arī lielas pūles pielika Izraēla, kad septembrī šeit ieradās Izraēlas rūpniecības, tirdzniecības un nodarbinātības lietu ministrs.
– Kā vēstniece vērtē ebreju kultūras iespējas?
– Ebreju kultūra ir brīnišķīga, taču es Latvijā veicinu un rādu Izraēlas kultūru, kas nav viens un tas pats. Latvieši daudz zina par ebreju tradīcijām, taču mēs vēlamies uzsvērt Izraēlas kultūru, ko ietekmē tas, ka esam imigrantu sabiedrība. Cilvēki sabrauca no visas pasaules ar dažādu kultūras, mākslas un zinātnes pieredzi un piedalījās jaunās sabiedrības un valsts veidošanā. Atzīmējot Latvijas un Izraēlas diplomātisko attiecību gadadienu, mēs sagatavojām īpašu grāmatu par Izraēlas ēdieniem, kurā mūsu valsts ir sadalīta 20 reģionos, simbolizējot arī mūsu diplomātisko attiecību gadus. Tur var redzēt, kas katrā reģionā kulinārijas jomā ir aktuāls – vai zivju ēdieni, vai humoss vai salāti. Par godu šim notikumam Latvijā viesojās viens no labākajiem Izraēlas šefpavāriem.
Ģ. Vikmanis: – Kā jūs vērtību ziņā raksturotu mūsdienu Izraēlu?
– To raksturo tolerance pret citām kultūrām, jo cilvēki mūsu valstī ir ieradušies no pilnīgi dažādām pasaules vietām. Izraēla ir atvērta sabiedrība.
V. Krustiņš: – Ebrejus uzskata par Izraēlas pamatnāciju.
– Tomēr Izraēlas identitāte ir citāda. Kas jums nāk pirmais prātā, ja runājam par ebrejiem?
– Es domāju, ka vienojošais ir valoda. Izraēla ir dibināta kā ebreju valsts!
– Mūsu valstī ir divas valsts valodas – ebreju un arābu. Mūsdienu Izraēla ir ļoti dinamiska un jauna sabiedrība ar džeza grupām, etiopiešu un pasaules mūziku un virtuvi no visas pasaules. Mums ir modernais balets, ļoti radoši fotogrāfi, kuru darbi izstādīti labākajos pasaules muzejos. Māksliniekiem ir kritiska pieeja – viņi savos darbos kritizē gan sabiedrības, gan politikas norises. Tas nav tikai karikatūrās, bet arī teātra uzvedumos.
– Es domāju, ka ebreju valsts ir ar gadu tūkstošos sakņotu kultūru, taču ir interesanti saprast jūsu valsts mūsdienu esamību, kuras mākslinieki, manuprāt, reizēm rāda absolūtu kosmopolītismu.
– Izraēlas kultūrā unikālais ir, ka mēs paņemam senās ebreju tradīcijas un tad tām pievienojam jaunus elementus un izpausmes veidus, piemēram, etiopieši kultūrā ienāk ar afrikāņu mūziku un savij to kopā ar jidiša kultūru. Tas ir Izraēlas kosmopolītisms.
Tam ir ebreju saknes, bet tagad tam klāt nākuši skaisti elementi. Izraēla ir vieta, kur var dzīvot ikviens ebrejs un kur var attīstīties viņa kultūras izpausmes.
– Latviešiem ir savi kultūras pamati, piemēram, mūsu dainas un teikas. Kā ir ar jūsu pamatiem?
– Es varu runāt par sevi. Katram Izraēlā ir sava unikāla identitāte – daži ir vairāk ebreji, daži vairāk izraēlieši. Būt ebrejietei man nozīmē vairāk apzināties savas tautas vēsturi nekā kultūru vai reliģiju. Tad es jautāju sev – ko man tas nozīmē un kāpēc? Pasaules vēstures gaitā ebreji bieži nebija atzīti un viņiem nebija tādas pašas tiesības kā citām tautām. Ebreji tika diskriminēti. Es atceros savu vēsturi – kā mani tēvi dzīvoja un ko viņi cieta savas identitātes dēļ.
– Mēs kā latvieši atceramies vācu laikus un pēc tam Krievijas impēriju – tajos laikos arī mēs bijām apspiesti.
– Ebreji vēstures gaitā cieta dažādos dzīves līmeņos.
– Mēs ebrejos redzam labas mentālās īpašības. Katrs latvietis pateiks, ka ebrejs ir gudrs.
– Mums nebija citas iespējas kā būt gudriem, tikai tā mēs varējām izdzīvot.
– Viens no ebreju tautas vēstures teorētiķiem – profesors Šimons Dubnovs – ilgu laiku dzīvoja Rīgā.
– Esmu mācījusies no viņa grāmatām, un man tās šķita iespaidīgas.
– Uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas tika izvesta inteliģence, tostarp arī ebreji. Starp dažādās represijās cietušajiem bija Saeimas deputāts Mordehajs Nuroks*, kurš vēlāk pēc atbrīvošanas no Sibīrijas nometnes devās uz Izraēlu un esot kļuvis par ministru jaunajā valstī.
– Ja mūsu rīcībā būtu tāda informācija, tad mēs par šo saikni un stāstu priecātos. Kad cilvēki pēc holokausta vai Sibīrijas devās uz Izraēlu, daļa no viņiem vēlējās mainīt savus uzvārdus.
– Pirmskara Latvijā bija vairākas ebreju partijas un redzamākais ebreju politiķis bija Mordehajs Dubins, kam bija ļoti labas attiecības ar prezidentu Kārli Ulmani.
– Ebreji bija ļoti cieši iesaistīti Latvijas starpkaru sabiedrībā – šeit bija labi sportisti un kultūras darbinieki.
Kad apmeklēju Rīgas ebreju muzeju, biju pārsteigta gan par to, ka pie jums toreiz bija ebreju laikraksti, un to, ka ebreji arī bija ļoti dziļi iesaistījušies visās tā laika sabiedrības jomās. Tas ir interesanti, taču padara visiem zināmo traģēdiju vēl lielāku. 90 procenti no šīs kopienas cilvēku tika nogalināti holokaustā.
Ģ. Vikmanis: – Mūsu laikrakstam bieži trāpīgus un inteliģentus komentārus raksta publicists Franks Gordons, kurš padomju laikos izceļoja no Latvijas uz Izraēlu.
V. Krustiņš: – Viņš kādreiz strādāja laikrakstā “Rīgas Balss”, kur pārzināja ārzemju ziņu nodaļu. Ļoti izglītots vīrs, no kura daudzi latvieši varētu mācīties, kā labi izteikties latviski.
– Mums Izraēlā ir daudz Latvijas ebreju. Kad šeit viesojās enerģētikas ministrs, viņam līdzi bija arī Izraēlas energokompānijas vecākais viceprezidents Jakovs Hains, kurš runā perfektā latviešu valodā. Viņa zināšanas ir labas firmai, jo veicina sadarbību uzņēmējdarbībā, ir mazāk šķēršļu. Mēs par latviešu izcelsmes ebrejiem esam ļoti lepni.
Ģ. Vikmanis: – Kā jūs lūkojaties uz mūsdienu Latvijas sabiedrību?
– Man tā šķiet jauna un radoša. Piemērs tam ir, kā vēstniecība izvēlējās logo, ar ko simbolizēt mūsu valstu diplomātisko attiecību jubileju. Mēs devāmies uz Latvijas Mākslas akadēmiju un rīkojām konkursu. Uzvarēja latviešu māksliniece, kura logo salika kopā Dāvida zvaigzni un Auseklīti. Mums bija plašas izvēles iespējas, kas liecina, ka jums ir daudz radošu un gaišu prātu.
* Redakcijas piebilde. Pēc intervijas “LA” noskaidroja, ka 1884. gadā Tukumā dzimušais Mordehajs Nuroks 1903. gadā bijis delegāts Cionistu kongresā. Latvijā viņš bijis pārstāvēts visos četros starpkaru Saeimas sasaukumos kā deputāts no Ebreju nacionālā bloka. 1941. gadā viņu arestējis NKVD par “valsts noslēpuma izpaušanu”, jo publiski izpaudis mēģinājumu savervēt viņu par NKVD ziņotāju un vervētāja aģenta personu. Viņa lieta izskatīta Čkalovas (Orenburgas) apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā, taču lieta tika atlikta. Izmeklētāji nevarējuši atrast vainu notiesāšanai. Gala lēmumu pieņēma PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, un M. Nuroks tika atbrīvots no pirmstiesas ieslodzījuma. 1945. gadā viņš emigrē no PSRS uz Šveici, bet 1947. gadā ierodas Palestīnā, kas tolaik ir Lielbritānijas mandātteritorija. 1949. gadā ievēl Izraēlas valsts pirmajā Knesetā, kurā bija deputāts pirmajos četros sasaukumos. 1952. gadā kļūst par pasta ministru, kā arī šajā gadā kandidē uz valsts prezidenta amatu. Miris 1962. gadā Telavivā. |
