Mobilā versija
Brīdinājums +1.7°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
21. novembris, 2017
Drukāt

Izrāžu vēriens atšķiras

Publicitātes (Margaritas Germanes) fotoPublicitātes (Margaritas Germanes) foto

Skats no Toma Treiņa izrādes "Zilā" Nacionālajā teātrī.

Autore: Dr. art. Vēsma Lēvalde, Kurzemes Humanitārā institūta pētniece

Latvijas teātros ir liels nacionālās dramaturģijas īpatsvars, plašs tēmu loks, interesanti aktierdarbi un formas meklējumi, tomēr ir izrādes, kurās dominē teksta lasījums un novecojis izteiksmes veids, atzīst aptaujātie Baltijas Drāmas foruma viesi.

Artūrs Areima, “Artūro Areimos teatras” režisors (Lietuva): “Festivālā varbūt nebija viss labākais no Latvijas teātriem, nebija Alvja Hermaņa, taču bija labs Kirila Serebreņ­ņikova iestudējums (“Tuvā pilsēta”). Man patika arī mazās formas izrāde “Smaržo sēnes” Valmieras teātrī, abas šīs izrādes ir ļoti labi nostrādātas. Gribu arī atzīmēt Čehova “Kaiju” Nacionālajā teātrī, lai gan tā nebija iekļauta foruma programmā. Tomēr man šī izrāde šķita atvērta, aktīva un brīvdomīga, ir saprotams, ko aktieri vēlas panākt, viņi dziļi izjūt materiālu. Ja salīdzinām Lietuvas un Latvijas teātra procesu, tad jāteic, ka lietuvieši šobrīd neiestudē tik daudz nacionālās dramaturģijas kā Latvijā, spriežot kaut vai pēc BDF programmas. Iespējams, lietuvieši vairāk fokusējas uz jauniešu auditoriju, pēta viņu problēmas. Taču labāko izrāžu teātra valoda ir līdzīga kā Lietuvā, tā Latvijā. Sliktākais iestudējums no Baltijas Drāmas forumā redzētajiem manā skatījumā ir “Pazudušais dēls” Valmierā – tā ir vecmodīga, un es nesaprotu, kāpēc to šodien vajag? Ko iestudējuma veidotāji vēlas ar šo izrādi pateikt? Lauku viensētas problēmas ļoti senos laikos? Publikā bija jauni cilvēki, laikam no skolas, un es nejutu, ka viņus izrāde saistītu. Nesaprotu – kāpēc runāt šādā formā, šādā teātra valodā? Tas ir ļoti tālu no mūsdienām. “Smaržo sēnes” arī nav moderna luga, taču te bija ļoti profesionāli izstrādāta un piemērota forma, saprotama valoda, nolasāms vēstījums, ir sasaiste ar mūsdienām – arī tagad humānisms iet bojā. Cilvēki mirst, viņu dzīves tiek salauztas, un neviens par to nav atbildīgs. Mēs tagad varam par visu runāt atklāti, un par tādām lietām ir jārunā.”

Karolīna Žernīte, “Theatre of Senses” režisore: “Foruma programmā ir daudz dažādu iestudējumu, un tas ir labi. Man vairāk patika neatkarīgo teātru izrādes, taču man vienmēr bijusi pastiprināta interese par neatkarīgu kompāniju darbību. Es patiešām mīlu “Dirty Deal Teatr” (DDT), šo ēku un cilvēkus, kuri tur strādā. Mani saista tēma, ko risina “Zvērīgā mīla” (DDT) – tā ir vispopulārākā tēma pasaulē, un man patīk, kā aktieri to dara. Ar aizrautību skatījos Serebreņņikova izrādi (“Tuvā pilsēta”), kur ir sarežģīta tematika, taču aktieri uz skatuves jūtas tikpat labi kā “Zvērīgajā mīlā”, un izrāde ir ļoti, ļoti dzīva. Dažas citas izrādes bija ārkārtīgi grūti saprast, jo tajās ir ļoti daudz teksta, piemēram, abas Valmieras teātra izrādes. “Pazudušajā dēlā” varbūt ne tik grūti, jo bija uz papīra izdrukāts satura izklāsts, bet “Smaržo sēnes” bija grūti uztvert, jo iestudējums bija pietiekami sarežģīts. Taču, runājot par “Pazudušo dēlu” un par “Zilo” Nacionālajā teātrī, es redzēju tikai materiāla lasījumu, režisori mīl šo tekstu, bet neko vairāk no režijas nesaskatīju. Atšķirībā no Latvijas Lietuvā nestrādā ar padomju laika lugām, un es pilnīgi noteikti neesmu tajās ieinteresēta. Varbūt jauniešus varētu interesēt tas, kā dzīvoja viņu vecāki tad, kad bija jauni un viņi paši vēl nebija dzimuši. Taču mana paaudze to laiku mazliet atceras. Vēl viena atšķirība ir tā, ka lietuviešiem ir vairāk vizuālas, latviešiem – tekstuālas izrādes. Mums arī ir ļoti maz lugu, ko rakstījuši jaunās paaudzes autori. Man kā režisorei gandrīz nav ko izvēlēties no lietuviešu dramaturģijas. Man ļoti patīk kustību izrādes, diemžēl neredzēju “Precības” Liepājas teātrī, jo atbraucām uz Latviju vēlāk. Bet es ceru šo izrādi noskatīties, jo tas varbūt ir kaut kas tiešām atšķirīgs. Izrāde, ko redzējām (“Nature Morte”), bija, šķiet, tāds kā studentu darbs. Forumā bija arī diskusija par politisko teātri – priecē, ka Latvijā patiešām pastāv politiskais teātris, Lietuvā ir tikai atsevišķi centieni. Un es nevaru teikt, ka tie ir labi. Varētu būt vairāk diskusiju ar publiku. Parasti ir viena konkrēta ideja, viena nozīme, nav iedziļināšanās situācijā. “Veiksmes stāsts” Nacionālajā teātrī ir, šķiet, tiešām pamatīga izpēte.”

Kristīna Steblīte, teātra kritiķe, Vītauta Dižā Viļņas universitātes Mākslas fakultātes Teātra katedras doktorante: “Pārsteidzoši, cik daudzveidīga latviešu dramaturģija tiek iestudēta Latvijas teātros, bija interesanti vērot, kā tiek interpretēti senāk un tagad rakstīti latviešu autoru darbi. Manā skatījumā it ļoti labi, ja latvieši raksta par latviešiem un ielūkojas savā vēsturē. Jāatzīst, ka bija gan interesanti, gan diezgan garlaicīgi iestudējumi. Taču kopumā BFP programma bija ļoti laba, jo iespaidus par latviešu teātri mēs neguvām no kādas vienas tendences, bet no ļoti dažādiem aspektiem. Mums bija iespēja redzēt visdažādāko formu un vēriena izrādes gan neatkarīgajos, gan nacionālā līmeņa teātros, un varēja pamanīt atšķirības ar Lietuvas teātri. Piemēram, mums netiek iestudētas padomju laikā rakstītas lugas, mēs tiešām nediskutējam par padomju laiku. Tāpēc man bija ārkārtīgi interesanti skatīties “Smaržo sēnes” Valmieras teātrī. Te nebija tā laika vienkārša nolieguma, bet padomju konteksts tika lietots, lai jūs sāktu vērot sevi – kurš ir kurš? Es augstu vērtēju arī jauno cilvēku iestudējumu DDT “Zvērīgā mīla”, jo tā bija svaiga, enerģijas pārpilna izrāde. No lielās formas izrādēm es visvairāk gaidīju “Uguns un nakts” iestudējumu, jo tas man ir tuvs darbs. Es izbaudīju scenogrāfiju un kostīmus, kas bija tiešām lieliski, taču tur ir vēl kāda svarīga lieta – nacionālā eposa izpēte. Tā ir viena no lietām, ko es uzskatu par teātra misiju – pētīt, kas mēs esam tagad, balstoties tajā, kas uzrakstīts senāk. Tomēr BDF laikā man nācās arī vairākas reizes sev uzdot jautājumu – kāpēc tieši šī izrāde ir nominēta? Visvairāk mulsinoša man šķiet scenogrāfijas nominācija (“Pazudušais dēls”). Manā skatījumā scenogrāfija bija ļoti primitīva, tādu var ieraudzīt katrā otrajā neprofesionālajā teātrī vai studijā. Savukārt, ja runājam par aktieriem, domāju, mums ir pietiekami līdzīgas skolas. Lielā mērā aktieru darbība uz skatuves ir atkarīga no tā, ko vēlas panākt režisors. Protams, var redzēt, ka ir diezgan atšķirīgi ceļi, kā katrs aktieris veido tēlu uz skatuves. Gribu atzīmēt jauno aktrisi, kas bija Ņina Zarečnaja “Kaijā” un ir nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā jaunā skatuves māksliniece (Agnese Cīrule. – Red.) – viņai ir liels profesionālais potenciāls. Personīgi man diezgan garlaicīgs teātra gabals bija “Tuvā pilsēta”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+