Mobilā versija
+4.5°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
17. septembris, 2017
Drukāt

Vija Beinerte: Izredze uz mūžību (7)

Foto - Valts Kleins, © 2016Foto - Valts Kleins, © 2016

Viņa sejas izteiksme ir gaiša un mierīga, it kā mazā, nedrošā laiviņā viņš būtu ticis pāri bangojošiem ūdeņiem un beidzot nokļuvis uz sauszemes. Pāri laika jūrai – mūžības krastā. Kaut gan patiesībā tas vairs nemaz nav viņš – apskaidrotā izteiksme ir kā nospiedums neapdedzināta māla traukā, atvadu zīme, kas atstāta mums, palicējiem. Bet viņš pats, no gaismas nācis, nu gaismā ir atgriezies.

Slimība, ar ko pēdējos desmit gadus viņam nācās sadzīvot, bija atklājusi miera nozīmi un laika vērtību. Mums trūkst nevis laika, bet miera, viņš teica. Un miera mums trūkst tāpēc, ka mēs vairs nezinām, kam laiks ir domāts, jo mums ir pazudusi izredze uz mūžību.

Man bija divpadsmit gadu, kad nomira vecmāmiņa. Es viņu mīlēju. Ļoti. Un tomēr es nespēju aptvert, kā tas nākas, ka mana visādā ziņā gudrā un inteliģentā māmiņa burtiski juka prātā, viņa uzvedās tā, it kā arī viņas pašas dzīve būtu beigusies. Es neizpratnē skatījos uz viņu un domāju: nevar taču būt, ka bērnu dzīve zaudē jēgu līdz ar viņu vecāku nāvi! Es skumu, ka nekad vairs nevarēšu vecmāmiņu apskaut, taču jutu, ka pieaugušie nesaprot kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Manī bija ieplūdis miers, kam līdzi nāca nesatricināma pārliecība: vecmāmiņa patiesībā nav mirusi. Es tā arī pateicu: tas, ko jūs guldījāt kapā, nebija viņa pati, tā bija tikai viņas miesa, mētelītis, kas nokalpojis savu laiku.

Varu vien minēt, kas iedvesa man šo pārliecību, taču es droši zināju: vecmāmiņas patiesā, būtiskā daļa ir nemirstama. Gluži tāpat kā mana, kā visu mūsu.

Tā bija pirmā reize, kad es uzrunāju savu māti nevis kā bērns, bet kā draugs. Un viņa mani uzklausīja, kaut arī, bēdu un zāļu apdullināta, ne uzreiz saprata un pieņēma to, ko teicu. Pagāja laiks, gribētos teikt – četrdesmit dienas, taču droši to apgalvot nevaru. Vecmāmiņa atnāca pie manis sapnī. Mēs nerunājām, mēs vienkārši bijām kopā.

Mans tēvs mira lēni un mokoši. Viņa pēdējie vārdi bija: cik brīnumaini! Un viņa sejā pēkšņi iegaismojās kluss prieks – kā pēc ilga un grūta ceļa pārnākot mājās.

Māmiņa mūža nogalē katru rītu sāka ar lūgsnu. Viņa lūdzās par bērniem un mazbērniem – lai mēs visi esam sveiki un veseli, sekmīgi un laimīgi. Sev viņa lūdza tikai vienu – vieglu aiziešanu, lai nekļūtu par slogu citiem. Un tad kādu dienu viņa man piezvanīja un pateica: tas ir sācies. Kas ir sācies, es nevarēju saprast. Tas, ka es aizeju. Nē, nē, viņa teica, man nevajag ārsta, es vienkārši jūtu, ka tas ir sācies. To nedēļu mēs pavadījām kopā. Mēs pat neko daudz nerunājām, jo lielākoties viņa jutās gurda, mēs vienkārši bijām kopā. Viņa aizgāja klusi un viegli.

Pēc bērēm jaunākais dēls pateica: mēs skumstam, bet Mimulīte gavilē, jo viņa ir debesīs. Taču ne jau par viņu – par sevi mēs skumstam, par to, ka nekad vairs nevarēsim viņu apskaut un samīļot. Jaunākajam tobrīd bija tieši tik, cik man tad, kad aizgāja mana vecmāmiņa.

Attieksme pret nāvi nosaka mūsu attieksmi pret dzīvi un laiku. Vieniem laiks ir nauda, citiem – žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Patiesi un reizē skaisti.

  2. Ir prieks redzēt, ka atrodas pa kādam, kuri ZINA , ka aiz mākoņiem ir kas vairāk, nekā zvaigznes vien. Paldies par drosmi apliecināt PATIESĪBU.

  3. Eta baba – vedjma! Eje nado szechj!!!

  4. I express a resolute and categorical protest to the moderators of this website for conducting an open political censorship!!! Gentlemen moderators, you cynically violate the constitution of your own country! In accordance with the Constitution, in Latvia – freedom of speech and censorship is prohibited (art. 100)!!!

  5. meklēt līdzsvaru starp EGO nosacījumu refleksiem, kā arī tiešās pakļaušanās un jaunrades, ko atver visuresošā nelokalizētā kvantu patība

Draugiem Facebook Twitter Google+