Birzulis: Pļaviņa komanda zskatās ļoti cerīgi 0
Pludmales volejbola treneris Aigars Birzulis tic, ka Mārtiņam Pļaviņam beidzot atrasts īstais partneris laukumā, un ir ļoti optimistiski noskaņots par viņa iespēju kopā ar Haraldu Regžu kvalificēties nākamā gada olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro.
Pēdējais trumpis
Pļaviņš pēc šķiršanās no Jāņa Šmēdiņa, ar kuru kopā Londonā izcīnīja olimpisko bronzu, mēģināja pasauli iekarot duetā ar vairākiem partneriem – Jāni Pēdu, Aleksandru Soloveju un Hermanu Egleskalnu, taču arvien sekoja šķiršanās. Kopš vasaras vidus Mārtiņa partneris ir Regža, abi izcīnīja Eiropas spēļu zeltu, trešo un ceturto vietu Pasaules tūres atklātajos posmos un devīto “Grand Slam” turnīrā. Tagad puiši atpūšas, bet treniņi sāksies līdz ar jauno gadu, jo Pasaules tūre sāksies neierasti agri – jau janvāra beigās Brazīlijā.
– Mārtiņu redzēt kopā ar Regžu gribēju jau pirms diviem gadiem, taču Haraldam bija ar Armandu Āboliņu jāspēlē pasaules U-22 čempionātā, kur cerējām gūt labus rezultātus, – teic Aigars Birzulis. – Turklāt Mārtiņš īsti neticēja viņa spējām spēlēt augstākajā līmenī. Bet tagad sadarbība ar Haraldu izskatās viscerīgākā – ja ne šajā olimpiskajā ciklā, tad nākamajā pavisam noteikti. Esam ļoti tuvu TOP 20 komandām, pietrūkst nianses. Ar iepriekšējiem trim partneriem daudzreiz zaudējām setu galotnēs, bet ar Haraldu bieži izdodas uzvarēt. Jāuzlabo sadarbības beigu fāze, tad viss būs kārtībā. Pagaidām partnera maiņa nav plānota un, visdrīzāk, arī nenotiks.
– Kurā brīdī Haraldam noticēji?
– Vienmēr esmu viņam ticējis, trenēju vairāk nekā desmit gadus. Savdabīgs spēlētājs, progresē nedaudz lēnāk kā citi. Varbūt vajadzēja Haraldu paturēt jau pēc Eiropas spēlēm, taču mēs ticējām Egleskalna spējām. Beigās gan paskatījāmies objektīvi un, lai neciestu Hermana karjera klasiskajā volejbolā, atvadījāmies. Haralds bija pēdējais trumpis.
Pietrūka gada
– Kā tev tagad šķiet, kāpēc Mārtiņam nesanāca ar iepriekšējiem trim partneriem?
– Pēdas izvēle laikam bija mana kļūda, jo ņēmu vērā viņa pirms desmit gadiem kopā ar Tomu Šmēdiņu izcīnīto uzvaru Eiropas U-21 čempionātā. Likās, ka sanāks, bet ar laiku jutu, ka nav. Tāpat arī ar pārējiem – sākums bija labs, sasniedzām rezultātus, taču nevis nostabilizējāmies, bet ripojām no kalna lejup. Ar Egleskalnu nebija pat starta uzrāviena. Mārtiņš, pieradis spēlēt augstā līmenī, pārstāja ticēt savām spējām, zuda motivācija, un tādā brīdī trenerim jāpieņem lēmumi. Kopā ar Regžu izdevies noturēt līmeni, vienīgajā “Grand Slam” turnīrā Polijā viņi bija devītie – ar iepriekšējiem partneriem tāds rezultāts nav sasniegts. Redzēju, ka Mārtiņš atdzīvojas, Haralds parādīja, ka grib strādāt un progresēt, viss mainījās uz labo pusi.
– No kura partnera gaidīji visvairāk?
– No Egleskalna – laba serve un uzbrukums, bet diezgan slikti strādāja blokā, bez kura šodien grūti uzvarēt. Viņam pietrūka gada – cerējām iespēlēt jau iepriekšējā sezonā, taču tad Hermanam bija jāspēlē klasiskais volejbols Latvijas izlasē. Tobrīd sevi labi parādīja Solovejs, un nebūtu prāta darbs kaut ko mainīt. Es gan laika gaitā sapratu, ka ar Aleksandru varam kvalificēties Rio, taču neko vairāk. Turklāt izrādās, ka viņš gadu nospēlējis, slimojot ar tuberkulozi. Labi, ka citi esam veseli.
– Kāpēc nepamēģinājāt Ruslanu Sorokinu?
– Viņš piedāvājās Mārtiņam, bet es vispirms gribēju Soloveju, pēc tam likās, ka ar Egleskalnu būs labāk. Nedaudz augstāk kā Sorokinu es vērtēju jebkuru bloķētāju, ar kuriem Mārtiņš spēlēja, arī ilgtermiņā. Galveno neatklāšu, bet pašam Ruslanam esmu to teicis. Tur nav nekā personiska.
Simt procenti
– Iepriekšējā vasarā teici, ka Mārtiņš spēlē tikpat augstā līmenī kā Londonas olimpisko spēļu gadā, kad tika atzīts par labāko aizsargu pasaulē. Joprojām paliec pie savām domām?
– Mārtiņš ar visiem partneriem sāka labi, bet, kad rezultātu nebija, arī viņa spēle gāja uz leju. Jau ilgus gadus pierakstot spēles, esmu konstatējis, ka Mārtiņš aizsardzībā ceļ sešas līdz astoņas bumbas setā, kas ir ļoti labs rādītājs, parasti komandām ir divas līdz četras reizes. Ja vēl pieliek trīs četrus blokus, tad var cerēt uz labiem rezultātiem. Nevarētu teikt, ka Mārtiņš kļūst sliktāks. Vizuāli viņš tagad ir mazāk efektīgs, jo pamazām atmet liekās darbības, kas no malas izskatās iespaidīgi – toreiz skaisti krita, lēca. Tagad to neredz, taču tas nenozīmē sliktāku spēli.
– Mārtiņam jau tikai 30 gadu. Viss vēl priekšā?
– Sportista mūžu veido disciplīna un uzvedība ārpus laukuma. Ar to viss kārtībā, Mārtiņu varu nosaukt par piemēru visiem, tādēļ ceru, ka spēlēs ilgi un dikti. Iespaido arī traumas. Domāju, ka viņa labākās spēles vēl priekšā.
– Vai partneru maiņa Mārtiņu nedzina psiholoģiskā bedrē?
– Pēc Jāņa aiziešanas viņš jutās iedzīts stūrī, taču nezaudēja optimismu – spēlēšu, viss būs labi. Ar vienu nesanāca, ar otru, ar trešo. Loģiski, ka brīžiem bija izmisis, taču to neizrādīja, jo prot slēpt emocijas. Latvijā viņam bijis grūtākais pludmales volejbolista mūžs, bet pasaulē tas nav nekas īpašs, daudzi meklē labākos risinājumus. Sadarbībā ar Haraldu neredzu nevienu pesimistisku iezīmi.
– Cik procentus dod, ka jums izdosies kvalificēties Rio?
– Esmu tendēts strādāt rezultātam, tādēļ mērķi ir visaugstākie – nonākt Rio un arī tur cīnīties par labu vietu. Man tas jāiestāsta visiem – sev, sportistiem, sabiedrībai. Ja sāku vērtēt objektīvi, tad kļūstu neobjektīvs pret sevi. Ja vērtējam atbilstoši olimpiskajam rangam, es teiktu – 60 procenti. Šobrīd tajā esam 27. vietā, Rio kvalificēsies 17 komandas. Vēl jau būs daudz turnīru, tiesa, maz “Grand Slam”, kur var nopelnīt vairāk punktu. Ja nesanāks, tad 100 procenti, ka kvalificēsimies Kontinentālā kausa izcīņā.
