Izšķirošā izvēle 0
Iepriekšējais gads iezīmēja zināmu pavērsiena punktu gan pašu kultūras darbinieku vēlmē un spējā runāt par nozares sāpīgajiem jautājumiem, gan vismaz daļējā attieksmes maiņā no valsts vadības, mediju un sabiedrības puses.
Taču nemainīga paliek nepieciešamība domāt par to, kāda ir un būs mūsu atbilde tiem acīmredzamajiem procesiem, kas latviešu kultūras un valodas aktualitāti izceļ ne mazāk saasināti kā nesenā valodas referenduma kontekstā.
Materiālās lietu pasaules un materiālās domāšanas sadursme ar nemateriālo eksistenci ir sena kā pasaule. Ceļu, ko šajā sadursmē izvēlamies, lielā mērā nosaka redzesloks, bet redzesloku – vērtības. Politiķu izteikumos par demogrāfijas un latviešu aizceļošanas problēmām vienmēr pārsteidz šaurais tvērums. Ekonomiskā izaugsme, darba vietas un labklājība, protams, ir nozīmīgi faktori. Taču to pieminēšana pārvēršas pļāpāšanā, ja aizmirstam, ka mūsu galvenais resurss esam mēs paši – cilvēki. Un mērķis galu galā arī ir cilvēks. Valsti, par kuru lepojamies un kurā vēlamies palikt, veido ne ekonomiskie rādītāji, bet cilvēki. Un jebkurā analīzē par neveiksmju cēloņiem centrā jābūt cilvēkam. Tikai un vienīgi Latvijas cilvēki noteiks, kāda būs Latvija. Un – vai tā vispār būs. Līdzko to piemirstam, ļaujamies dažādiem mānekļiem un bīstamām iedomām. Kultūra pagaidīs – tā dzird politiķus sakām jau divdesmit gadus. Izglītības reformas nebeidzami turpinās, un neviens nav un nebūs atbildīgs par to, ka esam palaiduši garām iespēju jau šobrīd ielikt spēcīgus pamatus, lai mūsu intelekta kapitāls kļūtu par varenu un konkurētspējīgu priekšrocību, kurai nenovēršami sekotu ekonomiskā izaugsme un bagātīgums šā jēdziena visplašākajā nozīmē.
Kādu valsti mēs ceram izveidot, un kādu izaugsmi ceram sasniegt, ja finansējums kultūrai un augstākajai izglītībai spēj konkurēt tikai ar viszemāk attīstītajām pasaules valstīm? Tikmēr Latvijā top aptaujas, kurās vadošajās pozīcijās nemainīgi nokļūst naudīgi ļaudis ar ļoti apšaubāmu reputāciju, liecinot, ka mums ir ačgārna izpratne par līdzekļiem un mērķiem.
Līdzsvara zudums asiem zobiem grauž spēju domāt un godīgi pārredzēt situāciju. Pat vērtējumos par ļaunumu, ko okupācija nodarījusi Latvijai, iecienīts atskaites punkts ir nozagtā pārticība, kas latviešiem liek ar skaudību lūkoties un doties uz rietumvalstīm. Tomēr okupācija mums atņēma daudz svarīgākas un nekādā veidā neatgūstamas vērtības – cilvēkus, garīgo un intelektuālo kapitālu, domu un ideju kapitālu. Tiesa, padomju okupācija pati palīdzēja sevi apkarot – tā bija ārēji uzspiesta, ar teroru nostiprināta un līdz ar to pietiekami viegli identificējama, ļaujot no tās garīgi norobežoties un tai aktīvi pretoties. Valodas un kultūras apspiešanas acīmredzamība izraisīja dabisku un spēcīgu pretreakciju. Bet kapitālisms, kas Latvijā vienā vilnī piepeši “okupēja” cilvēku prātus un rīcības motivāciju, šķietami atbrīvoja no jebkādiem ierobežojumiem, tomēr neatstāja gandrīz nekādu brīvību attiecībā uz bagātību un tās veidošanas principiem. Vērtības mēraukla ir iespēja šo vērtību pirkt vai pārdot, no kā neizbēgami izriet, ka galvenais rīcības resurss ir nauda. Un tikpat straujā vilnī latvieši pēkšņi aizmirsa visu to, kas piecdesmit gadus mūs bija nosargājis, lai gan ar to pie lielas mantas neviens ticis nebija.
Krustceles, kurās pašlaik esam, nav ne drusku mazāk nozīmīgas kā okupācijas gadi un citi ārējas varas apstākļi, kuru pārvarēšanā esam sevi iepazinuši kā sīkstu tautu. Bet pašlaik mūsu nacionālās valsts pamatiem izšķirošā ir katra latvieša brīvā izvēle. Tā notiek apstākļos, kad par labu tuvībai ar savu valodu un kultūru nākas izšķirties arī tad, kad dažbrīd pietiekami ticami un pārliecinoši mums var pierādīt gan citas izvēles nenovēršamību, gan tās lielāku izdevīgumu. Bezizejā pamest Latviju un meklēt darbu – tā nav atmešana ar roku un padošanās. Padošanās ir notikusi iepriekšējos gadu desmitos, atmetot ar roku kultūrai un izglītībai un radot tukšumu, no kura nekas stabils un paliekošs nevar izaugt.
