Vēsture netop tikai karalaukos. Izsludinām jauno “Lata romāna” konkursu 0
Latvijas simtgades romānos – plaša laikmeta aina
Pie lasītājiem laikraksta “Latvijas Avīze” lappusēs šodien ceļu sāk pirmais Latvijas simtgades “Lata romāna” konkursa darbs – Ivetas Salgrāves “Kaut ko padarīt”. Ko lasītāji kopumā var gaidīt no “Lata romāna” 2018. gadā, un kā simtgades konkursa rezultātus vērtē žūrija?
Evija Veide, “Latvijas Mediju” izdevniecības direktore, žūrijas priekšsēdētāja: Konkursa mērķis bija parādīt Latviju tās dažādībā gan no formas, gan satura viedokļa. Tāds arī bija konkursa aicinājums: lai mēs neceltu tikai pieminekļus, bet rādītu gan kontekstu, gan fonu, smieklus un asaras, dramatiskus brīžus, ikdienas ritumu. Protams, mums neizdevās gluži kā skolā pārklāt pilnīgu visu Latvijas dzīves laiku, taču romāni, kuri tika atzīti par publicējamiem, bija pietiekami dažādi gan no risinājuma viedokļa, gan no skarto tēmu loka, tā, ko katrs autors izvēlējās par galveno aprakstāmajā laikā. Varbūt mazliet pietrūka laba humora, viegluma, atbrīvota skatījuma uz dzīvi, jo visi romānu autori faktiski balstījās problēmpunktos. Taču bija arī ļoti īpaši stāsti, kas pie mums nonāca. Piemēram, “Pārbaudītā laime” ir labi izturēts – tas rakstīts pirms daudziem gadiem, līdzīgi kā Veras Volkēvičas “Pļauka”, taču lasot skaidri jūtams, ka tas ir darbs, kurš rakstīts, jo nav varēts nerakstīt. Priecājamies, ka pie mums atgriežas lasītājiem pazīstami un pārbaudīti autori, tādējādi būs iespēja arī sastapt iepriekš iepazītus tēlus romānu turpinājumos. Taču būs arī četri rakstnieki, ar kuriem mūsu lasītāji sastapsies pirmoreiz. Kopumā droši var teikt, ka romānu spektrs ir bagātīgs; atliek tikai vēlēt, lai autori neapstājas meistarības izkopšanā un lai “Lata romāna” dzīve turpinās tā 25. gadā!
Aivars Eipurs, RS prozas un dzejas konsultants: Šis romānu konkurss attiecībā pret valsts simtgadi notika ļoti savlaicīgi, iesūtīšana bija 2016. gadā, un tam bija savi plusi un savi mīnusi. Laikam cerējām nosmelt krējumu, kas īsti neattaisnojās. Pie mīnusiem var
pieskaitīt to, ka, iespējams, 99. dzimšanas dienas svinības un katra pilsoņa fiziska iekāpšana simtajā gadā varētu kaut kā patriotiski kādu romānu tā tapšanas vai beigu fāzē uzspodrināt. Lai gan – arī citos konkursos un romānu sērijās pierasts, ka autorus ne žūrija, ne arī kāds cits satura izvēlē stingri neierobežo. Vēlme un kritērijs sakrīt – vienkārši labs vai izcils rezultāts. Tomēr daļēji mērķi sasniedzām. Proti, divu maģistrālo tēmu – izsūtīšanu toreiz un “pašizsūtīšanos” viesstrādniecībā tagad – kontekstā pāris darbos atklājām visai spožas un svaigas lappuses. Un amatierim pirmajā darbā reizēm izdodas kaut kas tāds, līdz kam profesionāļa iztēle vairs neuzlido. Uz to ceram arī turpmāk.
Monika Zīle, rakstniece: Ko liegties, gribējās, man ļoti gribējās iesūtītajos tekstos ieraudzīt vienu tādu, kurš… Nu, piemēram, kā “Vējiem līdzi”, “Doktors Živago”, “Uz kraujas rudzu laukā” vai uz to pusi. Lai gan tādām literatūras pērlēm pieskaitāma darba konkursā diemžēl nebija, ir vairāki, manuprāt, patiešām labi darbi. Starp tiem īpaši uzmirdz Ingunas Dimantes romāns “Divi džokeri un papardes zieds”. Sadzīviskais nosaukums it kā sola “lustes” un vieglu izklaidi, taču meistarīgi savērptā sižeta zemtekstos skaidri nolasāmas labi pazīstamas un tikai Latvijā iespējamas līdzcilvēku traģēdijas. Jā, stāsta pamats – kā vairākumam citu šā konkursa sacerējumu – balstās tagadnē. Bet vai tad vēsture top vienīgi karalaukā? Domāju, ikviens šodienas mirklis ir diedziņš notikumu audumam, ko nākotnē izmantos karogiem. Arī no šķietami parastu cilvēku likteņiem veidojas kāda vēstures rindkopa. Un, pie rakstniecības pērlēm atgriežoties – kas zina, varbūt jau nākamajā mūsu apgāda romānu konkursā…
