Izstādē meklēs atbildi, kā parādīt Raini un Aspaziju – dižgarus un cilvēkus 0

Ceturtdien, 22. oktobrī plkst. 18 Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā atklās izstādi “Raiņa un Aspazijas dažādās sejas”, LA.lv uzzināja Memoriālo muzeju apvienībā.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Elvīras Blomas, Doras Pauzeres un Daces Nesaules veidotā izstāde piedāvā aplūkot abus dzejniekus no dažādiem skatpunktiem. Gan mūsdienu, gan vēsturiskā perspektīvā tie mainījušies arī vizuāli – tas redzams fotogrāfijās, mākslas darbos un karikatūrās, ikvienā no šiem darbiem jūtama atveidotāju attieksme, interpretācija.

Kādi priekšnoteikumi nepieciešami, lai piedzimtu ģēnijs? Kāda loma Rainim un Aspazijai bija un ir sabiedrības apziņā? Kā viņus redzam mēs un kā uz viņiem raudzījās mūsu vecāki un vecvecāki? Vai Rainis spētu būt Rainis, ja dzīvotu 21. gadsimtā?

CITI ŠOBRĪD LASA

Izstāde nedod viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem, taču piedāvā diskutēt par to, kā mēs vērtējam mūsu klasiķus šodien un kā mums par tiem būtu jārunā, lai pilnvērtīgi un saprotami atklātu garīgās bagātības, kas rodamas abu dižgaru darbos. Lai Rainis spētu nodzīvot ilgotos trīssimt gadus un vairāk, katrai paaudzei viņš jāatklāj no jauna.

Dzīves laikā Rainis tika vērtēts pretrunīgi, viņš zināmā mērā bija radikālists – vēlējās visu, nespēdams samierināties ar viduvējību. Aspazija, pati būdama novatore, līdere un ģeniāla dzejniece Rainī redzēja garu, kas lielāks par viņu un, lielā mērā upurējot pati sevi, darīja visu, lai šis gars augtu. Viņi abi kopā bija cīnītāji un dumpinieki, tad ieslodzītie, nodotie, visbeidzot – trimdinieki. Un pēc tam – ilgi gaidīti un cildināti tautas dzejnieki, sabiedriski darbinieki. Taču pāri visam viņi abi bija latviešu tautas garīguma paudēji, kas spējuši radīt pasaules līmeņa šedevrus literatūrā.

Pēc padomju okupācijas Rainis kļuva par “lielo revolucionāru”, par Raini un viņa tieksmi uz politiku smieties vairs nedrīkstēja. Gadu desmitiem viņš ir bijis Dzejas dienu simbols, lielais klasiķis.

Atmodas laikā Rainis bija latviešu tautas garīgā spēka simbols un tāds viņš tautas apziņā dzīvo joprojām, lai arī – laika gars prasa ieraudzīt Raini un Aspaziju kā cilvēkus ar miesu un asinīm, nevis tikai garu vien. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vērojama tendence it kā atklāt jaunu patiesību par abiem dzejniekiem, desakralizēt tos, parādīt, ka viņiem, tāpat kā visām lielām personībām, piemitušas arī lielas vājības.

Kā mums atklāt Raini un Aspaziju mūsdienu apstākļos, nelaupot tiem lielumu?

Izstāde būs apskatāma līdz 2016. gada 6. janvārim.