Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. novembris, 2013
Drukāt

Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums “M. Butterfly” ir stāsts 
par ikvienu no mums


Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Kāda ir ideālā sieviete? Gara, neticami slaida un stūraina. Tumšiem, taisniem matiem un melnām acīm. Bālu seju, maigu balsi un no augstās apkaklītes līdz pat papēžiem tērpta zīdā, vien īpašos brīžos ļaujot dziļam
dekoltē atklāt kailu kairu muguru. Tāda viņa ir uz Dailes teātra skatuves Deivida Henrija Hvanga lugā “M. Butterfly”. Tādu viņu – Pekinas operas dīvu Song Lilingu – iemīl Ķīnā dienošais franču diplomāts Renē Galimārs. Bezgala skaista un sirdi plosoša austrumnieciska drāma var sākties, jo tieši tāda parasti ir baltās rases romantiskā pieredze Āzijas austrumu galā, kur pasaule uzbūvēta pēc dzeltenās rases būvprojekta.

Bet, izrādās, šajā austrumnieku būvprojektā durvis veras uz pavisam citu pusi, un parasts rietumnieks šajā ēkā pat nevar ieiet. Starp citu, tā “neveicās” arī daudziem Eiropas kultūras dižgariem pirms simt un vēl mazliet vairāk gadiem, kad Austrumi kļuva par modes kliedzienu visu veidu māk-slas izpausmēs. Varētu šķist, ka, piemēram, Džakomo Pučīni austrumnieciskajās operās eiropiešiem atklājās Austrumu mūzikas motīvi, tomēr – ne gluži. No Austrumu mūzikas neaptverami citādā skanējuma šajos skaņdarbos ir ļoti maz – tā ir skaistās itāļu operas krāsās gleznota pseidoorientāla aina, lai “La Scala” publika pirmizrādes vakarā nepiedzīvotu nepatīkamu pārsteigumu. Taču no šīs kultūras pieredzes attīstījušies rietumnieku uzskati par mūsu kontinenta austrumu pusi. Un tas paver iespēju Rietumu–Austrumu attiecības mūsdienu mākslā pārvērst par lielu spēļu laukumu, kur rotaļāties ar priekšstatiem, tēliem, tēmām, noslēpumiem, vizu-āliem efektiem, patiesībām un šķietamām patiesībām.

Luga “M. Butterfly” spēlējas ar visiem šiem jēdzieniem, bet jo sevišķi ar to, kas tad patiesībā ir patiesība, liekot nonākt pie atklāsmes, ka diezin vai patiesība maz pastāv – tā ir tikai šķitums, cilvēks pasauli uztver tā, kā viņš to vēlas uztvert, bet redze un sajūtas ir augstākajā mērā subjektīvas maņas. Skaistā, kautrā, noslēpumainā Song Lilinga, kas divdesmit
gadus bijusi Galimāra uzticamā mīļotā, izrādās vīrietis, Pekinas operas aktieris, sieviešu lomu atveidotājs, kurš, no franču diplomāta iegūstot slepenu informāciju, divdesmit gadus uzticami, pašaizliedzīgi un aktiermeistarības ziņā spoži kalpojis savai valstij. Tāpēc arī lugas nosaukumā slavenais “Madama Butterfly” īsināts uz “M. Butterfly”. Kā lai zina, kas slēpjas aiz burta “M” – “madama” vai “mesjē”? Jāpiebilst, ka šī stāsta pamatmotīvs nav iztēles auglis – D. H. Hvangs to aizguvis no patiesa notikuma – 1986. gadā Francijā tiesas prāvā tika šķetināta tieši šāda šķietami neiespējama lieta. Taču autora “dotie apstākļi” – komunistiskā Ķīna, kurā tradīcijas cīnās un mijiedarbojas ar Mao režīmu un eiropiešu diplomāts, paša kaisles mudināts, nonācis spiegošanas valgos, – nebūt nav obligāti priekšnosacījumi, lai patiesības vairs nebūtu. Vai esat pamanījuši – tas var atklāties arī te un tagad. Tur arī, manuprāt, meklējams Dailes teātra jaunās izrādes bezgalīgais skaistums un sirdi plosošā noskaņa – daudz trāpīgāk nekā citas labas teātra mākslas vienības šis Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums ir stāsts par ikvienu no mums. Bet austrumnieciskā ainava, kas atklājas uz skatuves, ir ļoti veiksmīga maskēšanās, lai šķistu – tas jau ir par viņiem tur, tālumā, bet rezultātā trāpītu vēl precīzāk.

Un tomēr gan pēc formas, gan satura izrāde ir un paliek teju klasisks mīlasstāsts, ko uz skatuves nospēlē divi vīrieši – Dainis Grūbe Song Lilingas lomā un Juris Žagars, kurš atveido Galimāru. Orientālu motīvu cienītāji gūs baudījumu no Ilzes Vītoliņas krāšņajiem kostīmiem – rietumnieciskais apģērba stils te mijas ar krāšņām diadēmām, spilgtiem grimiem un zīdainiem kimono Song Lilingas operas numuros un gariem, krītošiem tērpiem, viņai/viņam pieņemot Galimāru savā miteklī. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā līdzīgi kontrastē biezais cietuma mūru motīvs, kas ieskauj spēles laukumu, un Song Lilingas mitekļa vieglās, ažūrās sienas, kurās Galimārs juties brīvs un laimīgs. Austrumnieciskās atmosfēras stīgu cauri izrādes sižeta plūdumam palīdz izvilkt Kārļa Auzāna mūzika, kas iestudējumā draudzīgi sadarbojas ar kontrtenora Sergeja Jēgera izpildītajiem Dž. Pučīni “Madama Butterfly” fragmentiem un epizodi Pekinas operā.

Tomēr izrādes centru veido abu galveno lomu tēlotāju saspēle – tik divdabīga kā, šķiet, nekad līdz šim. Eiropeiski valdonīgs un romantiski padevīgs, noteicējs un atkarīgais, pāridarītājs un upuris – visu šo teju vienlaikus iemieso Jura Žagara Galimārs – mīlas pāra vīrišķā, tomēr ārkārtīgi vārā puse. Bikla un skarba, daiļa un biedējoša, trīsošs ziediņš un aukstasinīga ideālā mahinatore – tāda ir Daiņa Grūbes Song Lilinga sievietes drānās, bet ne mazāk ambivalents šis tēls kļūst, pārģērbis uzvalku. Vai iestudējuma noslēgumā Song Lilinga pazemo Galimāru vai drīzāk pati sevi? Kurš no viņiem vairāk atkarīgs no otra? Kurš kuru mīl? Un kāda vispār ir mīlestības definīcija? Uz šiem jautājumiem ir tik neiespējami atbildēt, ka redzētais teatrālais piedzīvojums kļūst īpaši aizraujošs.

Izrāde “M. Butterfly” Dailes teātra Lielajā zālē


Režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Kārlis Auzāns.

Lomās: Juris Žagars, Dainis Grūbe, Ģirts Ķesteris, Lilita Ozoliņa, Vita Vārpiņa u. c.

Tuvākās izrādes: 15., 26. novembrī, 7., 8. decembrī.

Viedokļi



Kitija Balcare, uzņēmuma “Hauska & Partner” korporatīvo attiecību konsultante, radio “Naba” raidījuma “Remarka” vadītāja: “Izrāde “M. Butterfly” – drosmīgs režisores Lauras Grozas-Ķiberes manevrs Dailes Lielajā zālē – nav par mīlestību un nav par homoseksuālismu. Tā ir par apziņas rāmjiem un kultūrsadursmēm indivīdā pašā. Uz skatuves bīstami valdzinoša ir Daiņa Grūbes duālā aktierspēle. Šī ir izrāde, ko vērts redzēt un dzirdēt Sergeja Jēgera kontrtenora un Kārļa Auzāna aranžējuma dēļ vairākkārt, lai lobītu slāni pa slānim.”

Una Griškeviča, kultūras portāla “Rīga 2014” galvenā redaktora vietniece: “Ļoti patīkami pārsteidza skatuves vizuālais noformējums, par ko parūpējies scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis. Tāpat uzteicama ir režisores ideja Song Lilingas “otro es” liekot izdziedāt brīnišķīgajam kontrtenoram Sergejam Jēgeram. Vairākus gadus nebija gadījies redzēt Juri Žagaru tik izcili spēlējam titullomu. Taču par šīs izrādes atradumu un veiksmi noteikti saucams jaunā aktiera Daiņa Grūbes spēlētā Song Lilinga!!!”

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju pro-grammas direktors: “Spēcīgs iespaids, režijai izdevies apvienot visus atšķirīgos iestudējuma komponentus pārliecinošā veselumā. Labs ansamblis ar diviem lieliskiem aktierdarbiem – Dainis Grūbe un Juris Žagars.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+