Egils Līcītis: Eiro kļuvis par opiju tautai, latus aizgādā aizsaulē 3
Augstas celtspējas kuģi ar dārgo kravu nav nogrimuši un laimīgi sasnieguši Latvijas krastu. Smagas kravnesības auto nav salīgojušies uz ceļa un nav izbēruši tonnīgo vezumu. Bankomāti no 1. janvāra strādā kā Šveices pulksteņi. Priekšapgāde sekmīgi notikusi, laikus kā štiks viņš ir klāt – eiro! Kā spītēdams ļaunvēļiem, kuri satrauca cilvēku jutekļus un zīmēja priekšlaicīga vakara ēnas valsts suverēnumam, svešinieks ir tīri labi iejuties Latvijā un daudziem kļuvis par sirdsdraugu eiriņu. Kāds entuziasts pat aicinājis šo dēvēt mīlīgāk – par jurīti. “Esi sveiks, latvieti, eirozonā no Atlantijas okeāna līdz Baltijas jūrai! Būšu tava zelta zivtiņa!” jurītis laipni atsaucas, spīdēdams apaļš no visām pusēm. Izturējām! – berzē plaukstas tirgotāju pārstāvji, apgalvojot, ka jaunās valūtas ieviešana ritējusi kā pa diedziņu un kases aparāti dziedājuši – glory, glory, aleluja! Lielu problēmu nav, pa sīkumam vien – atviegloti nopūšas banku bosi. Patriotiskais Ēķa kungs ziņo – lai gan žēl latiņa, tomēr viņš jūtot lepnumu, turot rokā diveiro gabalu ar latvju rakstiem – Laimdotas tēlu. Eiro kļuvis par opiju visai tautai. Nospeķotos, saņurcītos latus aktīvi nogādā aizsaulē, notiekot intensīvai naudas un preču apmaiņai. Inkasatoru furgoni šaudās kā dūcošas bitītes šurpu turpu, aizvedot no apgrozības izņemtās banknotes un pievedot svaigi skanošo. Pat Kabanova lata draugu biedrībā nesunījas, piedziedot pilnas ausis, vai tik latus jau neved uz dzirnavām malšanai, vai uz noliktavu saltās grīdas tiem nesalst sāni. Arī māņticīgais skeptiķis Ošlejs, zobus sakodis, ciešas un cenšas iedraudzēties ar kaitīgo čunguru. Nav dzirdēts, ka aicinātu sabotēt, boikotēt, nožņaugt bestiju eirīti un kaudzēm sviest dedzināšanai ugunskurā.
Projekts “Latvija eiroklubiņā” nevarēja neizdoties, jurītis nostiprina mūsu Rietumu piederību. Ar jaunajām naudaszīmēm ir interesanti un seksīgi norēķināties. Tas ir jūtams piesvars, kas labi pieguļ latvieša kabatai, makam, portfelim un koferim. Jau saņemot monētu sākumkomplektu, cilvēki pārliecinājās, ka Frankfurtē kaltie eirīši ir mats matā tais pašos uzvalkos kā kaimiņa pērnvasar garāžā štancētie. Atskatoties taisni neērti, cik līčločiem ceļš veda pretī eirozonai, cik daudzi ņaudēja par naudas maiņu, vai latvieši nebūsim par prastu, lai apietos ar smalko, iznesīgo Frankfurtes frantu. Kā tūkstoši “Impro” autobusos un “Air Baltic” uz Rietumiem par tūristiem aizvesto līdz šim nebija pazuduši naudas kalkulācijas labirintos, tā tagad neesam lunātiķi, lai netiktu galā ar jauno darbarīku – fünt euro, so oder so! Pat aritmētikas divnieku karaļiem – nothing special! Bet pārējiem, kuri pretojās eiro līdz pēdējam, aģitatori varbūt neprata atrast labskanīgākos, pareizos vārdus, ar ko klauvēt pie sirdīm. Vajadzēja sacīt – lielās vācu tautas vadībā Rietumu brālīgo tautu saimē Eiropas muitas ūnijā Latvijas ļaudis beidzot varēs sasniegt lolotos sapņus un piepildīt ilgotos mērķus.
