Aivars Borovkovs: Izvēlējās zināmu nelaimi, nevis nezināmu laimi 14
Pagājušās nedēļas svarīgākais notikums – pašvaldību vēlēšanas, to norisi un rezultātus komentē Latvijas Juristu biedrības prezidents, viens no enciklopēdijas “Nekropole.info” veidotājiem Aivars Borovkovs.
Pirms vēlēšanām pārņēma sajūta, ka valsts ir sajukusi prātā. Vērojot sociālo tīklu aktivitāti, radās iespaids, ka ikviens uzskata par pienākumu ne tikai vēlēt, bet būt arī kādā sarakstā. Priekšvēlēšanu aģitācija ļoti ātri kļuva destruktīva un histēriska, bez lietišķuma. Ceru, ka pēc šīm vēlēšanām liela daļa uztracināto “atjuks” atpakaļ, bet ievēlētie sāks lietišķi runāt un strādāt. Rīgā gan mieru nesaredzu. Daudz kas atkarīgs no “Saskaņas”/”GKR” ļaužu spējas ar cieņu izturēties pret opozīciju. Iespējams, Trukšņa fenomens Jūrmalā ir prasme sēdēt pie viena galda tām padsmit sīkpartijām. Man ļoti patika Jāņa Lāčplēša teiktais, ka viņš ne visiem spēs iedot roku, bet ir gatavs strādāt savas pilsētas labā.
Manuprāt, pašvaldību vēlēšanu kampaņas laikā bija mēģinājums cilvēkus dalīt pēc nacionālās pazīmes, kas ir ļoti bīstami. Man kā vēlētājam ļoti destruktīvs šķita uzstādījums “Gāžam!”. Latvijā nav tik daudz cilvēku, lai tā plēstos. Katrā vēlēšanu sarakstā varēja atrast cienījamus cilvēkus, kuriem var uzticēties un par kuru personīgām pozitīvām īpašībām runāt.
Uzskatu, ka pašvaldību vēlēšanu rezultāti Rīgā ir objektīvi. Es brīnos par “Vienotību”, kas par savu lokomotīvi nevirzīja Olafu Pulku: viņš, ilgus gadus strādādams Rīgas domē, ir kompetents un varēja daudz cienīgāk pārstāvēt šo sarakstu. Manuprāt, “Vienotība” jau otrās pašvaldību vēlēšanās Rīgā izturas nesaprotami pavirši. Jau iepriekšējās no šīs partijas priekšplānā bija izvirzīta persona, kura vairāk atgrūž, nevis piesaista vēlētājus. Šajās atkal atkārtojas tā pati situācija. “Vienotības” izvirzītā pirmā persona nav harismātisks līderis. Tāpat domāju, ka Jānis Bordāns, pirmsvēlēšanu maratonā noliekot priekšā Jutu Strīķi, kā politiķis ļoti zaudēja. Strīķes uzstādījumu, ka viņa nāk cīnīties ar korupciju Rīgas domē, vērtēju kritiski, jo viņa ar to varēja nodarboties jau trīspadsmit gadus.
Manuprāt, pilsētu pirmajām personām vajadzētu garantēt vietu parlamentā, jo viņi vislabāk zina, kas reģionos ir vajadzīgs, nevis kaut kādi izbijuši sportisti, dziedātāji vai aktieri, kuri “stumda mākoņus” un ir ierauti aizkulišu spēlēs.
Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas iezīmēja tendenci, ka vēlētāji balso par sava veida stabilitāti. Daļēji šis princips saglabājies arī šajā reizē. Ļaudis labāk izvēlējušies zināmu nelaimi, nevis nezināmu laimi. Runājot par Rīgu, es piekrītu viedoklim, ka nevis “Saskaņa” uzvarēja, bet zaudēja tie, kas azartiski gribēja to gāzt. Tas, ka par “Saskaņu” un “Gods kalpot Latvijai” nobalsoja 50,85 % vēlētāju, pirmkārt, liecina, ka, patīk kādam vai nepatīk, šis balsojums tomēr ir etnisks. Otrkārt, histēriskie uzsaukumi, ka visi krievi ir zagļi, utaini vatņiki un Kremļa spiegi, ne tik daudz mobilizē latviešus, kā mobilizēja visus nelatviešus. Tā retorika, ko pieļāva partijas, kuras sevi dēvē par latviskām, bija vairāk nekā nekorekta. Cik ilgi tā var destruktīvi apsaukāties? Tas tikai radikalizē ielas demokrātiju. Ja gan “Saskaņu”, gan tās elektorātu zīmē kā potenciālu draudu Latvijas valsts pastāvēšanai, tā jau ir ārkārtīgi liela valstiska politiska problēma. Tas liecina, ka latviskā iedzīvotāju daļa neprot sarunāties ar cittautiešiem. Turklāt primitīvākajai sabiedrības daļai tiek potēta attieksme, ka cittautieši ir Latvijai nedraudzīgi cilvēki un okupanti. Diez, kur tie tīrasiņu latvieši dzīvo? Manuprāt, katrs no mums zina daudzus nelatviešus, par kuru lojalitāti nav nekādu šaubu un kuri ir ļoti kārtīgi Latvijas cilvēki. Mūžīgā antagonismu un ienaidnieku meklēšana uz labu neved. Manuprāt, tā ir ļoti slidena un bīstama kārts.
Uzskatu, ka vēlētāju vidējā aktivitāte – 50,41% – nav zema. Ļoti daudziem tas bija protesta balsojums. Faktā, ka desmitiem tūkstoši latviešu aizbraukuši no Latvijas, nezin vai var vainot cittautiešus. Tas ir tiešs akmens lielo varas partiju dārziņā, kuras vada Latviju visus šos gadus.
Lielākoties ne jau vietējās varas dēļ ļaudis tik lielā skaitā devušies prom no valsts. Viņi to ir darījuši kopējās lielās politikas dēļ. Te ir runa gan par nesamērīgo nodokļu politiku, gan uzpūsto valsts pārvaldi utt. Ar šādu varas aparātu un nesamērīgajiem izdevumiem naudas valstī nekad nepietiks.
