Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
15. oktobris, 2012
Drukāt

Izvēlējos būt laimīga. Ratiņkrēslā – pašpaļāvīga, mērķtiecīga sieviete

Sintija Bērziņa kopš četrpadsmit gadu vecuma pārvietojas ratiņkrēslā. Negadījums, kas notika pusaudžu ballītes karstumā, pilnīgi mainīja viņas dzīvi. Sintija saka – uz labo pusi!
Viņa nesalūza, gluži pretēji – kļuva stiprāka. No depresīvas pusaudzes pārtapa pašpaļāvīgā, mērķtiecīgā sievietē.

 

– Kad notika negadījums, kas mani ielika ratiņkrēslā, man nebija ne nopietnu interešu, ne mērķu. Vienīgais, kas saistīja, bija tusiņi un iedzeršana.

Droši vien tā mēģināju aizbēgt no realitātes. Dzīvoju pie omes. Māte lietoja alkoholu, klaiņoja apkārt, bieži pazuda uz vairākām dienām. Tēvs slepus nesa prom no dzīvokļa mantas un pārdeva, lai būtu par ko dzert. Kad vecāmāte viņu patrieca, atrada citu mitekli un par mums vairs nelikās ne zinis.

Man nebija ne stilīgu drēbju, ne jaunākās paaudzes mobilā telefona, tādēļ skolā jutos slikti. Nomāktības dēļ bieži nepildīju mājas darbus un šausmīgi ielaidu mācības. Lai atkal nebūtu jāklausās skolotāju pārmetumi, neaizgāju uz stundām vienreiz, otrreiz, trešoreiz… Drīz vien vairs neko nesapratu. Nezinu, kā tas viss būtu beidzies, ja nebūtu cietusi negadījumā. Uzvedos pārgalvīgi, visu gribēju izmēģināt. Varbūt ķertos pie narkotikām.

– Kas īsti notika?

– Kādudien kopā ar dažiem klasesbiedriem nobastojām stundas un sarīkojām ballīti. Protams, ar alkoholu.

 

Man kļuva slikti, tādēļ izgāju uz lodžijas paelpot svaigu gaisu. Ar elkoņiem atbalstījos pret margu. Kaut kā sasvēros uz priekšu. Jutu, ka kājas atraujas no pamata un krītu. No piektā stāva. Paguvu vien atskārst, ka būs ziepes. Tālāk – melna bilde.

 

Pamodos slimnīcā, pieslēgta pie sistēmas. Neko neatcerējos un šausmīgi slāpa. Māsiņa izstāstīja, kas noticis, ka vairākas dienas esmu gulējusi komā un man veikta operācija. Kājas nejutu nemaz. Šķita, it kā pie muguras piestiprināts dēlis. Pataustīju ar rokām – abas ir! Nomierinājos. Vēlāk uzzināju, ka mugurkaula lūzuma dēļ, ļoti iespējams, staigāt vairs nevarēšu.

– Kā spēji sarast ar šo domu?

– Sākumā biju satriekta. Šķita, ka turpmāk varēšu tikai sēdēt mājās, adīt un tamborēt. Vēlāk apjautu, ka patiesībā man ir paveicies, jo pēc kritiena no tāda augstuma invaliditāte varēja būt daudz smagāka, arī garīga.

Slimnīcā man bija daudz laika pārdomāt dzīvi. Sapratu – tā, kā iepriekš, vairs turpināt nevēlos. Kāds augstāks spēks man bija devis otru iespēju visu nesačakarēt, sākt no nulles.

Aptuveni mēnesi pavadīju guļus stāvoklī, redzēju vien koku galotnes pa slimnīcas logu, reizēm kādu putnu, kas aizspurdza garām. Pēc tam nokļuvu Vaivaru rehabilitācijas centrā, kur man no jauna mācīja kustēties. Sākumā fizioterapeits tikai masēja un cilāja manas kājas. Kad beidza, bija tāda sajūta, it kā pa tām plūstu elektrība.

Domās bieži vien iztēlojos, kā staigāju pa pludmales smiltīm, skrienu, dejoju vai grozu gurnus. Biju dzirdējusi, ka tāda vizualizācija var palīdzēt atjaunot nervu impulsu plūsmu un jutību kājās.

Pēc tam bija cita fizioterapeite, kura ar mani strādāja daudz pamatīgāk. Pirmajā tikšanās reizē pateica: vari bļaut, cik vēlies. Tikai nelamājies un nekaujies. No ilgas gulēšanas locītavas bija ierūsējušas. Lai iekustinātu, tās vajadzēja lauzt vaļā ar spēku. Kliedzu.

Reizi nedēļā mani, noguldītu uz speciālas kušetes, mazgāja dušā. Kādudien pēkšņi sajutu, ka ūdens, kas tek uz stilbiem, ir silts. Kājas sāka atdzīvoties! Tā bija pirmā reize, kad pa īstam noticēju: varbūt reiz staigāšu.

– Trenējies?

– Vaivaros bija pilnīgi no jauna jāmācās, kā uzslieties sēdus. Tas prasīja milzīgu piepūli un bija trakoti sāpīgi. Gulēju uz kušetes, mugura nekustīga kā baļķis, un centos sevi ar roku palīdzību celt augšā. Ķermenis šķita ļoti smags, neklausīgs – gāzelējos uz vienu un otru pusi. Mani stutēja un bakstīja, līdz beidzot pašai izdevās atbalstīties uz rokām un beigu beigās sēdēt. Pamazām iemācījos apģērbties, aizsiet apavu aukliņas, rāpot, pārvietoties ratiņkrēslā.

Pašlaik spēju mazliet pakustināt kājas. Vienīgi pēdās nav atgriezusies jutība, tās nepārvaldu. Pāris reizes esmu ar staiguli lēnītēm mērojusi ceļu no viena istabas gala līdz otram, taču tas atņēma ļoti daudz spēka. Lai atsāktu staigāt, būtu ilgstoši jātrenējas katru dienu teju no rīta līdz vakaram. Taču bez garantijas, ka tas tiešām izdotos. Pašlaik mana dzīve ir tik piepildīta, ka treniņiem īsti neatliek laika.

– Kā gāja, kad vajadzēja atgriezties ierastajā vidē?

– Grūti. Vaivaros telpas bija pielāgotas cilvēkiem ar invaliditāti, tādēļ šķita, ka pati saviem spēkiem varēšu darīt gandrīz visu, ko iepriekš. Omes dzīvoklī jutos nevarīga, jo bez citu palīdzības nespēju gandrīz neko.

 

Plīts bija par augstu, lai pati sev pagatavotu ēst. Gulta par zemu, lai patstāvīgi pārsēstos. Tualete ratiņkrēslam par šauru. Mūsu dzīvoklis atradās otrajā stāvā, tādēļ nevarēju tikt ārā, kad gribēju. Vēlāk ļoti aktīvi cīnījos par pielāgotu vidi, darbojoties invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons.

 

– Kā tajā iesaistījies?

– Draudzene mani pieteica Apeirona rīkotam braucienam uz Zviedriju, kurā varēja piedalīties gan jaunieši ar invaliditāti, gan bez tās. Pasākuma mērķis bija integrēt sabiedrībā tādus kā es. Desmit dienas pagāja nemanot. Devāmies ekskursijās, klausījāmies lekcijas, izklaidējāmies.

Zviedrijā daudz vairāk rūpējas par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Praktiski nav sabiedrisku 
iestāžu, kur ratiņkrēslā sēdošais nevarētu iekļūt. Satikām jaunu puisi ar ļoti smagiem kustību traucējumiem, kurš pārvietojās elektriskajos ratiņos. Mateā pats nevarēja ne uzlādēt to akumulatoru, ne sevi apkopt. Pie mums šāds cilvēks dienu no dienas sēdētu istabā, bet Zviedrijā viņam ir trīs valsts apmaksāti asistenti. Viens palīdz mājās, otrs dodas līdzi uz skolu un viņa vietā raksta, bet trešais gādā par izklaidēm. Pēdējais tobrīd bija kopā ar viņu. Mateā mums izpildīja dziesmu, palīgs spēlēja ģitāru.

Savukārt Larss mums izrādīja savu speciāli aprīkoto automašīnu. Pārsēžoties tajā, viņš nospieda slēdzi, un no bagāžnieka izlīda liela robota roka, kas ievilka viņa ratiņkrēslu.

Neilgi pēc šī brauciena Apeironā jau pavadīju gandrīz katru dienu. Tur satiku foršus un atvērtus cilvēkus ar un bez invaliditātes. Jutos pieņemta un saprasta. Uzzināju, kā citi ratiņnieki tikuši galā ar man aktuālām problēmām. Tas iedvesmoja un iedrošināja.

– Kā tu iepazinies ar savu dzīvesbiedru?
SintijaBerzina_1

– Mēs satikāmies Apeironā, kad man bija sešpa
dsmit, bet Tālim – astoņpadsmit. Viņam nav invaliditātes. Gadu pirms manis pabijis pieredzes apmaiņas braucienā Zviedrijā, Tālis bija secinājis, ka ir daudz lietu, ko Latvijā vajadzētu mainīt, lai ratiņnieki varētu dzīvot pilnvērtīgi un tik bieži nebūtu atkarīgi no citu palīdzības. Viņš apvienībā strādā par video producentu, veido sižetus par tēmām, kas aktuālas cilvēkiem ar invaliditāti. Pirms laika mūsu mājvietai tuvākā lielveikala kasēs norēķinu karšu termināls atradās stāvošam cilvēkam gandrīz krūšu augstumā, bet man – virs galvas. Pārdevēja vienmēr prasīja: pasakiet PIN kodu, ievadīšu! Jutos visai neomulīgi, ciparu kombināciju taču dzirdēja visi rindā stāvošie. Pateicoties Tālim, nu aparāts atrodas arī ratiņkrēslā sēdošajiem sasniedzamā augstumā.

– Jau ilgi esat kopā?

– Gandrīz septiņus gadus. Esam diezgan dažādi, tādēļ viens otru lieliski papildinām. Es – ļoti spontāna un mazliet pa gaisu, bet viņš apdomīgs un nosvērts. Ja kāds teiktu – laižam ceļojumā! –, es droši vien būtu gatava to darīt kaut tūliņ. Savukārt Tālis mani piebremzētu: pagaidi, jāizdomā, kas jāņem līdzi.

Jau sen lolojām sapni par skaistām kāzām un bērniņu, taču likās, ka vispirms jāpabeidz augstskola, jāatrod labs darbs, jāiekrāj nauda, jāuzceļ māja… Pirms nepilniem diviem gadiem negaidot pieteicās mūsu meitiņa un ieviesa šajos plānos korekcijas.

Neilgi pēc tam, Ziemassvētku vakarā, Tālis ierosināja – aizbraucam uz Ziedoņdārzu! Attiecību sākumposmā tur bieži pavadījām laiku.

 

Kopā stundas aizskrēja kā minūtes, un viņš gandrīz vienmēr nokavēja kādu svarīgu tikšanos. Kad tovakar tur ieradāmies, sniga lielām, fantastiski skaistām pārslām. Visapkārt balts un kluss. Tālis mani bildināja.

 

Pagājušajā pavasarī radu un tuvāko draugu lokā apprecējāmies. Bija viss, ko vēlējos – skaista līgavas kleita, pirmā deja jaunlaulāto kārtā, laimes pakava kalšana, fotografēšanās Siguldā, vedēju sarūpēti amizanti pārbaudījumi.

– Un kā ar sapni par savu mājokli?

– Dzīvojam pielāgotā vienistabas dzīvoklī renovēta nama pirmajā stāvā. Pirms tam bija ilgstošs cīniņš ar birokrātiju, kurā uzvaru diez vai izdotos gūt, ja nebūtu palīdzējis Apeirona valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis. Kad sociālajā dienestā izteicu vēlmi iegūt pašai savu dzīvokli, man nelaipni atcirta: jums taču ir māte un vieta, kur dzīvot! Viņus interesēja nevis reālā situācija, bet tas, kas rakstīts papīros.

Tolaik dzīvoju pie mātes Bolderājā. Viņai kā maznodrošinātai bija piešķirts dzīvoklis pirmajā stāvā. Sākumā šķita, ka māte ir mainījusies, tomēr nācās atkal vilties. Gadījās, pārnāku no skolas un netieku iekšā, jo viņa kaut kur aizblandījusies. Bieži vien pārradās tikai pēc vairākām dienām. Labi, ka šādos brīžos varēju padzīvot pie puiša vecākiem. Taču viņu dzīvoklis ir ceturtajā stāvā, un Tālim nenācās viegli vairākas reizes dienā nēsāt mani augšā, lejā.

– Vai vari par sevi teikt – nepadodos?

– Kopš traumas visa mana dzīve bijusi viena liela nepadošanās. Esmu sapratusi, ka man nav jābūt mazam, nelaimīgam cilvēciņam tur, kur liktenis iesviedis.

 

Pati varu izvēlēties, kur būt, ko darīt un kā dzīvot. Manos spēkos ir daudz ko mainīt. Par to, ka noticēju sev, lielā mērā jāsaka paldies cilvēkiem, kuri man tolaik bija līdzās, atbalstīja un iedrošināja, īpaši Tālim un Apeirona aktīvistiem.

 

Slimnīcā bija uznākusi grūtsirdība. Pusdienās atnesa vistas stilbiņu. Ēdu un raudāju – bija žēl putniņa… Daktere izrakstīja antidepresantus. Kādu laiku lietoju, bet tad apjautu, ka tas nav risinājums. Uz brītiņu kļūst labāk, taču pēc tam drūmās domas uzpeld no jauna. Atkal dzert ripiņu? Iemācījos pati tikt ar sevi galā. Tiklīdz piezogas nomāktība, atvairu to, definējot problēmu un aktīvi ķeroties pie tās risināšanas.

Sākumā ratiņkrēslā izbraukāt uz skolu šķita neiespējami. Gandrīz divus gadus turpināju iegūt izglītību mājapmācībā. Ja tā beigtu vidusskolu, nebūtu jākārto eksāmeni, taču nevarētu arī iestāties augstskolā. Kad pabeidzu devīto klasi, saņēmos un iestājos Rīgas 66. speciālajā vidusskolā. Ļoti baidījos, ka netikšu līdzi tempam un nezināšu ne pusi no tā, ko citi. Taču izrādījās, ka man mācības padodas diezgan viegli. Man bija motivācija mācīties, robi zināšanās, pateicoties mājskolotāju individuālajai pieejai, tika aizlāpīti. Eksāmenus nokārtoju labāk, nekā cerēju.

Vēlējos studēt datordizainu. Rīgā un tās tuvumā atradu tikai divas augstākās izglītības iestādes, kas ir pielāgotas arī cilvēkiem ar invaliditāti, bet tur šādas programmas nebija. Tomēr neatteicos no sava mērķa un iestājos Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, lai gan tā tolaik bija ratiņniekiem nepieejama.

– Kā tad tiki galā?

– Sākumā bieži vien sēdēju pie kāpnēm ārdurvju priekšā un gaidīju kādu, kuram lūgt palīdzību. Neviens neatteica, taču ikreiz vajadzēja sadūšoties, lai uzrunātu nepazīstamu cilvēku. Vēlāk iepazinos ar kursabiedriem, kuri izrādījās ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Kad biju klāt, zvanīju kādam no puišiem, lai palīdz tikt augšā pa kāpnēm.

Vēlāk augstskolā ierīkoja pacēlāju, ko oranžās krāsas dēļ iesaucu par krabi. Tomēr patstāvīgi tik un tā nespēju tikt augšā, jo vadības pults atrodas aiz muguras – jābūt kādam, kas ierīci darbina. Toties vairs nevienam mani nebija jānes!

 

Jau pirmajā kursā paralēli mācībām sāku kā brīvprātīgā strādāt savā profesijā – par datordizaineri Apeironā. Veidoju dažādus plakātus un bukletus, kā arī elektroniskas apsveikuma kartītes. Esmu priecīga, ka varu darīt to, kas man patīk un padodas.

 

Pagājušā gada 21. jūnijā ar ķeizargriezienu pasaulē nāca mūsu meitiņa. Jāņus pavadījām slimnīcā. Lai gan netradicionāli, tie noteikti bija laimīgākie vasaras saulgrieži mūsu dzīvē. Ēdām pīrādziņus. Vienu noliku līdzās Ancei un iemūžināju fotoattēlā, cik viņa maziņa.

Kopš esmu mamma, padošanās pat neienāk prātā.

– Tā droši vien bija nopietna uzdrīkstēšanās.

20120615-110622-21– Ļoti mīlējām un gaidījām viņu jau kopš pirmā mirkļa, kad uzzinājām par grūtniecību. Taču arī ārkārtīgi satraucos, kā spēšu aprūpēt mazuli. Tomēr visam atradām risinājumu. Piemēram, izvēlējāmies gultiņu ar nolaižamu sānu, lai es varētu mazo mierīgi izcelt un iecelt. Iegādājāmies ratiņus ar diviem mazākiem kustīgiem ritentiņiem priekšpusē, lai vieglāk manevrējami.

– Tu spēj tos pastumt?

– Iemanījos. Pārmaiņus ar vienu roku virzīju savu ratiņkrēslu, ar otru stūmu meitas ratus. Tomēr divatā pastaigāties devāmies reti. Kādudien kā parasti pārvietojos augšup pa lēzenu uzbrauktuvi. Atbalstīju ratiņu rokturi pret vēderu un ar rokām pievilkos pie margām. Ļoti labi tiku galā. Pēkšņi pieskrēja sieviete un paķēra ratus – es jums palīdzēšu! Pamatīgi pārbijos, uz mirkli bija sajūta, ka grib atņemt bērnu. Pēc šī atgadījuma abas devāmies ārā vien kāda tuvinieka pavadībā.

 

Kopš Ance prot sēdēt, nēsāju viņu ķengursomā sev tuvu klāt. Tā jūtos drošāk. Meitiņai augot, daudz ko ieraudzīju citā gaismā.

 

Sākumā viņa bija mazs, nevarīgs kunkulītis, kura dzīvībiņa pilnīgi atkarīga no mums. Es mazajai biju vajadzīga divdesmit četras stundas diennaktī. Tobrīd sapratu, cik ļoti daudz ir darījusi ome, audzinot mani kopš zīdaiņa dienām. Apjautu arī – lai kāda bijusi mana māte, viņa tomēr ir laidusi mani pasaulē, periodos, kad nedzēra, rūpējusies. Novērtēju to, tomēr mūsu attiecības joprojām ir, maigi izsakoties, lietišķas. Jau pāris gadus māte nelieto alkoholu, viņai ir jauna ģimene. Man ir maza pusmāsiņa! Taču baidos mātei vēlreiz uzticēties. Pārāk daudzas reizes ir solījusi: meitiņ, es vairs nedzeršu.

– Studijas mazās dēļ nācās uz laiku pārtraukt?

– Bija palicis pēdējais gads. Ance piedzima vasaras sākumā, tādēļ mums bija veseli trīs mēneši, lai viena ar otru sarastu. Nolēmu, ka tikšu galā arī ar studijām. Kad bija lekcijas, mazo pieskatīja tētis – viņa darbs ļauj pašam plānot savu dienu, galvenais, lai viss būtu laikus paveikts. Kad Ance mazliet paaugās, meitiņu sāka uzpasēt arī vīra vecāki un māsa.

Otrajā pusgadā man lekciju vairs nebija. Kamēr Ance gulēja vai savā nodabā rotaļājās, rakstīju diplomdarbu. Tiklīdz gribēja mammu, biju pie viņas.

Mans diplomdarbs – par iepakojuma dizaina tendencēm 21. gadsimtā – tapa lēnītēm. Lielākais izaicinājums bija izdomāt un izgatavot universālu krūzes iesaiņojumu, proti, tādu, kas ir uztverams un ērts ikvienam, arī cilvēkam ar invaliditāti. Lai neredzīgais aptaustot saprot, kas tur iekšā. Lai cilvēks, kurš nespēj pakustināt pirkstus, tikai delnas, var to atvērt. Izdevās.

– Tālis palīdz mājas solī?

– Mūsu ģimenē nav strikti nodalīts: šie ir sievietes, bet tie – vīrieša darbi. Dažreiz es gatavoju ēst, citreiz – viņš. Gadās, ka abi rosāmies pie plīts. Ar meitiņas aprūpi gan vairāk nodarbojos es, jo Tālis dienas lielāko daļu ir darbā.

Vīrs ir uzņēmies pienākumus, kurus man grūti veikt. Noslauka putekļus no skapjaugšas, atkabina aizkarus, kad tie jāmazgā, iznes atkritumu spaini, lai man tas nebūtu jāliek klēpī. Bet vispār viņš mani nelutina. Bieži nākas dzirdēt: pati, pati! Sākumā par to mēdzu dusmoties, bet vēlāk apjautu, ka jābūt pateicīgai. Tieši tādēļ pašlaik tik daudz varu izdarīt bez citu palīdzības. Tuvinieki, kas cilvēku ar invaliditāti nepārtraukti aptekalē, patiesībā izdara lāča pakalpojumu – neļauj attīstīties pašam.

Ja būtu tāda vajadzība, es spētu tikt galā ar visu.

– Kā jūties, ja kāds ārpus mājas piedāvā palīdzību, piemēram, kad jāšķērso iela?

– Protams, novērtēju, ka cilvēki nav vienaldzīgi. Parasti pasaku paldies un piedāvājumu noraidu – pati visu varu! Dusmojos, ja kāds pēkšņi pienāk un pārstumj pāri ielai, pat nepajautājis, vai man to vajag vai ne.

Ir daudz maldīgu priekšstatu par ratiņniekiem. Reiz gadījās kuriozs. Ierados autoskolā pārāk ātri. Bija skaista vasaras diena, tādēļ nolēmu – pasēdēšu ārā un pasauļošu degungalu. Pēkšņi pienāk opītis un iespiež man rokā latu. Nodomājis, ka ubagoju. Neizpratnē nopētīju savas drēbes – it kā jaunas un modernas. Daudziem šķiet, ka visi ļaudis ar invaliditāti ir trūcīgi, nespēj sevi apgādāt.

– Tu mācījies arī autoskolā?!

– Gribēju kļūt neatkarīgāka. Uz sabiedrisko transportu ne vienmēr var paļauties. Ir vadītāji, kuri pagriež galvu uz citu pusi un aiztraucas pieturvietai garām, izliekoties, ka cilvēku ratiņkrēslā nav redzējuši. Negrib krāmēties. Reiz, vēloties nokļūt no Jūrmalas uz Rīgu, pieturā pavadīju gandrīz stundu, bet neviens mikroautobuss nepiestāja. Nācās izsaukt taksi.

 

Mans pirmais braukšanas instruktors bija Tālis. Mūsu vecajam vāģim nebija rokas vadības, viņš pats to uzkonstruēja. Mācījos braukt pa meža ceļiem, tālu no aktīvas satiksmes. Tā ieguvu drošības sajūtu, pārliecinājos, ka man ļoti patīk būt pie stūres.

 

Naudu autovadīšanas kursiem nopelnīju pati, vasaras brīvlaikā skolēnu nodarbinātības programmas ietvaros strādājot par datoroperatori Apeironā.

Kaut gan biju ļoti uztraukusies, visus autoskolas eksāmenus nokārtoju pirmajā reizē.

Nu jau labu laiku mums ir automašīna ar licencētu rokas vadības sistēmu. Dzīvi bez tās vairs nevaru iedomāties. Dodamies izbraucienos arī divatā ar Anci.

Kamēr viņa bija pavisam maziņa, sasēšanās mašīnā bija ilgs process. Vispirms aizvedu līdz tai Ances aprūpei nepieciešamās mantas un autosēdeklīti. Tad iecēlu mazo ratos un aizvizināju. Rokās nest nevarēju, jo, zīdainīti pareizi turot, abas ir aizņemtas, bet man taču jāvirza ratiņkrēsls. Ieliku mazo sēdeklītī. Apsēdos blakus un piesprādzēju. Tad iekrāmēju bagāžniekā viņas ratus, pati iekāpu mašīnā un blakus iecēlu savējos. Tagad ir vienkāršāk, jo Anci līdz mašīnai nogādāju ķengursomā.

– Kā kļuvi tik mērķtiecīga?

– Pēc traumas bija periods, kad mani nodarbināja jautājums par dzīves jēgu. Meklēju atbildi kristietībā, budismā un citās reliģijās, taču neatradu. Beigās secināju, ka mūžs ir dots tādēļ, lai īstenotu savus sapņus un gūtu piepildījumu.

Izveidoju savu mērķu sarakstu, kuru ik pa laikam papildinu, lai vienmēr būtu pēc kā tiekties. Viens no punktiem tajā bija “dzemdēt bērnu”. Tagad tā vietā esmu ierakstījusi “izaudzināt laimīgu cilvēku”. Ir arī mazliet neprātīgi mērķi, piemēram, sagaidīt gadu miju Ņujorkā. Tā ir interesantāk dzīvot.

– Tomēr atgūt spēju staigāt vairs necenties.
SintijaBerzina_2

– Tam ir psiholoģisks cēlonis, ar ko man vēl jātiek galā.

 

Pirms traumas mana dzīve bija maza ellīte, bet kopš esmu ratiņkrēslā, ir gājis labāk un labāk. Zemapziņā ir bail – ja atsākšu staigāt, viss atgriezīsies vecajās sliedēs.

 

Tomēr neesmu pilnīgi atmetusi ar roku sapnim, ka reiz staigāšu. Pieteicos ārstnieciskajai vingrošanai, pašlaik gaidu rindā.

– Zinu, ka viena no tavām kaislībām ir ceļošana.

– Apeirona rīkotā ekskursija uz Zviedriju bija mans pirmais brauciens ārpus Latvijas. Kopš tā laika esmu bijusi padsmit pasaules valstīs un nedomāju apstāties. Redzējusi daudz atšķirīgu kultūru un cilvēku, esmu kļuvusi tolerantāka. Uzzinājusi, kā ir citur, spēju objektīvi novērtēt, kā ir šeit. Tomēr galvenais iemesls, kādēļ ceļoju, ir iespēja izvēdināt galvu, sakārtot domas un uz laiku atslēgties no ikdienas problēmām.

Man ļoti patīk zīmēt, gleznot un braukt ar automašīnu. Šīs nodarbes nomierina un sniedz pozitīvas emocijas.

– Sociālajos interneta portālos tu bieži ziņo par vietām, kas cilvēkiem ar invaliditāti nav pieejamas.

– Uzskatu to par savu misiju. Lai kaut kas mainītos, ir jārunā!

Darbojoties Apeironā, esmu organizējusi vairākus projektus situācijas uzlabošanai, piemēram, vairāku dienu braucienu ar rolleriem pa atpūtas vietām Gaujas apkārtnē. Pie katra braucamrī-
ka stūres sēdēja cilvēks bez invaliditātes, aizmugurē – ar to. Mierīgā garā ducinājām un pētījām, vai un cik lielā mērā atpūtas kompleksi ir pielāgoti. Ratiņkrēslus tikmēr veda mašīna. Pēc tam izveidojām bukletu, lai ratiņnieki zina, uz kurieni var droši doties.

 

Reiz ar vīru meklējām labu vietu, kur pamakšķerēt. Zvanu un prasu, vai kempinga teritorija ir pieejama ratiņkrēslā sēdošajam, vai ir iespējams piekļūt pie ūdens. Pretī atskan manāmi apmulsusi balss: Jūs ko? Šeit taču ir aktīva atpūta, pie dabas. Diemžēl daudzi pat neiedomājas, ka cilvēks ar invaliditāti taču arī grib un spēj zvejot, vēlas labi pavadīt laiku.

 

Ar savu piemēru cenšos iedrošināt citus ratiņniekus baudīt dzīves piedāvātās iespējas. Mans pēdējā laika trakākais piedzīvojums bija brauciens ar vuč-
ko – no mīksta materiāla gatavotām kamanām – pa Siguldas bobsleja trasi. Traucos pa ledus tuneli ar ātrumu sešdesmit septiņdesmit kilometri stundā. Neaprakstāmas sajūtas!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+