Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
28. jūlijs, 2016
Drukāt

Aivars Eipurs: Kā rakstniekam ar redaktoru lappušu skaitu samērot (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Britu aktiera un režisora Maikla Grandeidža debija kino režijā, biogrāfiskā drāma “Ģēnijs”, vēstīja par rakstniekiem. Par Latvijā svešāku, bet amerikāņu literatūras pētniekiem labi zināmo prozaiķi Tomasu Vulfu (1900 – 1938). Kā piedeva intrigai kalpoja arī Frensisa Skota Ficdžeralda un Ernesta Hemingveja pieminēšana anotācijā, kuru aprādīšana filmā bija niecīga. Drīzāk gājām skatīties Kolinu Fērtu – viņš atveidoja Ņujorkas izdevniecības “Scribner” redaktoru Maksu Pērkinsu, kurš tiešām devis nenovērtējamu ieguldījumu, lai trīs augšminētie rakstnieki, īpaši Vulfs, ar saviem darbiem iekarotu lasītāju sirdis. Tomasu Vulfu tēlo Džūda Lovs, un pēc abu kungu izcilā tēlojuma neviļus mazliet citādi skatīšos uz rakstnieku un redaktoru attiecībām. Tomass Vulfs ierodas izdevniecībā un piedāvā Pērkinsam savas grāmatas manuskriptu. Lūk, romānists, kuram ar lakonismu nav nekāda sakara! Lappušu pārdaudzums, ar kuru piekrīt tikt galā redaktors, vairākkārt pārsniedz mums iedomājamos grāmatu apjomus, vienalga, vai tā būtu Teodora Dreizera “Amerikāņu traģēdija” vai mūsu laikabiedru darbi, kā Roberto Bolanjo (1953 – 2003) “2666” vai Džonatana Litela (1967) “Labvēlīgās”, kuras ir biezākas par ķieģeli, ar ko nereti mēdz salīdzināt attiecīgas grāmatas. Un, lūk, redaktora Pērkinsa pūliņu rezultātā, ielaižoties bezgalīgos strīdos un diskusijās ar autoru, piemēram, Vulfa romāna “Par laiku un upi” (1935) izdevumos ir tikai ap 900 lappušu, kamēr Litela “Labvēlīgās” (tulkojis Dens Dimiņš) latviešu valodā satur 1424 lappuses, savukārt Bolanjo romānam “2666” (tulkojusi Dace Meiere) latviski ir 1120 lappušu. Lūk, jums arī izvērsumi ne pa jokam!

Uz šī fona gribu darīt zināmu, ka Latvijā jau gadu desmitiem, dažus pēdējos gadus Sējas novada “Lankās” vasarā notiek jauniešu literārā nometne “Aicinājums”, un tieši šonedēļ tur prasmes lektoru un pedagogu vadībā pilnveido iesācēji prozaiķi, vecumā no 16 līdz 24 gadiem. Šajos rāmjos galvenokārt sanāk strādāt ar stāstiem. Agrā jaunībā parasti raksta dzeju vai īsprozu, bet romānam vajadzīga lielāka dzīves pieredze. Izņēmumi ir ļoti reti. Atceros, Pauls Bankovskis žurnālā “Rīgas Laiks” norādīja, ka Literārajā akadēmijā, tāpat nometnē “Aicinājums”, kas ir akadēmijas projekta sastāvdaļa, uzsvars tiek likts galvenokārt uz stāstiem, lai gan īstā proza vairākumam saistās tieši ar romānu, nevis ar stāstu. Zināmā mērā tam var piekrist, taču Literārās akadēmijas gadu ilgajā kursā tomēr ne mazums laika veltīts arī romāna specifikai raksturīgajiem aroda paņēmieniem un niansēm. Taču jāpriecājas, ka tieši stāstam kopš pagājušā gadsimta beigām atkal ir pienācīga vieta latviešu prozā. Tas jo svarīgāk tāpēc, ka stāstus nupat publicē gandrīz tikai žurnāls “Domuzīme”, kā arī portāli “satori.lv” un “punctummagazine.lv”.

Ja atgriežamies pie “Aicinājuma”, tāpat arī pie bezmaksas konsultācijām prozā Rakstnieku savienībā visa gada laikā, tad, neatkarīgi no tā, stāsts vai romāns, mēs vispirms strādājam ar sākumu, pirmajām vai pirmajiem desmitiem lappušu, lai jaunais cilvēks nesarakstītu milzīgus blāķus daudz bezcerīgākā līmenī nekā Tomass Vulfs. Ne jau katram būs savs Pērkinss. Lai gan, nenosaukšu vārdus, Latvijā ir cilvēki, kuri pamatoti lepojas ar savu ieguldījumu pazīstamu autoru sākotnēji diezgan nesavāktu vēstījumu nogādāšanā līdz lasītājiem. Augšminētā filma rāda, ka tā dažreiz nav tik skeptiski uzlūkojama parādība, lai gan man iepriekš šķitis, ka autoram savs darbs jānostrādā vismaz par 90 procentiem. Bet ko darīt, ja ir izcils materiāls, bet “ģēnijs” nespēj darbu novest galā?

Atšķirībā no romāna stāstā lielāku nozīmi iegūst lakonisms, izteiksmes precizitāte. Laikmetu un fonu raksturojošam ievadam stāstā nevajadzētu būt tik garam kā romānā. Svarīgi, lai stāstā raksturotie tēli un situācijas būtu samērotas ar autora nolūku, lai kāda otršķirīga epizode nebūtu izstāstīta visos smalkumos, bet svarīgāka – tikai ieskicēta. Tāpat – ja tu portretē vienu cilvēku, tev jāportretē arī citi. Īsi sakot, kamēr iemācīsies rakstīt stāstu, dzīve piespēlēs arī vielu romānam.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Maksā jau par autorloksnēm – visa motivācija “ķieģelim” tātad kā uz delnas…

  2. Nav ticams, ka Eipurs un vēl citi īsti latviešu rakstnieki nevar sarakstīt epopeju no daudziem sējumiem. Latviešiem jau skolā vajag ļaut kļūt romānu-epopeju autoriem. Tas ir realizējams, ja par kuratoriem ir pederasti ar spalvaskātu biksēs.Tādi ka Bunkovskis, Eipurs. Lai dzīvo latviešu rakstniecība, kurā pat Eipurs var sevi saukt par rakstnieku.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+