Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
27. aprīlis, 2016
Drukāt

Vai Latvijā būtu jālegalizē iespēja veikt eitanāziju? “LA” lasītāju viedokļi (4)

© Steve Mann - Fotolia.com© Steve Mann - Fotolia.com

Imants Medveckis, Rīgas Garīgā semināra garīgais tēvs: “Laba nāve – tāda ir vārda eitanāzija izcelsme. Taču rodas jautājums, kas ir laba nāve? Vai ne tāda, kurā cilvēks gūst savas dzīves piepildījumu, nezaudējot cilvēka cieņu? Ne vienmēr nāve ir viegla, nesāpīga un cēla. Nāve ir laba, ja tās priekšā cilvēks nezaudē neko no cilvēcības, bet paliek Dieva radība, kura it visā ir atkarīga no Viņa un pie Viņa tiecas. Nāve ir vārti, caur kuriem cilvēks ienāk mūžīgajā dzīvē. Eitanāzijai maz kas ir kopīgs ar šādu nāves vīziju. Šķiet, ka, zaudējot savas dzīves jēgu, cilvēks to nesaskata arī nāvē. Bet, tā kā nespēj no nāves aizbēgt, tad rodas vēlēšanās pār to vismaz valdīt, pašam izvēloties gan laiku, gan vietu un veidu, mēģinot Dievam “izzagt” varu pār nāvi.”

Signe Mežinska, LU Medicīnas fakultātes docente: “Ir svarīgi precīzi definēt jēdzienus. Asistētas pašnāvības gadījumā ārsts var smagi slimam pacientam izrakstīt letālu medikamentu devu, tomēr šīs zāles iedzer vai ievada pats pacients. Eitanāzija ir ārsta darbība, lai izraisītu smagi slima pacienta nāvi pēc viņa vēlēšanās vai pacienta labā, ja viņš nespēj paust savu gribu. Mūsu veselības aprūpes sistēmā kvalitatīva paliatīvā aprūpe visbiežāk nav pieejama visu pacientam nepieciešamo laiku, un šādā kontekstā kā risinājumu piedāvāt eitanāzijas un asistētas pašnāvības legalizāciju būtu ciniski. Tomēr vienlaikus ar paliatīvās aprūpes pieejamības nodrošināšanu, atsevišķos gadījumos vajadzētu smagi slimiem pacientiem dot iespēju izvēlēties veikt asistētu pašnāvību.”

Vilnis Sosārs, Latvijas Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs: “Pastāv tikai divas izvēles iespējas – vai nu kvalitatīva paliatīvā aprūpe, vai arī eitanāzija. Citu variantu nav. Tomēr eitanāzijas ieviešana iznīcinās paliatīvo aprūpi tās būtībā. Medicīniski asistēta pašnāvība ir daļa no nāves kultūras, kas tiek apzināti popularizēta. Valstij asistēta pašnāvība ir izdevīga, jo tad nebūs vajadzīga nedz slimnieku kopšana, nedz cilvēciska attieksme. Pēdējos gados paliatīvajā aprūpē Latvijā nekas nav attīstījies. Katru gadu paliatīvās aprūpes nodaļā tiek ievesti apmēram četri pieci cilvēki, kas nav tikuši atsāpināti un par kuriem neviens nav licies ne zinis. Vai nu Latvijā tiks sakārtota medicīniskā sistēma, vai arī aizvien vairāk cilvēku brauks uz Šveici un Nīderlandi veikt eitanāziju.”

Maija Kūle, filozofijas profesore: “Mūsu sabiedrībā eitanāziju lielākoties uztver kā aiziešanu nāvē ar ārsta piedalīšanos pēc slimnieka paša izteiktas gribas. Te sākas problēmas: cik šī griba ir skaidra un nemaldīga; cik ārstu spriedums par neārstējamu saslimšanu ir objektīvs? Tāpat – vai pie stūra nedrūzmējas pēc mantojuma alkstoši radinieki, vai ārsti nekorumpējas? Ētiskas godprātības garantijas trūkums liek domāt, ka nevajag likumiski pieļaut eitanāziju. No otras puses, ir arī šausmīgu ciešanu gadījumi, slimnieks veģetatīvā stāvoklī, acīmredzama bezcerība, kad nāve nāktu kā atvieglojums. Tad gribas piekrist eitanāzijas atļaujai kā īpašam izņēmuma gadījumam. Man ir nepieņemams mediju nosacījums, palīdzot puisim savākt līdzekļus eitanāzijai ārzemēs, par to pieprasot miršanas un nonāvēšanas performanci. Pretīgs ir ārvalstu tirgus, kas pelna ar eitanāzijas likuma atļaujām, vedot cilvēkus pāri robežām, lai svešā vidē par naudu nogalinātu.”

Juris Jansons, Latvijas Republikas tiesībsargs: “Lielākā daļa no Eiropas valstīm ir izvēlējušās aizsargāt personas tiesības uz dzīvību, nevis personas tiesības to izbeigt. Tomēr tiesības uz dzīvību ietver arī tiesības uz dzīvi, kurā ir nodrošināts dzīves kvalitātes minimums, tostarp cieņpilni visās tās izpausmēs nodzīvot dzīvi. Valstij ir pienākums nodrošināt paliatīvo aprūpi ikvienai personai, kurai tā ir nepieciešama. Vispār nevarētu raisīties diskusija par eitanāzijas legalizāciju tikai tāpēc, ka paliatīvā aprūpe nav pieejama. Tomēr situācijā, kad smagi slimām, mirstošām personām ar paliatīvo aprūpi nevar nodrošināt cieņpilnu dzīvi, būtu jānodrošina juridiskais ietvars tiesībām izbeigt dzīvi.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Neizbēgami nonāksim pie tā ka jebkurš cilvēks varēs aiziet ja vēlēsies,bet varbūt tiks piespiests.Korumpētā vidē tas var būt legāls veids kā atbrīvoties no nevēlamas personas.Galvenais ir sākums.

  2. Un cik tas maksās pie mums, vai arī 10 000 ? Vai viena špricīte maksā tik dārgi? Piekrītu viedoklim, ka eitanāzija ir izdevīga valstij, jo nevajag tērēt līdzekļus mirstoša cilvēka aprūpei. Nu tad jau iznāk tā, ka šī darbība ir jāapmaksā valstij un varbūt pat vēl jāpiemaksā, teiksim bēru izdevumu veidā.

  3. Paklau, vai nacistu Vācijas un Holandes piemēri nav pietiekami biedējoši? Gan vienā, gan otrā gadījumā sākās ar to, ka sabiedrība, pirmkārt, ārsti un juristi, pieņēma ideju, ka par noteiktu cilvēku grupu apzinātu nonāvēšanu var nesodīt. Visādām ” eigēnikām” bija tikai otršķirīga nozīme.

  4. Jā, tā kā saka mūsu tiesībsargs, ir pareizi..

Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nauda jāatstrādā

“Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” par 2,1 miljoniem eiro plāno īstenot projektu “Āfrikas savanna”. Rīgas pašvaldības nākamā gada budžeta projektā “Āfrikas savannai” paredzēti 1,125 miljoni eiro, bet Saeima, apstiprinot nākamā gada budžetu, tā saukto deputātu kvotu ietvaros šim projektam piešķīra 400 000 eiro. Zooloģiskajā dārzā tiks izbūvētas mītnes, āra pastaigu laukumi. Būvprojekts paredz veidot jauktu ekspozīciju, kurā apmeklētājiem vienlaikus tiktu rādītas žirafes, zebras, antilopes, surikāti un degunragputni, kā arī iekļauta huzārpērtiķu sala. Āfrikas savannas ekspozīcija iecerēta aptuveni 3000 kvadrātmetru platībā.

Egils Līcītis: Tumsa zūd, ja "Delna" slēdz gaismu (2)Ja "Delna" būtu ar garāku pastāvēšanas vēsturi, to noteikti uzaicinātu pie Daugavas rakšanas un upes gultnes maģistrālās līnijas vilkšanas.
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (7)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Vai jums nācies saskarties ar nelojāliem pedagogiem?
Draugiem Facebook Twitter Google+