Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. jūnijs, 2012
Drukāt

Izziņas ceļš abiem kopīgs


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Animācijas filmu režisori Rozi Stiebru kopā ar viņas dzīvesdraugu Ansi Bērziņu satieku Pētera Kļavas lekcijās un nodomāju, ka šim pārim, šķiet, fundamentāli garīguma jautājumi ir svarīgāki par rušināšanos dārzā vai ēdiena gatavošanu. 


Mūsu saruna patiešām arī izvērtās par pasaules kārtību un ticību, kas balstīta izjūtās, intuīcijā un prāta secinājumos. Ansis Bērziņš smiedamies teic, ka abu vasaras mājai Tūjā žogs gāžoties ārā un to šovasar vajadzētu salabot, bet daudz nopietnāk viņš runā par tiem žogiem, kurus nospraudis savā apziņā – par uzskatiem un atziņām, kas palīdz dzīvot un justies labi.

 

– Pēc darba gaitām pienāk dzīves posms, kad sevis un pasaules izzināšanai varam veltīt vairāk laika. Kādi ir jūsu iespaidi par vecumu?

Roze: – Esmu novērojusi, ka zināmā vecumā cilvēkam uznāk vēlme apstāties un taisīt bilanci savai dzīvei. Viņš rūpīgi piestrādā pie tā, lai šī bilance labi izskatītos ļaužu acīs. Manuprāt, tā ir liela traģēdija, ja cilvēks kļūst atkarīgs no savas dzīves izvērtējuma. Es uzskatu – kamēr esi dzīvs, labākais tev vēl ir priekšā! Jādomā uz priekšu. Cilvēkam cienījamos gados nevajag pārstāt uzdot jautājumus un atklāt sev ko jaunu. Jo vairāk es pietuvojos dzīves noslēpumam, jo dzīvot kļūst interesantāk.

Ansis: – Uzskatu, ka pasaulē, kurā viss strauji mainās, vecajiem grūti tikt līdzi pārmaiņām. Vecie cilvēki bieži vien ir iecementējušies savā vecumā, savā augstprātībā un lepnībā, ka diez vai ir spējīgi dot gudrus padomus jaunajiem. Ne vienmēr vecos cilvēkus vajag ļoti cienīt, un ne vienmēr viņu viedoklim ir lielāks svars nekā jauniešu teiktajam.

Es ticu bezgalībai, tā ir mana atziņa – gan intuitīva, gan loģiski izsecināta. Tas, ka cilvēkam priekšā ir neziņa, nodrošina bezgalīgas izzināšanas ceļu, jo pašu augstāko būtību izzināt mēs tāpat nevaram. Šajā izzināšanas ceļā drīkstam maldīties, nesaprast, krist izmisumā un atkal celties, un atkal uzzināt.

 

Visās garīgajās mācībās ir viens kritērijs – pēc nāves viss būs atkarīgs no tā, kā būšu dzīvojis šeit, uz Zemes. Diemžēl tieši šī mācība bieži tiek atstāta novārtā. Tiecoties uz citām pasaulēm, mēs aizmirstam savu galveno pienākumu šajā Zemes dzīves skolā – būt labiem vienam pret otru.

 

Roze: – Ja cilvēks piekļāvies kādai garīgai mācībai, viņam vajadzētu kļūt atvērtākam pret citiem, labākam, sirsnīgākam, laipnākam. Ja tā nenotiek, tad vai nu tu nepareizi mācies, vai mācība nav pareiza.

– Kā ir dzīvot Latvijā radošiem cilvēkiem pensijas vecumā?

Ansis: – Radošiem cilvēkiem radīšanas avots visos laikos un vecumos atrodas viņos pašos. Radošums ir garīgā enerģija. Zemes līmenī tā ir spēja apmainīties ar cilvēkiem savā radošajā enerģijā. Izpaust to var dažādi – ar vārdiem, skaņām, krāsām, kino vai kā cita palīdzību. Svarīgākais ir dzīvais kontakts, radošo enerģiju apmaiņa.

– Vai jums bieži patīk tikties ar cilvēkiem?

Roze: – Sarunas mēdz būt divējādas – tādas, kas uzpilda tevi, un tādas, kas iztukšo. Tas atkarīgs no sarunu partnera. Sarunas ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem dara drošāku, laimīgāku. Ar gadiem daudz vairāk var zināt – ar ko tikties, no kā izvairīties. Kuru grāmatu lasīt, kuru filmu vai TV raidījumu skatīties, bet kuru – labāk ne.

– Vai brīdī, kad pēc 40 gadu veiksmīgas darbības likvidēja jūsu kopīgi veidoto studiju “Dauka”, nejutāt dusmas un nožēlu?

Ansis: – Dusmu nebija, bet sāpes bija lielas. Mums ļoti nekorektā veidā cilvēki, kas pārrauga Latvijas kino nozari, liedza finansējumu. Ne reizi neaprunājoties ar mums, ne reizi nedaloties savos apsvērumos, viņi likvidēja studiju. Mēs lūdzām iespēju savu pieredzi nodot nākamajai paaudzei, bet neinteliģentā veidā arī tas mums tika liegts.

– Kā skatāties uz pensijas vecuma paaugstināšanu?

Roze: – Pozitīvi, jo cilvēkam nav labi sasliet kājas gaisā un neko nedarīt.

 

Vienīgi jautājums ir par adekvātu samaksu un atbilstīgiem darba apstākļiem. Varu visus strādājošos nomierināt, ka iet pensijā – tas nav nekas patīkams. Dzīve jādzīvo pilnasinīgi, kamēr esi jauns, vesels, spēcīgs. Pensija jāuzskata kā galējais eksistences variants.

 

Ansis: – Es pensijā aizgāju 62 gadu vecumā, jutos ļoti noguris un piekusis. Tagad pēc 10 gadiem atskatoties uz šo dzīves brīdi, jāsecina, ka vēlme strādāt algotu darbu ir atkarīga no darba satura, no aicinājuma to darīt. Mēs savu aicinājumu saskatījām un realizējām studijas “Dauka” darbā. Ar pienākumu pret studiju tikām galā godam, tikai žēl, ka jaunajiem savu pieredzi nenodevām.

– Kādi ir jūsu plāni vasarai?

Ansis: – Pagājuši jau 12 gadi Tūjas mājā, viss pamazām nolietojas. Sēta gāžas apkārt, tā jāiztaisno. Mums ir savi hobiji, ar kuriem nodarbojamies. Abi esam sagatavojuši mazu grāmatiņu “Pazibini spārniņus!”. Apakšvirsraksts – “Bišu sarunas par mīlestību un pasaules kārtību”. Jūs jau redzat, ka no šīm tēmām netiekam nost! Vēl plānojam sagatavot “Daukas” lielo bilžu grāmatu – fundamentālu krāsainu grāmatu bērniem.

Labprāt apmeklējam Pētera Kļavas lekcijas un uzskatām, ka Pēteris Latvijai ir par svētību – ļoti erudīts skolotājs. Spožs prāts, spējīgs vest aiz sevis ļaužu masas. Tāpat kā mācītājs Juris Rubenis. Kad viņš Torņakalna baznīcā aizsāka kristīgās meditācijas, tas bija apvērsums kristietībā – viņš kopā ar kolēģi Lorensu Frīmenu meklē kopīgas saites starp kristietību un budismu. Tas ir kaut kas jauns un ļoti interesants.

Roze: – Mums patīk kopt savu radošo lauku – stādīt tajā un novākt. Ik dienu akcentus likt nevis uz sadzīvi, bet uz garīgām lietām. Tas vienkārši ir dzīvesveids – interesantākais no visiem citiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+