Iztrūkst domāšanas par izglītības politiku. Saruna ar Ingrīdu Mikiško 7
Ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāju Ingrīdu Mikiško sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina. Mūs interesēja, kāda būs turpmākā skolotāju rīcība, cenšoties panākt algas pielikumu. Vai neapmierinātie skolotāji nemeklēs īpašu atbalstu politiķos, izmantojot priekšvēlēšanu situāciju? Vai atkal ļausies pierunāties un pagaidīt?
V. Krustiņš: – Pēc jūsu vadītās arodbiedrības aicinājuma 7000 skolotāju maijā pulcējās prasīt lielāku algu. Tik lielu ļaužu pulku nevienam citam pēdējos gados nav izdevies savākt. Par skolotājiem un zinātnes darbiniekiem kādreiz teica: “Inteliģences zieds”. Taču jūsu prasības nav apmierinātas, kaut izglītības un zinātnes ministre piekritusi, ka skolotāju algām jāaug, savukārt premjere tā kā piebalsojusi. Kurš tad ir tas, kurš lems par skolotāju algām?
I. Mikiško: – To ir grūti saprast. Nenotiek normāls sociālais dialogs starp varas pārstāvjiem un arodbiedrību. Visiem ir savtīgas intereses, bet iztrūkst domāšanas par izglītības politiku valstiskā līmenī. Netiek izvirzīti mērķi, uz kuriem iet visiem kopā. Darba grupā, kas savukārt lemj par jaunajiem modeļiem skolotāju algu aprēķināšanai, ir dažādu organizāciju pārstāvji, no kuriem katrs velk deķīti uz savu pusi.
Lēmumus par pārmaiņām izglītībā pieņem ļoti ātri, nedēļas laikā cenšas saskaņot Ministru kabineta lēmumu projektus, nepadomājot par sasaisti ar svarīgos plānošanas dokumentos noteiktām prioritātēm. Vajadzētu būt kā ģimenē, kur, pieņemot lēmumus, ņem vērā visu intereses. Taču mēs esam sadrumstaloti un uz priekšu netiekam.
– Vai lemšanā par skolotāju algām klāt ir arī padomnieks no valdības Ints Dālderis?
– Viņš ir premjerministres padomnieks izglītības un kultūras jautājumos, taču uz darba grupas sēdēm viņš nenāk.
I. Kuzmina: – Šķiet, ka konkrēta saruna par skolotāju algām nav iespējama tāpēc, ka valdībai nav vienotas nostājas šajā jautājumā. IZM saka: skolotāju algām vajag vairāk naudas, Finanšu ministrija iebilst: resursi ir, jātērē saprātīgāk. Premjere skaidru viedokli nepauž.
– Ja nebūs skaidrības, būs jaunas skolotāju neapmierinātības izpausmes. Ir beidzot “atrasti” tie 2, 5 miljoni eiro, kas vajadzīgi, lai izmaksātu piemaksas skolotājiem, kuri ieguvuši kvalitātes pakāpes pēdējos gados. Taču ar šiem 2,5 miljoniem pietiek tikai, lai piemaksas saņemtu šajā gadā. No janvāra naudas atkal pietrūks. Runa ir par apmēram 6000 skolotājiem, kuriem solīja: ja iegūsiet pakāpes, būs piemaksas. IZM tagad saka: piemaksas nākamajiem gadiem iekļautas jaunajās politikas iniciatīvās, taču tās var apstiprināt un var arī neapstiprināt. 2014. gada budžetā izglītībai ar jaunām politikas iniciatīvām pieprasīja 93 miljonus, bet dabūja tikai nedaudz vairāk par 10 miljoniem.
Saprotu Finanšu ministriju, kas saka: beidziet vienreiz ņemties ar pakāpēm, kuru dēļ nemitīgi esat lūdzēji! Taču vajadzētu nevis atkāpties no pakāpju sistēmas, bet gan skolotājiem, kuru kvalifikācija atzīta, šo kvalitātes piemaksu iekļaut pamatatalgojumā. Tad nebūtu nemitīgi jāmango šīs piemaksas.
Jāmaina algu aprēķināšanas sistēma. Finanšu ministrs vairākas reizes ir uzsvēris, ka negrib likt naudu caurā maisā. Mēs tik liekam iekšā, un jūs tik prasāt vēl un vēl. Kamēr sistēma nav sakārtota, tā tas arī ir.
Ja saglabāsies pašreizējais finansējums skolotāju algām, jaunam skolotāju algu modelim noteikti nepiekritīsim, jo tas nozīmēs apstākļu pasliktināšanu. IZM piedāvājumam turpināt izmantot esošo modeli, to nedaudz uzlabojot, arī nevaram piekrist, jo skaidrs, ka esošais modelis vairs neapmierina vairākumu. Tas labi strādā lielajās pilsētās, bet visa Latvija jau nav tikai lielās pilsētas. Bažījāmies, ka IZM var piedāvāt skolotāju algas novienādot: samazināt tiem, kas pelna labāk, lai paceltu algas tiem, kam tās tagad ir mazas. (Patlaban IZM piedāvātajos skolotāju algu modeļos šāda varianta nav. – I.K.)
Redzams arī, ka ministrija jaunos skolotāju algu finansēšanas modeļus nemaz negrasās tā nopietni apspriest! Skolotājiem tūlīt sāksies atvaļinājums, bet rudenī jau modeli taisās sākt aprobēt.
It kā ejam ārā no krīzes, bet ieguldījumi izglītībā krītas, esam vienā no pēdējām vietām pedagogu, akadēmiskā personāla un zinātnieku atalgojuma nodrošināšanā gan Eiropā, gan starp Baltijas valstīm. Izglītība vairāku valdību laikā pasludināta kā prioritāte, bet jūtamu rezultātu nav. Es pašlaik neredzu izeju no šīs situācijas, nesakārtojot nozari un nepalielinot finansējumu.
– Taču, ja skatās, cik procentu no valsts budžeta atvēl izglītībai, tad Latvija esot trešajā vietā Eiropā.
– Tā mums saka, taču avotu šādai statistikai neesam atraduši.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
