Ja gribi satikt pliku priekšnieku… Kā kailuma kultūru pieņem sabiedrībā? 11
Tā kā Latvijas vasara pavēsa, kāda dāma aizbraukusi uz Vācijas kailsauļotāju pludmali un tur pretim nākam ieraudzījusi… savu priekšnieku – kā tikko no mātes miesām. Mulsums abiem – pamatīgs. Taču tādi nu ir spēles noteikumi šajās pliko paradīzēs. Bet nav jābrauc uz Vāciju, lai pastaigātos kails gar jūras krastu un riskētu sastapt tikpat pliku priekšnieku. Arī Latvijā plikuma entuziastiem ir savi stūrīši, savi ”gabaliņi” pludmales. Kas ir šie kailsauļotāji? Kā kailuma kultūru pieņem sabiedrībā?
Arī Latvijā ”Nost ar kaunu!”
Mēdz uzskatīt, ka nūdisma pirmsākumi ir rodami Senajā Grieķijā, tomēr modernā nūdisma uzplaukums bija 19. gadsimta beigu Vācijā. Tur Ričards Ungeviters izdeva grāmatu ”Kailums” un izveidoja pasaulē pirmo nūdistu biedrību, kuras principi bija neēst gaļu, nesmēķēt, nepiesārņot apkārtējo vidi, nelietot alkoholu un vingrot vismaz no rītiem un vakaros. Tā saucamā brīvā ķermeņa kultūra (FKK) no Vācijas izplatījās Eiropā, ASV un Kanādā un kļuva par veselīga dzīvesveida sastāvdaļu – šīs kustības aizsācēji uzskatīja, ka dabiski kails ķermenis pievērš mazāk uzmanības un kairinājums nav tik liels, kā vērojot daļēji apsegtu ķermeni.
Nūdisms izplatījās arī Krievijā, piemēram, 20. gadu seksuālās revolūcijas sauklis bija ”Nost ar kaunu!”, un daži arī pa pilsētu staigāja plikiņi, skaļi deklarēdami: kauns esot buržuāzijas palieka. Citi devās kaili pat uz darbu, pasitot padusē portfeli ar sviestmaizēm… Natūristi bijuši Ļevs Tolstojs, Vladimirs Ļeņins, Nadežda Krupskaja, Nikolajs II ar ģimeni, Alberts Einšteins, Bernards Šovs, Aisedora Dunkane u. c.
Arī Latvijā 20. gadsimta sākumā sāka rasties entuziasti, kas praktizēja peldēšanos (ne sauļošanos!) pa pliko. Pirms Pirmā pasaules kara Jūrmalas pludmalēs atsevišķos posmos bija noteiktas ģimeņu, sieviešu un vīriešu stundas, kurās cilvēki varēja atkailināties, lai peldētos bez peldkostīma, un to atļāva tikai atsevišķas peldbiedrības. Vēlāk, trīsdesmito gadu otrajā pusē, nomaļākās vietās un pludmalēs radās neoficiālas kailsauļotāju zonas. Piemēram, Jūrmalā, Lielupes grīvā, kuru bijuši iecienījuši nūdisti pat no Sanktpēterburgas. 1932. gada 19. aprīlī reģistrēja Latvijas Brīvķermeņkultūras biedrību, un kailsauļošanās entuziasti izdeva savu presi – žurnālu “Brīvais Cilvēks” (1932. gads, togad nūdismu Latvijā atzina juridiski ar normatīvu aktu). ”Brīvajā Cilvēkā” sludināja, ka “nekas nav netikumīgs, kas mūsu miesas un gara veselībai nāk par labu”. Tajā publicēja arī vairāku ārstu gluži vai zinātniskus rakstus, kuros tika uzsvērts, ka saules enerģija ir jāizmanto pilnībā un tieši dzimumorgāni ir jāapsauļo, jo “ar saules iespaidu tiek veicināts asins pieplūdums dzimumdziedzeriem, kas savukārt atsaucas uz visa organisma tvirtumu”. Latvijas brīvvalsts laikā nūdisti sauļojās Dzintaros, Majoros noteiktās diennakts stundās.
Kļūstam tolerantāki
Skaidrs, ka arī mūsdienās viedokļi par kailsauļošanos ir dažādi, jo sabiedrība nav viengabalaina masa, cik cilvēku, tik uzskatu. Piemēram, manis uzrunātā Lidija no Imantas izteikumā par nūdistiem ir tieša un koša: ”Tie ir bezgoži, kā viņiem nav kauna tirināt savus dzimumorgānus citiem degunpriekšā! Pretīgi, lai viņi sauļojas kādā nomalē, meža pļavā, ka tik tur nenobiedē meža dzīvniekus…”
Lai gan joprojām izjūtams padomju mantojums – neiecietība pret citādi domājošiem, tostarp netradicionāli orientētiem ļaudīm, tomēr šī negatīvā attieksme mazinās. Seksologs Arturs Šulcs, kurš pats praktizē kailsauļošanos, teic: ”Lai arī cik vara būtu totalitāra, diktatoriska, tā nespēj aizliegt cilvēka erotiskās fantāzijas, seksuālās vēlmes, tāpat kā kailsauļošanos.”
Londonas Goldsmita Universitātes zinātnieki, piemēram, izpētījuši, ka nūdisti savā brīvībā un dabas baudā jūtas laimīgāki un pozitīvāk uztver savu ķermeni, sevi kā indivīdu. Vai tiešām tā tas ir? Arturs Šulcs: ”Protams, jo, atrodoties kails dabā, cilvēks komunicē ar sevi, ar savu dziļāko būtību. Atbrīvots no stresa un visa liekā, viņš nomierinās un ļauj attīstīties savai personībai. Par sabiedrības augošo toleranci pret nūdismu liecina arī aizvien plašāka tendence piedalīties pliko skrējienos, braucienos… Arī pirtīs cilvēki biežāk bez liekas kautrības peras kaili.”
Bet psihoterapeits Jānis Ozols uzskata: ”Ja cilvēks no kailsauļošanās gūst gandarījumu, tad viss kārtībā. Turklāt, ja to dara neuzkrītoši, nezīmējas citu priekšā, nevar būt runa par kādām slimīgām novirzēm.”
Latvijā ir gana daudz populāru cilvēku, kas atzīst kailsauļošanos un kailpeldēšanos un ir to apliecinājuši publiskās intervijās. Piemēram, intervijā vietnei satori.lv Andris Grīnbergs min, ka Kalngalē viņš kailsauļošanos praktizē no plkst. 7 rītā līdz 12. 00, kad vēl nav saradušies cilvēki. ”Ejot gar krastu, esmu attīrījies no visa liekā, ir tikai ūdens, smiltis un debesis. Man Kalngalē patīk, ka tur viss ir anonīms – ne tautības, ne reliģijas, ne sociālā statusa… Gadu plūdumā mainījušies kailsauļotāji – daudz jaunu neredzētu seju.”
Kailo paradīzē Vecāķos
Šī nūdistu pludmale radusies jau 1925. gadā, padomju laikā tā nebija oficiāli atzīta, taču nūdisti turp devās. Toreiz daudzi bija spiesti sauļoties ”pagrīdē” – piemēram, Lilastē un citviet, kur mazāk cilvēku. Vecāķos gluži kā neoficiāls pludmales vecākais bija kāds vīrs, vārdā Antons (nu jau miris). Viņš kādreiz presē izteicies, ka uz Vecāķu pludmali nākot jau kopš 1936. gada. Tagad kailsauļotājiem Vecāķi ir kā paradīze, pat daba viņiem palīdzot – ja citur apmācies, tad tur esot saulains laiks.
Viktors no Pļavniekiem:
– Šurp atbraucu ar velosipēdu un saulē pavadu kādas trīs četras stundas, attiecību veidošanai šeit dāmu gan nemeklēju. Cilvēki te mēdz būt dažādi – galvenokārt vidējā vecumā, nāk arī kungi cienījamos gados. Šāda pludmale liecina, ka pēc padomju varas sistēmas sabrukuma esam kļuvuši brīvāki – nekautrējamies par savu kailo ķermeni. Aizturētas, apspiestas izjūtas veselībai neko labu nedod.
Vineta, strādā skaistumkopšanas nozarē Rīgā:
– Lai citus darītu skaistus, vēlams pašai būt patīkamai, tāpēc saulei pakļauju visu ķermeni, nepatīk, ja paliek neiesauļotas vietas. Manuprāt, tas nav seksīgi. Lai būtu omulīgāk un arī drošāk pavadīt laiku pludmalē, uzaicinu līdzi draudzeni. Šogad Vecāķos ir mierīgi, pērn gan kāds vīrietis lūrēja uz mums no krūmiem. Dzirdēju runājam, ka līdzīgā situācijā viens no sauļotājiem lūriķi gribējis pārmācīt, taču šis izšāvis gaisā ar pneimatisko ieroci… Izsauca pašvaldības policiju, kas šāvēju aizturēja, vainīgajam piesprieda naudas sodu.
Andris no Imantas: – Kailsauļošanos pieņemu kā pašsaprotamu, jo tā atbrīvo ķermeni un garu no visa liekā. Apģērbu cilvēce izgudrojusi, lai pasargātu ķermeni no aukstuma, sākotnēji cilvēki taču bija staigājuši kaili, bet tagad pat vasaras svelmē liela daļa ievīstās gaisu un saules staru necaurlaidīgās drānās. Esmu lasījis, ka mūsdienās bez apakšbiksēm staigā apmēram 7% pasaules iedzīvotāju. Naktī kaili guļ ļoti daudzi cilvēki, jo tas ir tikai veselības, komforta un gaumes jautājums. Arī tradīcija, jo, piemēram, Francijā iecienīts gulēt kailiem. Protams, to drīkst darīt tikai savā privātajā teritorijā vai attiecīgajās pludmalēs.
