Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
22. novembris, 2013
Drukāt

Ksenija Sidorova: Ja iemīlētos, laiks atrastos
 (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Koncertējot Rīgā, es uztraucos vairāk nekā jebkur citur pasaulē. Uztraukums mani sāk pārņemt jau lidostā. Pie mums Latvijā ir īpaša, atsaucīga publika, pēc priekšnesumiem pasniedz ziedus, kas manu dvēseli padara vēl siltāku. Citviet nav šīs jaukās ziedu dāvināšanas tradīcijas, –  stāsta akordeoniste KSENIJA SIDOROVA.

Ar mūziķi tiekos, kad viņa no savas pašreizējās dzīves vietas Londonas ieradusies Rīgā, lai prezentētu jauno solo albumu “Fairy Tales” un sniegtu solokoncertu Lielajā ģildē.

Zināju, ka Ksenija ir izcila akordeoniste, bet nenojautu, cik viņa ir burvīga arī bez akordeona – ar savu cilvēcisko vienkāršību, vieglumu un sirsnīgajiem smiekliem.

– Es nejūtos kā slavenība un nezinu, kas ir zvaigžņu slimība. Ar klasisko mākslu saistītie mūziķi katru reizi iznāk uz skatuves ar savu kailo dvēseli. un vienmēr viss jārada no jauna. Kā gan es varu sirgt ar zvaigžņu slimību, ja man pašai jāstiepj instruments, kas sver divdesmit kilogramus, un uz koncertbraucieniem līdzi arī čemodāns, kas ir trīsdesmit kilogramus smags. Lidojot man akordeonam jāiegādājas pieaugušo biļete, un tas man lidojuma laikā “sēž blakus”. Akordeons ir smalks un dārgs instruments ar jutīgām un mazām detaļām, tāpēc jāizturas saudzīgi. Reizēm jau iedomājos – ceļošana būtu ērtāka, ja es spēlētu flautu vai vijoli, – nosmaida Ksenija.

Akordeonu sešgadīgajai mazmeitai rokās ielika Urālu vecmāmiņa Valentīna, kura pirms desmit gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā.

– Uzaugu parastā, vienkāršā ģimenē. Tētis jaunībā pašmācības ceļā apguva ģitārspēli, bet mamma iemācīja spēlēt bajānu, kas savā ziņā ir līdzīgs akordeonam. Es saviem bērniem labāk ieteiktu spēlēt bajānu, jo tas ir vieglāk apgūstams, – uzskata Ksenija.

Saku, ka viņa ārēji līdzinās Austrumu princesei. Vai Ksenijas priekštečiem bijusi kāda saistība ar austrumniekiem?

– Man to daudzi jautā, taču īstas skaidrības nav. Pēc papīriem esmu simtprocentīga krieviete. Mamma nāk no Urāliem, tētis no Kazaņas, bet droši vien, ka tālākā senatnē kāds asiņu sajaukums ir noticis, – spriež Ksenija.

Neraugoties uz to, ka mūziķe jau deviņus gadus dzīvo Londonā un, ierodoties pie saviem vecākiem Rīgā, sarunājas dzimtajā valodā, viņa labi pārvalda arī latviešu valodu.

Sešpadsmit gadu vecumā Ksenija devās uz Londonu, lai mācītos prestižajā Karaliskās mūzikas akadēmijā, un kopš tā laika viņas mājas ir Londonā.

– Patiesībā es par mājām dēvēju vietu, kurā uzturos vairāk nekā trīs dienas. Londonas dzīvoklī mēnesī pavadu tikai kādas trīs vai četras dienas. Taču nežēlojos, ka dzīve paiet braukājot un koncertējot, jo tāpēc jau arī esmu mācījusies akordeona spēli. Daudz man palīdzēja vecāki, krāja naudu, lai nopirktu dārgo instrumentu, darīja visu, lai es varētu mācīties Londonā. Es jau tagad varētu dzīvot jebkur, jo mūziķim galvenais ir turēt savu iekšējo ritmu un vietai nav nozīmes. Bet man patīk dzīvot Londonā, izmantot lielpilsētas dotās iespējas un sajust tur valdošo iekšējo brīvību. Latvijā ļaudis laikam vēl nav aptvēruši, ka smaids, ko veltam otram cilvēkam, neko nemaksā, toties rada abpusēju prieku. Braucu tramvajā uz šo interviju un vēroju pasažierus. Visi tādi drūmi, savās domās iegrimuši. Būtu kaut viens no viņiem uzsmaidījis. Es arī to nedarīju, jo neviens jau uz mani nepaskatījās, – saka Ksenija.

Londonā viņa dzīvo viena, koncertturnejās arī lielākoties dodas viena un viesnīcās tāpat. Vaicāju, vai jaunai meitenei tās vientulības nav par daudz?

– Mazliet jau reizēm jūtos vientuļi, tāpēc man patīk spēlēt kamermūziku kopā ar citiem mūziķiem. Tā kā man jau ir divdesmit pieci gadi, vecāki ieminas – vai par ģimeni un bērniem vēl nedomā? Mana mamma apprecējās divdesmit gados, un viņa ar tēti izveidoja skaistu ģimenes dzīvi. Es arī gribētu tādas ģimeniskas attiecības. Latvijā precas jaunākos gados nekā vecajā Eiropā. Dažiem maniem klasesbiedriem jau ir vairāki bērni un vairākas laulības aiz muguras. Neuzskatu, ka mākslinieki nevar savienot karjeru ar ģimenes dzīvi un bērnu audzināšanu. Lielisks piemērs tam ir mūsu pasaulslavenās operas solistes Elīna Garanča un Kristīne Opolais. Viņām ir mazuļi un atrodas arī laiks būt ar viņiem kopā. Ja vien sievietei ir vēlme, var gan strādāt, gan audzināt bērnus. Es arī pēc kāda laiciņa vēlētos, lai man būtu ģimene un bērni. Man svarīgi, lai ģimene būtu tradicionāla, lai mēs ar vīru būtu laulāts pāris, ne tikai dzīvotu kopā, – noteic Ksenija.

Pavaicāju, vai viņa, gadiem ritot, nekļūst arvien izvēlīgāka puišu ziņā?

– Apzinos, ka pati neesmu ideāla, un man nav nenormāli augstas prasības pret otru cilvēku. Viens gan – viņš nedrīkstētu būt greizsirdīgs, bet es gan drīkstētu atļauties tāda būt. Akordeons ir mans labākais draugs, taču ceru, tas netraucēs ģimenes dzīvei. Septiņus gadus man bija draugs, pēc tautības serbs, ar kuru iepazināmies, mācoties Karaliskās mūzikas akadēmijā. Pirms pusotra gada izšķīrāmies. Laiks jau ir pagājis, tas visu ārstē. Patlaban man attiecību nav, un tām arī neatliktu laika. Bet domāju, ja iemīlētos – laiks atrastos. Tagad sirds ir brīva. Uzskatu, ka mīlestība nav jāgaida, tā nāk pēkšņi, ja nāk. Es varu ātri iemīlēties, taču, ja, laikam ritot, jūtu, viņš nav mans īstais cilvēks, tad ir jāšķiras. Bet precēties es gribētu tikai reizi mūžā. Man nav izstrādāti kritēriji, kādu vīrieti vēlos līdzās, bet viņam vajadzētu būt man sirdij tuvam cilvēkam, gudram, interesantam. Nezinu, vai viņam noteikti jābūt mūziķim. Mans iepriekšējais draugs bija mūziķis, bet nedomāju, ka tam bija noteicošā loma, kāpēc septiņus gadus pavadījām kopā, – prāto Ksenija.

Kad mūziķe ir savās Londonas mājās, viņa labprāt ķeras pie putekļu slaucīšanas un dzīvokļa kārtošanas, kas palīdz sakārtot arī domas. Ksenijai patīk gatavot ēst, un viņa Anglijā izjūtot nostalģiju pēc rupjmaizes, biezpiena, “Kāruma” saldajiem sieriņiem.

– Man ir jādomā, ko ēdu. Nepiederu pie sievietēm, kuras var nenodarboties ar sportu un ēst visu pēc kārtas. Man jārūpējas par fiziskās formas saglabāšanu, jo jānēsā smags mūzikas instruments. Galvenais – lai būtu spēks to cilāt un spēlēt.

Pavaicāju, vai, daudz ceļojot pa pasauli, ir kāda vieta, kas viņas sirdij kļuvusi īpaši tuva.

– Man patīk Šveice, jo tur viss ir mierīgi un stabili. Citi Šveici uzskata par garlaicīgu, bet es tajā labprāt dzīvotu. Taču es ātri varu pierast pie dažādiem dzīves apstākļiem. Bet, atbraucot uz Rīgu, īpaši ziemā, mani satrauc, ka ielās redzu tik maz jauniešu. Saprotu, darbu par pienācīgu algu nevar atrast, tādēļ dodas projām, – bilst Ksenija.

Bet vai Kseniju pretimnācēji Rīgas ielās atpazīst?

– Domāju, ka ne. Vismaz man tas netiek izrādīts, – atbild mūziķe.

Mūsu saruna notiek kādā krodziņā. Kad esam izdzērušas kanniņu ar jasmīnu tēju un vēlamies par to samaksāt, oficiante pasaka – kāds misters X par to jau norēķinājies.

Saku Ksenijai, ka es ko tādu esmu redzējusi tikai romantiskās filmās, bet viņa jau noteikti pieradusi pie šādām vīriešu uzmanības izpausmēm.

Ksenija tikai draiski iesaucās: – Bet man arī tā gadījās pirmo reizi mūžā!

Pievienot komentāru

Līgavas kā ziedi jaunā kāzu kleitu kolekcijā2017. gada pavasara-vasaras sezonu gaidot, kāzu modes zīmols "Ingrida Bridal" ir nācis klajā ar jaunāko kāzu kleitu kolekciju "Blooming Flowers".
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+