Mobilā versija
+23.2°C
Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns
Pirmdiena, 24. jūlijs, 2017
2. februāris, 2017
Drukāt

Ja ir tādi gēni, tad atkal dzīvojam. Saruna ar Dziesmu svētku virsdiriģentu Edgaru Račevski

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Diriģents Edgars Račev­skis šogad saņems jau otro Lielo mūzikas balvu, šoreiz – par mūža ieguldījumu. Un nu jau vairākus gadus maestro pilnīgi oficiāli ir pensijā un katru dienu nemēro ceļu uz kādu oficiālu darbavietu, toties jo vairāk laika un darba iegulda pašdarbības koru attīstībā, par ko liecina gan ilggadējās Jāzepa Vītola mūzikas dienas Gaujienā, gan Skrundas dziesmu svētki, kuri šogad skanēs jau ceturto reizi.

– Jūs nākat no ļoti muzikālas dzimtas, turpināt to, un arī bērni un mazbērni ir muzikāli. Taču zinu, ka agrā jaunībā gandrīz aizgājāt pavisam citu ceļu…

E. Račevskis: – Es pieņēmu mūziku, kas skanēja mājās, muzicēšanu kopā ar vecākiem kā pašsaprotamu, bet nekad nedomāju, ka tā man varētu kļūt par profesiju. Mūzika padevās ļoti viegli, un šķita – jābūt taču arī darbam. Puikas gados vajag tehniku, lai būtu kustība – ar traktoru braukt, auto vai vilcienu –, tāpēc jau arī tādi jaunības domu gājieni presē fiksēti. Pēc tik ilgiem gadiem varu teikt – pateicoties mūzikai, esmu dzīvē visu sasniedzis, redzējis pasauli, iepazinis cilvēkus, ļoti daudzas personības, šie kontakti bijuši stimulējoši un veicinoši, un man par to ir gandarījums. Ļoti liels paldies vispirms mammai, kura pateica, ka man jāiet uz mūzikas skolu, tad pirmajam skolotājam – diriģentam Jānim Dreimanim, kurš bija izcila personība, Jāzepa Vītola skolnieks. Viss mans pamatdarbs, ilgie gadi radio, visa mūzikas dzīve veidojās sadarbībā ar komponistiem, kuri sevī auklēja pirmskara laika sabiedrības kultūru. Leonīds Vīgners, Arvīds Žilinskis, Ādolfs Skulte, Jānis Ķepītis, Lūcija Garūta, Jēkabs Graubiņš, Jēkabs Vītoliņš, Gunārs Ordelovskis, Oļģerts Grāvītis – es nenosaukšu visus, bet sadarbība ar viņiem man veidojās ļoti skaista, un arī šodien es nemainīgi palieku uzticīgs latviešu klasikai, jo mums ir tādas pērles… Ļoti žēl, ka tāda mūzika šodien nav pieejama, ka ikdienā mūs baro ar ritmu, bet šlāgeris nevar līdzināties klasikas dižgariem, vai tas būtu Vītols, Bēt­hovens vai Garūta.

– Vai ir kāds skaņdarbs, pie kura dvēsele vienmēr dzied, kad to dzirdat?

– Man ir vairāki tādi skaņdarbi, es nevaru aprobežoties ar vienu vai pieciem, pat ne desmit. Ir izcilas kompozīcijas, ko vienmēr atskaņoju ar Radio kori – Pētera Barisona “Kā sniegi kalnu galotnēs”, “Pavasara jausma”, “Brīnumzeme”, tāpat Alfrēda Kalniņa pēdējās lielās dziesmas “Ziedoņa rīts” un “Ave, sol” – tā ir mūzika ar lielo burtu. Tāpat zelta fondā ir Jānis Kalniņš ar viņa vienreizējām dziesmām, kurām pamatā Sudrabkalna dzeja. Es nenosaukšu visas dziesmas, kas mani vienmēr saviļņo, bet, ja tās neienāk mūsu ikdienas uztverē, apzogam ne tikai sevi, bet arī visus pārējos.

Pievienot komentāru

Reinis Zariņš: Lai jēga no neērtās sēdēšanas divatā uz pusotra beņķaPēc dažām dienām 28. jūlijā Cēsu festivālā visnotaļ intriģējošs notikums – starptautiski pazīstamā Londonā dzīvojošā latviešu pianista Reiņa Zariņa un mākslinieces Marilēnas Šiltkampas priekšnesumu, kurā sasauksies "Franka, Mesiāna, Ravela mūzika ar audeklu, krāsu un otām".
Draugiem Facebook Twitter Google+