Ja karogs jāizkar, bet sēdi cietumā… 0
Rakstu jums no Centrālcietuma. Šeit dzīvoju jau astoņus mēnešus, bet valsts nav parūpējusies par to, lai manu un visu citu ieslodzīto dzīvošanu cietumos deklarētu. Vēl joprojām esmu deklarēts savā pēdējā dzīves vietā, kad atrados brīvībā.
Tas nozīmē, ka visi paziņojumi no valsts vai pašvaldības institūcijām tiek sūtīti uz manu deklarēto dzīves vietu un faktiski es tos nesaņemu. Tātad tiek pārkāptas manas cilvēktiesības saņemt pastu. Liedzot man saņemt sūtījumus, valsts institūcijas, tiesas var pieņemt bez manas ziņas man nelabvēlīgus lēmumus. Šo jautājumu steidzami jārisina, jo tuvākajā laikā sūtīsim sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Centrālcietuma ieslodzītais
Kā teikts Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, pienākums deklarēt jauno dzīvesvietu ir mēneša laikā kopš pārcelšanās uz jaunu pastāvīgu dzīvesvietu, izņemot gadījumus, ja personas prombūtne, ilgāka par vienu mēnesi, ir saistīta ar apcietinājumu vai soda izciešanu ieslodzījuma vietā (kā arī saistībā ar darba pienākumu izpildi jūrā vai medicīniskās palīdzības saņemšanu ārstniecības iestādēs).
”Kad cilvēks nonāk ieslodzījuma vietā, viņam tiek dota iespēja paziņot saviem tuviniekiem par atrašanās vietu. Taču daudzi to nedara, jo nevēlas, lai uzzina par viņa jauno mājvietu,” likuma būtību paskaidro Ieslodzījuma vietu pārvaldes vecākā referente Ināra Makārova. Tomēr tas nenozīmē, ka ieslodzītajiem ir liegts saņemt pasta sūtījumus. Ieslodzītajiem būtu jāinformē uzticības persona, ka uz deklarēto dzīvesvietu sūtīto pastu var pārsūtīt uz cietumu. ”Man pašai bija gadījums, kad pašvaldības policija uzlika naudas sodu par karoga neuzlikšanu svētku dienā, kamēr biju ārzemēs. Toreiz man skaidroja, ka mans pienākums bija karoga likšanu uzticēt kādam citam, jo mana prombūtne mani neattaisno,” kā piemēru min I. Makārova. Līdzīgi ieslodzītajiem nepieciešamas uzticības personas, kas izpilda pienākumus pret valsti un pašvaldību viņu vietā.
