Tehnika
Auto un moto

Viens no agresoru sugas, kura Rīgā baigi savairojusies 16


Steidzīgais spiests ceļu turpināt kājiņām – par šādu pārkāpumu pienākas gads bez tiesībām stūrēt.
Steidzīgais spiests ceļu turpināt kājiņām – par šādu pārkāpumu pienākas gads bez tiesībām stūrēt.
Foto – Atis Jansons

Brīvības iela starp Teiku un gaisa tiltu. Jauns segums, nepabeigti labiekārtošanas beigu darbi. Spilgti dzeltenas pagaidu zīmes “30”. Spilgti balti sabiedriskā transporta joslas A burti. Rāma vidēja blīvuma kustība tā ap 40 km/h. Mēs vidējā joslā. Tad no aizmugures nāk viņš. Asi ienirst “A” joslā, tikpat asi izlec mums pie deguna, metas pa kreisi – ar kameras fiksēto vien pietiktu divu (par “A” joslu un vairākkārtēju joslu maiņu) pārkāpumu fiksēšanai. “Ieslēdz radaru!” sauc pilota pārinieks. Un radars parāda skaitli, kurš ļauj iepriekšējos “sīkumus” aizmirst. Sods pienākas par smagāko pārkāpumu. Un tas ir no APK ātruma iedaļas galējā plaukta. Nauda – sākot no 560 eiro. Tiesības – uz gadu nost! Sprieduma pieņemšanu atvieglo 35 gadus vecā D. kunga iepriekšējie šāgada sasniegumi, kurus parāda dators. Luksofora signāla neievērošana, nepārtrauktas ass līnijas šķērsošana. Un piedevām izcili pašpārliecinātā stāja un neizpratnes pilnais pretarguments – kā jūs nesaprotat, es taču steidzos!!!

Šis ir no tās sugas, kura pēdējā laikā gluži vai baigi Rīgā savairojusies. No pārcilvēkiem, kuri neievēro nekad un nekādus likumus, ja “steidzas”. Bet steidzas viņi vienmēr. Un, ja arī šī steiga reti ir bīstama tiešā, fiziskā veidā, tad vidi ap sevi viņi pieķēza ar necieņu pret apkārtējiem, ar likuma ignoranci milzu devās. Sērga ir lipīga, ļoti grūti ārstējama, jo parasti izpaužas vietās, kur kontroles iespējas niecīgas. Ar policijas tradicionālajiem līdzekļiem un paņēmieniem tuvas nullei. Fotoradari ir dārgi un pietiekamā daudzumā tos nekad nesagādāsim. Parastie trafarētie policijas auto tālu saskatāmi, turklāt gan par radariem, gan mobilajām ekipāžām advancētā sabiedrība gādīgi ziņo visiem – arī lielceļu laupītājiem – populārajās mobilajās lietotnēs. Vai vienkārši pamirkšķinot tālās gaismas. Un delverības pierimst. Uz īsu laiku un lokāli.

Mums vajag šādas nemanāmas uzraudzības ekipāžas! Drīz un pēc iespējas vairāk (pašlaik ir tikai dažas). Tikai tās spēj būt vietās, kur bezkaunības vētra plosās, tikai tās var D. kungam un viņam līdzīgajiem tā krietni iezvelt. Un es saku – tā tev vajag! Domāju, ka daudzi man piebalsos. Vajag šādu “visu redzošu” kontroli! Esmu pat gatavs ar kādu ziedojumu atbalstīt “Slēptās kontroles biedrību”– ja tāda tiktu nodibināta.

Ar vienu noteikumu, protams. Šāds spēks kategoriski lietojams tikai un vienīgi rupjas agresijas apkarošanai. Darbam vietās, kur citādi procesus ietekmēt nav iespējams. “Noķert” ar šādiem paņēmieniem meiteni Ādažos ir tas pats, kas ar lielgabalu šaut pa zvirbuļiem (šis bija gadījums, kad pat jaunās pussoda iespējas lietošana ir pārāk barga). Unikālu resursu nelietderīga tērēšana. Papīru noformēšana tur prasīja apmēram 20 minūtes. Pa to laiku pa Vanšu tiltu vai Krasta ielu aizdrāzās kāds desmits misteru D. Tur bija jābūt visuredzošā Dieva vietniekiem zemes virsū. Grūti un bīstami tur lidotājus apturēt? Tiesa, grūti. Bet tad ir jāizdomā, kā to darīt. Vairāku (trafaretas un slēptas, piemēram) ekipāžu spēkus apvienojot. Vai citādi. Profesionālu risinājumu šajā jomā mēs visi ļoti gaidām.

Un vēl – pārspīlēta, manuprāt, šādos gadījumos ir auklēšanās ar personas datu neaizskaramību. Nav pareizi, ka šādās ziņās jādzēš auto numuri, jāaizsedz smagu pārkāpumu autoru sejas. Viņu varoņdarbus vajadzētu publiskot pilnībā. Iespējams, ka tas iedarbotos efektīvāk par naudas sodiem.

LA.lv