Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. janvāris, 2014
Drukāt

Ja mani aicinās, nākšu. Saruna ar ECT tiesnesi Inetu Ziemeli (22)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Aizvadītajā gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir pasludinājusi vienu Lielās palātas spriedumu lietā pret Latviju, astoņus palātas spriedumus, kā arī 13 palātas un trīs tiesnešu sastāva nolēmumus par lietas nepieņemamību. Daudzi pieteikumi ir noraidīti viena tiesneša sastāvā, kā acīm redzami nepieņemami. Tiesa ir skatījusi ļoti plašu jautājumu loku. Tas cita starpā ietver padomju laikā Vņešekonombankā noguldīto ieguldījumu iesaldēšanu, bērnu pārrobežu aizvešanas strīdu izskatīšanu Latvijas tiesās, sociālās aprūpes centru režīma un piespriesto medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu atbilstību tiesībām uz brīvību. Kopumā tiesa ir piespriedusi Latvijas valstij kompensācijās cietušajiem izmaksāt 76 000 eiro. Daļa no spriedumiem, kuros konstatēti cilvēktiesību pārkāpumi, vēl nav stājušies spēkā, tādēļ izmaksātās kompensācijas ir mazākas. “Maxima” traģēdijā cietušo advokāti jau izteikušies, ja Latvijas tiesas neapmierinās pieteikto prasību par miljoniem eiro no “Maxima” īpašniekiem, būvniekiem un Rīgas domes, tad sniegs prasību Strasbūras tiesā. Ne vienmēr Latvijā izprot, ko var iztiesāt ECT. Tiesā nereti sūdzas cietumnieki, kā arī tādas personas, kuras cer kompensācijās saņemt lielas naudas summas. Reizēm rodas iespaids, ka cilvēktiesības zināmā mērā kļūst par slaucamu govi ienākumu izsišanai. ECT palātas prezidente, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele viesojās redakcijā un pastāstīja, ko ECT īsti dara. Tiesnesi izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.

I. Ziemele: – Tikai tad, ja valsts tiesu sistēma, tātad arī Latvijas, nespēj iztiesāt cilvēktiesību strīdus un problēmas, kas radušās tepat uz vietas, ikvienam ir tiesības sniegt prasību Strasbūras tiesā. Tomēr, lai lietu pieņemtu ECT, ir jāatbilst virknei prasību. To var darīt vai nu pēc Augstākās tiesas galīgā nolēmuma, vai Satversmes tiesas sprieduma, jo ir gadījumi, kad pirms prasības iesniegšanas ECT obligāti ir jāvēršas Konstitucionālajā tiesā.

V. Krustiņš: – Latvijā tiesājas gadiem…


– Ir, protams, atsevišķas lietas, kuras ievelkas. Taču nepieciešams arī saprast, ka tiesas spriešana nav vienkārša lieta. Atrast pareizo līdzsvaru tiesvedības savlaicīgumam un kvalitātei nav viegli. Tas nav vienkārši arī ECT. Papildus tam nāk fakts, ka tiesāšanās jeb strīdu risināšana tiesas ceļā ir Eiropas modernās kultūras iezīme.

– Tātad Eiropa nevar būt mums izpalīdzīga ar ātrākiem, efektīvākiem un pat taisnīgākiem spriedumiem?


– Taisnīgas tiesas valstij izmaksā dārgi. Jo mazāka valsts, jo šīs izmaksas uz katru iedzīvotāju proporcionāli būs lielākas. Tāpēc lielajā Vācijā tās ir mazākas nekā Latvijā. Garie tiesvedības procesi ir raksturīgi visai Eiropai. Tomēr Zviedrijā, acīmredzot ņemot vērā šīs realitātes, izteikti ir rakstveida procesi un administratīvās lietas, kuras ir tehniska rakstura (nodokļu lietas). Tās izskata pamatā vienā vai divās tiesu instancēs. Augstākajā tiesā nokļūst ļoti maz lietu.

Gan ECT, gan citu demokrātisko valstu pieredze noteikti noder Latvijai, un, ja tā nebūtu izmantota, ja ECT spriedumi nebūtu ievēroti, iespējams, šodien situācija būtu citāda.

Patīkami, ka ar šā procesa starpniecību Latvijas tiesu praksē un likumdošanā ir vērojami jūtami uzlabojumi. Esmu vairākkārt minējusi, ka, pateicoties 2005. gada Kriminālprocesa likumam, kas cita starpā mēģināja ievērot ECT standartus, par kuriem uz to brīdi jau bija daudzi spriedumi pret Latviju, ir likvidēta padomju laika prakse, kad apcietinājumā cilvēks varēja atrasties gadiem, gaidot tiesas sēdi. Jaunais kriminālprocesa likums uzliek par pienākumu otrās instances (apgabaltiesas) tiesnešiem pēc zināma likumā noteiktā laika pārliecināties, izanalizēt, pat ja cilvēks nav sūdzējies, vai brīvības ierobežojums vēl ir nepieciešams.

– Vai juridisko precedentu prakse iedarbojas uz Latviju?


– Tikko ECT pieņem kādu spriedumu, tā masu mediji informē sabiedrību, vai lieta ir vai nav zaudēta un cik liela kompensācija valstij ir jāizmaksā prasības iesniedzējam. Diemžēl šī informācija ir ļoti šaura, bez dziļāka konkrētas lietas vērtējuma par to, vai attiecīgajā jomā, par kuru spriedusi tiesa, Latvijā ir sakārtota sistēma un mehānismi atbilstoši tiesiskuma un demokrātijas principiem. ECT ir objektīvs ārpus Latvijas stāvošs tiesiskuma auditētājs, kas spēj sniegt objektīvu problēmas vērtējumu.

ECT laika posmā no 2010. līdz 2013. gadam ir pieņēmusi 39 spriedumus un, protams, daudz vairāk cita rakstura nolēmumus, bet, koncentrējoties uz spriedumiem, tie pievēršas visplašākajai tematikai.Šo nolēmumu analīze pēc būtības sniedz iespēju Saeimai un valdībai nākt ar konkrētu plānu, kas ir pilnveidojams Latvijas tiesiskajā vidē. Ar tiesiskuma nostiprināšanu saistītās problēmas ir jāsāk risināt jau izglītības sistēmā, tomēr dziļa un visaptveroša ECT spriedumu analīze un neaprobežošanās ar kompensācijas izmaksu un apspriešanu publiskā telpā ir reāls veids, kā gūt idejas un risinājumus plašākām problēmām vai jautājumiem krimināltiesību, civiltiesību, administratīvo tiesību jomā utt. Neesmu redzējusi (vai vismaz tas nav ticis plaši apspriests publiskā telpā) tādu analīzes un politikas dokumentu Saeimas un valdības līmenī šajos gados, kas visaptveroši un sistemātiski izanalizētu problēmas tiesiskuma principa darbībā valstī un kas, izmantojot arī ECT norādījumus, liktu priekšā darāmo darbu sarakstu.

– Tieslietu ministrijas departamenti?


– Likumos ir ne viena vien novēršama problēma. Tas ir gan Tieslietu ministrijas un specializēto ministriju, gan Saeimas darba lauks. Virkne pēdējā laika ECT spriedumu ir par problēmām iekšlietu sistēmā. Domāju, ka spriedumi tādās lietās, kā, piemēram, Timofejevi, Holodenko, Vovruško un Sorokini, būtu nopietni analizējami.

Nevajag meklēt ļoti tālu, pietiktu, ja labās domas pasmeltos Cilvēktiesību tiesas spriedumos – tās tur burtiski plūst. Atgādināšu, ka vēl ne tik sen Latvijas tiesām bija problēma izspriest, cik kritisks drīkst būt žurnālists savās publikācijās, piemēram, pret valdības ministru. Par laimi, tiesas, šķiet, ar to ir tikušas galā. Bet līdz tam tiesām nebija skaidrības, kādā vērtībā ir žurnālista vārda brīvība un ka politiķa privātā dzīve nav vienādi aizsargājama, un kā līdzsvarot sabiedrības un konkrēto personu tiesības. ECT judikatūra jau pirms 30 gadiem bija pateikusi, ka žurnālists drīkst izmantot pat provokatīvu valodu, lai informētu sabiedrību par būtiskiem jautājumiem, kas sevī ietver arī politiķu privāto dzīvi.

M. Libeka: – Nesen žurnālists interesējās par Valsts prezidenta veselības stāvokli, uzdeva jautājumus. Bet viņa pilsoniskā interese netika apmierināta, jo teica, ka tādi jautājumi esot nepieklājīgi. 


– Tie bija provokatīvā izteiksmes formā uzdoti jautājumi, un to, kā jau teicu, var darīt. Cits žurnālists varbūt vaicātu citā formā. Tomēr, ja sabiedrība uzskata, ka tai ir jābūt informētai par valsts augstāko amatpersonu veselību, tad žurnālistam ir tiesības šādu jautājumu uzdot. Piebildīšu, ka Eiropā tieši šajā jautājumā ir bijušas atšķirības starp valstu kultūrām. Piemēram, Francijā šādas informācijas sniegšana arī ir ļoti jutīgs jautājums.

– Kā no jūsu viedokļa strādā tiesībsargs?


– Labi strādā. Tiesībsargs nevar pieņemt juridiski saistošus lēmumus, viņa uzdevums ir aktualizēt problēmu un informēt par to Saeimu un valdību. Bet jautājums ir par to, vai tiesībsargs tiek pietiekami sadzirdēts politiskajā elitē, masu medijos…

– Mūsu tiesībsargs ir ļoti bīstamā situācijā. Diemžēl latviešu mediji par to nerunā. Samērā nesen ombudsmens Jansons uzdrošinājās izteikties par tādu sāpīgu jautājumu kā latviešu valodas mācīšana. Tas beidzās ar to, ka vienīgais krievvalodīgais laikraksts bija satraucies, vai tad tiesībsargu neatcels? Melns uz balta bija rakstīts, ka “Saskaņas centram” ir jāpieprasa viņa demisija. 


– Kad beidzas jūsu pilnvaru laiks ECT?


– 2015. gada oktobrī.

– …un Levita kungam?


– Arī ap to pašu laiku.

– Tad jau jums ir jāsagatavo augsne atceļam uz Rīgu! Latvijai vajag izglītotus ļaudis ar Eiropā smeltu pieredzi, bet tie, kam tāda ir, nemaz nesteidzas savas zināšanas ieguldīt savā valstī, viņi pieraduši pie Rietumval-stu labumiem un nevēlas braukt mājās.


– Ja mani aicinās, nākšu. Esmu kolēģiem Latvijā teikusi, ka esmu gana ilgi bijusi ECT, ieņemu tajā svarīgu amatu ar lielu atbildību, bet, ja manas zināšanas un pieredze ir nepieciešamas, esmu gatava pat atkāpties no sava pašreizējā amata un braukt agrāk atpakaļ uz Latviju.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT!

Pievienot komentāru

Komentāri (22)

  1. Iesaku visiem mērenību. Vairāk lietot prātu, mazāk emocijas.

  2. No tautas 12. janvāris, 2014 00:02 Atbildēt

    4 maija režīma “cilvēktiesību” speciem ko jautāt par latviešu tiesībām savā dzimtenē ir tas pats kas ārstam-specam dr.Mengelem vai kādam GRU čekistam pajautāt vai viņš labi un kārtīgi rūpējas par saviem vivisekciju eksperimentu dalībniekiem-ieslodzītajiem! Protams ka labi un pat pedantiski tie rūpējās par saviem “klientiem” un kā vieni, tā otri. Jo bez šiem upuriem tie nevarētu virzīt savu karjeru un celt savu labklājību!
    ————————–
    100 punkti taa ir, jo neviens godiigs un patiesi latvisks cilveeks 4 maija reziima spicee nevar buut, bet ja ir, tad to izniicinas vai tas pats kluus tiem liidziigs savas tautas nodevejs

  3. “Latvijai vajag izglītotus ļaudis ar Eiropā smeltu pieredzi, bet tie, kam tāda ir, nemaz nesteidzas savas zināšanas ieguldīt savā valstī, viņi pieraduši pie Rietumvalstu labumiem un nevēlas braukt mājās.
”
    Tas, ko Jūs esat ierakstījis, ir milzīgs naivums vai lietu nepārzināšana. Latvijā gudri cilvēki nav vajadzīgi, jo tad viņiem būs jāstājas blakus ne visai gudriem ļaudīm, kas ar protekcijām (partiju piederība, papiņi, mammiņas, onkuļi, tantes, vīri vai sievas un citiu radi) iebīdījušies labos amatos, kur patiešām nepieciešami gudri cilvēki. Savulaik Inetai Ziemelei vieta neatradās LU. Satversmes tiesā viņai grūti būs konkurēt ar politisko partiju pelēko kardinālu smagsvaru bīdītām personām. Katrā ziņā gribētos cerēt, ka Latvijai vajadzīgi gudri cilvēki, tai skaitā I.Ziemele, bet – atļaujiet šaubīties!

  4. Ļoti simpātiska !

  5. Pedejajiem diviem komentiem mes visi izsakam absolutu atbalstu

  6. 4 maija režīma “cilvēktiesību” speciem ko jautāt par latviešu tiesībām savā dzimtenē ir tas pats kas ārstam-specam dr.Mengelem vai kādam GRU čekistam pajautāt vai viņš labi un kārtīgi rūpējas par saviem vivisekciju eksperimentu dalībniekiem-ieslodzītajiem! Protams ka labi un pat pedantiski tie rūpējās par saviem “klientiem” un kā vieni, tā otri. Jo bez šiem upuriem tie nevarētu virzīt savu karjeru un celt savu labklājību!

  7. Jansona vietā 11. janvāris, 2014 07:54 Atbildēt

    Vicināt “latviskas Latvijas” vai “krieviskas Latvijas” lozungu ir tas pats, kas Spānijas vēršiem vicināt sarkanu lupatu.

    Vajag darīt, lai tā būtu latviska. Un latviska nav vajadzīga priekš latviskās nabadzības un savstarpējā naida, bet priekš cilvēku labklājības. Ar to arī sāksim.. Cilvēku labklājību nevar sasniegt plātoties ar “sarkanu lupatu”.

    Darīt, darīt, darīt un tieši cilvēku labā. Man vienalga, kādā valodā es sazinos ar otru cilvēku, bet man nav vienalga, kā šis cilvēks jūtas Latvijā. Mēs visi gribam būt savstarpēju labestī…
    ——————————
    Nu, gandrīz vai psrs ideologu”Gumānisma”paraugtekstelis! Tikai, ja šim demagogam pajautātu: KĀPĒC Latvijas valstij un latvju tautai būtu jāturpina saglabāt okupantus un psrs kolonistus ar to atvasēm mūsu zemē pēc okupacijas “izbeigšanās”pret jebkādiem loģikas un Taisnīguma principiem? Kāpēc agresorvalsts iebrucēju jaunajai paaudzei būtu jāmāca LV valsts valoda, ja ir 100% zināms, ka viņu visu – vecāko un jaunās paaudzes – orientācija un ikdienas informācijas telpa nav vis Latvijas, bet krievijas kremļa politikas vide, kurā tie uzturas, un ir labprātīgi ideoloģiski Latvijas valsts pretinieki un visās dzīves jomās darbojas kā naidnieku piektā kolonna? Un tas ir loģiski, jo tie tiešām arī ir mūsu tautas un valsts ienaidnieku agresorvalsts arjergards, kas tikai tāpēc te mūsu valstī tika ievesti, lai mūs iznīcinātu tieši kā latviešus. Bet cik nodevīgiem un zemiskiem jābūt mūsu tautiešiem, lai muldētu par visām okupācijas seku negācijām, un vienlaikus izlikties, it kā Saeimas 1996.gada deklarācijas par okupācijas seku likvidāciju nebūtu bijis, un šo galveno visu problēmu cēloni gatavojas ar varu “integrēt” un skolot latviski nekad un ne reizi nepajautājot pašai LV suverēnās varas nesējai – latviešu tautai piekrišanu par šo nelietīgo tās iznīcināšanas projektu!!!

  8. Nepiekrītu, ka žurnālisti ir īpaša kasta sabiedrībā, kuri drīkst rīkoties provokatīvi vai aizskaroši izturēties pret citiem cilvēkiem, arī politiķiem tikai tāpēc, ka tā noprieduši daži cilvēki ECT tiesnešu izskatā pirms 30 gadiem. Tiesa jau pēc savas būtības ir sacensība, vārdu duelis starp pretējām pusēm un ne vienmēr tur uzvar patiesība. Ja žurnālists ir pietiekoši gudrs un loģisks, tad nekāda provokatīva izturēšanās nav vajadzīga. Pie tam Ziemeles kundze lieliski zina, ka Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 10(2). pants garantējot vārda brīvību tajā pat laikā aizsargā citu cilvēku cieņu un tiesības, nepieļaujot cilvēka cieņu aizskarošu rīcību. Judikatūra vēl nav nekāda panaceja.

  9. Vicināt “latviskas Latvijas” vai “krieviskas Latvijas” lozungu ir tas pats, kas Spānijas vēršiem vicināt sarkanu lupatu.

    Vajag darīt, lai tā būtu latviska. Un latviska nav vajadzīga priekš latviskās nabadzības un savstarpējā naida, bet priekš cilvēku labklājības. Ar to arī sāksim.. Cilvēku labklājību nevar sasniegt plātoties ar “sarkanu lupatu”. 

    Darīt, darīt, darīt un tieši cilvēku labā. Man vienalga, kādā valodā es sazinos ar otru cilvēku, bet man nav vienalga, kā šis cilvēks jūtas Latvijā. Mēs visi gribam būt savstarpēju labestīgi, bet viens pret otru vicinām „sarkanas lupatas”, vieni – latvisku Latviju, otri – atjaunot vai uzturēt okupācijas laika valodu politiku.
    Pašlaik valsts vara uztur krievu skolu diskrimināciju vistiešākā nozīmē – uztur apmācību ar okupācijas laika instrumentu – krievu valodu, ar ko krievu bērni tiek izolēti no Latvijas kultūrvides telpas, no pilnvērtīgas iesaistes valsts procesos, darba tirgū un no iesaistes valsts amatos. Apbrīnojami, ka okupācijas atjaunošanas tīkotāji arī uztur šo valsts piekopto krievu bērnu diskrimināciju pretojas pārejai uz vienādu attieksmi bērnu izglītībā, jēdzienus apgriež otrādi un plivina savu “sarkano lupatu”. baida tautu un šķeļ. 
    Valsts varai nekavējoties jāpārtrauc atšķirīgas attieksmes uzturēšana izglītībā. Valsts pienākums dot krievu bērniem vienāda līmeņa izglītības pieeju visiem bērniem, lai viņi justos brīvi, droši un spētu iesaistīties visās Latvijas dzīves jomās.
    Portālā ManaBalss jāizveido iniciatīva „ Novērsīsim atšķirīgu attieksmi krievu bērnu izglītībā”

    • Žurnālisti un politiķi neatrodas samērīgos apstākļos. Ja kāds labi grib, iznīcināt metodiski var jebkuru politiķi. Piemēri tālu nav jāmeklē – Štokenbergs, Kristovskis, Brendrāte (varbūt nepareizi nosaucu viņas uzvārdu u.c).
      Žurnālistiem, pirms tie politiķus vaino visur un pie visa, pašiem vajadzētu paskatīties spogulī.
      Daudzi žurnālisti, atšķirībā no rietumu valstīm ar senu demokrātiju, ir jauni un nepieredzējuši. Daļa tiek nopirkta. Daļa ir ļoti pastulba, kas raksta par lietām,kuras paši nejēdz. Nav daudz godprātīgu žurnālistu. Vislielākais ļaunums ir tas, ka viņi, dažkārt no oda uzpūšot ziloni un visus mērot ar vienu mērauklu, nodara lielu kaitējumu demokrātiskām brīvībām un tiesībām, viņi rada pārspīlētu viedokli par visas pārvaldes un varas korumpētību un neticību savai valstij, izraisa ilgas pēc ” stingrās rokas’, kas visu sakārtos. Protams, ir arī izņēmumi, bet tādu, šķiet, nav vairākumā.

      • Jūs uzrakstījāt gluži manas domas. Vēl gribētu papildināt: žurnālisti, kas pašreizējā Latvijā pārsvarā ir vidēji mazizglītoti, mazpieredzējuši, var sastrādāt briesmu lietas.Tāds žurnālists, savu saimnieku labi apmaksāts, no rīta līdz vakaram tikpat stulbai auditorijai var iestāstīt, ka valsts nav vērtība, ka Latvijas valsts ir slikta, ka tai nav nākotnes un ko tik vēl ne. Gudru žurnālistu, diemžēl, ir ļoti niecīga daļa. Žurnālists var ne tikai appļekāt labu politiķi, biznesmeni, mācībspēku, tiesnesi, ārstu, prokuroru, radīt par viņu šķību priekšstatu, aptraipīt viņa reputāciju, bet var arī sistemātiski graut savas valsts reputāciju. Un kaimiņam Austrumos to tikai vajag. Tādi mums ir žurnālisti, diemžēl.

  10. Ja LA intervētājiem būtu pieticis drosmes pajautāt I.Ziemelei vai Satversme ir pārkāpta un ko jādara, ja tas ir neapšaubāms fakts un… ko tad dara SAB, tad gan BEIDZOT būtu ĪSTA un INTRESANTA intervija!

  11. Egils Levits un Ineta Ziemele – tie ir cilvēki, kam būtu jāvada Latvija. Gudri, nacionāli, eiropeiski. Ceram, ka mūsu partijas viņus virzīs valsts vadībā.

    • Ļoti baidos, ka ne Levits, ne Ziemele nav vajadzīgi tiem, kas groza mūsu valdību un prezidentu. Sabiedrībai – jā, tai ir vajadzīgi gudri cilvēki. Taču gudrus cilvēkus Latvijas politbaroni, pelēkie kardināli, viss viens, kā viņus saukt, arī oligarhi un to rokaspuiši nīst līdz saknei. Jo gudrus cilvēkus nevar apmānīt, nevar iebarot. Toties var sameklēt čupu viduvēju žurnālistu, kurus var iebarot un kuri ar siekalu noķēzīs jebkuru gudru cilvēku, aptraipīs viņa un viņa ģimenes reputāciju tā, ka suns no viņa rokām maizi neņems. Ļoti vēlētos, lai tuvāk mūsu sabiedrībai būtu gan Levits, gan Ziemele, gan A.Žīgure, gan V.Matīsa. Bet…

  12. Ineta Ziemele un Egils Levits pašlaik (līdz 2015. g.) ir mūsu valsts smadzenes Eiropā, taču tādas kvalifikācijas cilvēki KĀ ĒST ir vajadzīgi tieši te, Latvijā. Pie tam – augstākajos posteņos, kur ir nepieciešama gan juridiskā kompetence, gan godaprāts un stingrs mugurkauls (jo tieši tā Latvijā akūti trūkst).

    • Ziemele un Levits ir Latvijas valsts lielākie kaitnieki.

      • Gan Ziemele,gan Levits ir cienījami juristi,kuri abi ir ļoti piemēroti Latvijas valsts visaugstākajiem amatiem.Izņemot varbūt Ministru prezidentu.(par to nemāku spriest)
        Jautājums ir – vai lēmējiem,kuri paši šobrīd iesēdušies amatos,ir kaut mazākā vēlme viņus te redzēt. Kad palasu mūsu A.Bērziņa pēdējo interviju,tad gribas raudāt,bet kad atceros,ka viņu iecēla prezidenta amatā Saeimas vairākums,tad gribas nolēkt no tilta. Nezinu,nezinu,vai tiksim no šī purva laukā,jo Urbanovičs jau atkal bubina kaut ko par valsts vadīšanu.Viņš gan to daļēji dara arī šobrīd-caur Kājiņu Andri.

      • Re, jau sākas uzbrukumi! Vai nu šito pļeku ielicis kāds stulbenis no malas vai opozīcijas žurnālists, vai opozīcijas partiju apmaksāts komentētājs. Un tādā garā, un tādā garā.

  13. Ļoti labi, tikai vai Saeimai būs vajadzīga profesionāla tiesnese (priekšsēdētāja), kurai ir noteikts viedoklis un stingra stāja, jeb meklēs tādu kā KNAB informatoru

  14. Godātā Ziemeles kundze būtu izcila Satversmes tiesas priekšsēdētāja. Žēl, ka neviena partija viņu nevirza.

    • Daudz vairāk jēgas būtu, ja viņa turpmāk savu darbību veltītu reālai cīņai pret totālajiem CT pārkāpumiem Latvijā no valsts iestāžu puses, kaut vai strādājot par advokātu un sniedzot tiesās tūkstošiem kvalificētu pieteikumu, tā lai beidzot visi ministri, prezidenti, premjeri ierauga to visatļautību un nesodāmību kurš 20 gadus valda valsts iestadēs un ministrijās un beidzot saprastu, ka par to ir arī jāatbild, nevis ,,atsēdētu” laiku kopā ar dokumentu viltotājām muižniecēm un viņu atbalstījiem kūtrveidīgajiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+