Kultūra
Literatūra

Vija Beinerte: Ja meža sanitārs iedomājas sevi lakstīgalu esam38

Foto – Valts Kleins © 2018

Lai novērtētu vīnu, nav jāizdzer pudele, pietiek ar dažiem malkiem. Līdzīgi ir arī ar tekstiem. “Saplēstajās mežģīnēs” tālāk par trešo lappusi netiku – aiz lingvistiskas higiēnas apsvērumiem. Draugu lūgta, ar lielu piespiešanos izlasīju romāna autores eseju žurnāla “I’mperfekt” ziemas numurā. Valoda neizteiksmīga un bāla kā sauli neredzējušas anorektiķes krūtis, toties idejas svaigas kā tikko no otrreizējās pārstrādes ceha konveijera nākušas, savukārt absolūtu humora izjūtas trūkumu kompensē personiskā lieliskuma apziņa. Esejas pamata vēstījums – vienīgais iemesls, kādēļ viņas grāmata kādam varētu nepatikt, ir skaudība, taču “nenovīdības un skaudības presings” ir nieks salīdzinājumā ar medicīnas studijām un autores pieredzi saskarsmē ar pacientiem. Viņa nav “izsmērējamais materiāls”, kuru kāds spētu “nolīdzināt līdz ar zemi kā ar ceļa rulli”. Tagad viņa ir “iedvesmas avots un apbrīnas objekts tik daudziem nepiepildītiem, apspiestiem, savas dzīves pašplūsmas ritējumā ieslodzītiem cilvēkiem”, bet “retos nosodījuma vārdus pilnībā ir apslāpējusi atbalstītāju cieņa un sajūsma”.

Te nu ieskatam divi citāti no grāmatas, kas izraisījusi “atbalstītāju cieņu un sajūsmu”: “Džonatans grūdās Ketlīnas mutē tik dziļi un spēcīgi, ka viņa tikko spēja turēt līdzi nežēlīgajam ritmam.” (163) “Viņas krūtsgali bija sāpīgi, Džonatans tos bija nobrāzis un nosūcis jēlus. Kājstarpe sūrstēja, savainota no vīrieša iespaidīgā locekļa brutālajiem grūdieniem. Ketlīnai neizturami slāpa, kakls šķita izkaltis sauss un noberzts no tā, cik ilgi un dziļi viņa bija ņēmusi viņu mutē.” (405)

“Saplēsto mežģīņu” citātus (iekavās norādītas romāna lappuses) aizņēmos (copy / paste) no Elīnas Kokarēvičas analītiskā raksta “Tu esi tas, ar ko baro savas smadzenes”. Ne miņas no “nenovīdības un skaudības presinga” – precīzi pamatota un eleganti formulēta recenzija. Gluži kā Alises Zariņas “Nemēģiniet atkārtot to mājās paši”, kur rotaļīgā vieglumā tiek analizēts Račko nākamais romāns “Debesis pelnos” un veids, kādā tur atražotas banalitātes un klišejas.

Ja kādam sabiedrības segmentam “saplēsto debesu pelnu mežģīnes” palīdz cīnīties ar hormonālo disbalansu, nekāda naida – mežā vajadzīgi gan dziedātājputni, gan sanitāri. Vienmēr kāds lasīs Belševicu, Belu un Ābeli, kāds – Kurts-Māleri un Račko. Trakums sākas, kad sanitārs iedomājas sevi lakstīgalu esam. Feisbuka ziņu lentē man ik pa laikam tiek rādītas Karīnas Račko publikācijas ar atzīmi “Sponsored”. Ja rakstniece maksā Zakerberga kantorim, lai man un pasaulei tiktu piedāvātas viņas atklāsmes, gribu zināt, kāds ir vēstījums. Un ieraugu glīti noformētu šērojamu bildīti ar uzrakstu: “Patiesībā ir tikai divas iespējas – izsapņot savu dzīvi vai izdzīvot savu sapni.” Paraksts: Karīna Račko. Uz brīdi man aizraujas elpa. Katram gadījumam pārjautāju Gugļu mātei, vai atmiņa mani neviļ. Nē, neviļ vis: “Don’t dream your life, but live your dream”, Mark Twain.

Un tas vēl nav viss. Račko, kas sociālajos tīklos sevi pozicionē kā “Author”, tātad autori, raksta: “Lai iekļūtu dvēselē, gaismai vienmēr nepieciešamas plaisas, vai ne?” Te nu man nevienam nav jājautā, skaidri zinu, ka Leonarda Koena dziesmā “Anthem” (“Himna”) ir vārdi, ko viņš atkārto arī neilgi pirms nāves sniegtā intervijā: “There is a crack in everything, that’s how the light gets in.” Kādu savu portretu uz jūras fona viņa papildina ar ierakstu: “She was a wild one, but some of us need the storm to feel safe.” Tikai aizmirst piebilst, ka tas ir citāts no Atikusa “Love Her Wild”. Un tā no vienas vietas. Līdz kļūst skaidrs, ka atziņas autore meklē nevis savas dvēseles dziļumos, bet interneta plašumos, un runā nevis tāpēc, ka viņai būtu ko teikt, bet tāpēc, ka ļoti gribas runāt. Īsāk sakot, gribas būt par “iedvesmas avotu un apbrīnas objektu”.

Un te nu iestājas kognitīvā disonanse – kā tad, ja pornozvaigzne grib tikt uz sarkanā paklāja līdzās Merilai Strīpai, jo viņas skatītājiem taču arī mēdz notikt katarse. Protams, katrs var rakstīt, kādu grāmatu grib, un lasīt, ko grib. Tikai nevajag plastmasas pakaļdarinājumu pasludināt par “perfekti imperfektu” pērli.

P.S. Mēdz gadīties, ka redaktors, lai noturētu lasītājus, uzdot žurnālistēm (parasti divām, lai jautrāk) rakstīt erotiskus pastāstiņus, ko ar turpinājumiem publicē žurnālā. Pastāstiņi, protams, tiek parakstīti ar pseidonīmu, jo ar savu vārdu parakstīties ir kauns (ne tāpēc, ka erotika, bet tāpēc, ka D.H. Lorenss pārāk augstu ir pacēlis šā žanra latiņu). Un tad pēkšņi parādās ambicioza zobārste ar tik zemu literāro gaumi, ka viņai nav kauns parakstīties ne vien zem savām sēnalām, bet arī zem svešām pērlēm. Īsts atradums. Vistiņa, kas dēj zelta oliņas. Tiesa, oliņas nav ēdamas, toties tās ir pārdodamas. Tagad galvenais ir noturēt vistiņu dēšanas režīmā, tāpēc ap viņu tiek radīta un rūpīgi uzturēta mītiska vide: dēj, mīļā, dēj, katrs, kas tavas oliņas teic nebaudāmas esam, ir nenovīdīgs skauģis! Savu sirdsapziņu vistiņas turētāji mierina ar domu, ka ir taču cilvēki, kas līdz šim vispār nav lasījuši, – samaitātā pelnu mežģīņu oliņa ir viņu pirmā. Un cenšas nedomāt, vai šajā gadījumā tomēr nebūtu bijis labāk, ja tie cilvēki tā arī paliktu nelasījuši.

Saistītie raksti

P.P.S. Atbildot tiem, kas jautā, vai mana sleja netiks izmantota kā viņas jaunās grāmatas reklāma: redzot, kādā tempā Račko raksta, jebkura replika būs pirms viņas nākamā darba izdošanas.
Račko grāmatas mani nesatrauc. Netiku pirmajā tālāk par trešo lappusi, noliku malā un aizmirsu. Kad žurnāls, kas sevi pozicionē kā izdevumu, kas “radīts sievietēm, kuras vēlas dzīvot ar prieku un justies labi savā ķermenī, savā prātā, savā vecumā un savā laikā”, mēģina seklas banalitātes uzdot par vērtību, tas izraisa smaidu – kā tad, ja kāds apgalvotu, ka Florense Fostere Dženkinsa dzied kā lakstīgala. Taču arī žurnālu ir iespēja nelasīt. Punktu (bet varbūt izsaukuma zīmi) pielika Marks Tvens un Leonards Keons.

Galerijas nosaukums
LA.lv