Ja pretī nāk bruņrupucis, aizturi to! 0
“Zooveikalos var iegādāties mazus, pieckapeikas lieluma ūdensbruņrupucīšus, ļoti amizantus un jaukus. Taču šie sarkanausu bruņrupuči visai strauji aug, dažu gadu laikā sasniedzot zupas šķīvja lielumu, – bruņas garums ir pat 25, 30 centimetru, un vairs līdzšinējā terārijā vai akvārijā neietilpst. Viņam vajag krietni palielu telpu, un ne katrs ir gatavs bruņrupucim atvēlēt istabas daļu, tāpēc arvien biežāk Latvijā bruņrupuču īpašnieki no tiem atbrīvojas, palaižot savvaļā vai iemetot atkritumu konteinerā,” pastāstīja Rīgas Zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns.
Sarkanausu bruņrupuči ir simt invazīvāko dzīvnieku sugu skaitā, kas vislabāk spēj pielāgoties apkārtējiem apstākļiem un var sekmēt dažādu Latvijai neraksturīgu parazītu un infekciju izplatīšanos. Sarkanausu bruņrupuču dzimtene ir Amerikas kontinents, taču tā ir ļoti plastiska suga, kas spēj iedzīvoties dažādās vidēs, tostarp arī Latvija tā dzīvei ir piemērota.
Pirmās ziņas par sarkanausu bruņrupučiem Latvijas dabā ir kopš 2005. gada. Seši lieli sarkanausu bruņrupuči noķerti Nītaurē. Sarkanausu bruņrupucis vairākus gadus konstatēts arī Saldū un Daugavpilī.
“Vairāki bruņrupuči ir sastapti brīvā dabā Rīgas teritorijā, pie Māras dīķa. Pērn viens sarkanausu bruņrupucis sastapts arī pie Latvijas Universitātes Dabaszinātņu centra, safotografēts un palaists vaļā,” stāsta M. Lielkalns.
Ja nu kāds, ejot pa taku, sastop pretī nākam bruņrupuci, visticamāk, tas būs kāds savvaļā pamucis eksotiskais īpatnis. Protams, var gadīties ieraudzīt arī purva bruņrupuci, bet tas ir ļoti reti sastopams. Taču, pat ja sastaptais ir vietējais bruņrupucis, labāk to uzreiz vaļā nelaist un informēt par atradumu Rīgas Zooloģiskā dārza speciālistus vai arī vērsties Latgales zoodārzā Daugavpilī. Arī Daugavpilī tāpat kā Rīgā izveidota bruņrupuču patversme.
“Latvijas dabā var sastapt ne tikai sarkanausu bruņrupučus, kurus var atpazīt pēc sarkanas joslas acu rajonā. Taču ir viena daļa šo sarkanausu bruņrupuču, kam šādas sarkanas strīpas nav. Tā ir sarkanausu bruņrupuču dzeltenā pasuga. Tad ir arī vēl dažas citas ūdens bruņrupuču sugas, kuras ir iespējams Latvijā sastapt, jo kāds tās ir palaidis dabā. Šopavasar saņēmām ziņu, ka viens sauszemes bruņrupucis nācis pretī pa taku.”
Sarkanausainis kā visi ūdensbruņrupuči ir plēsējs. “Viņš ir aktīvs peldētājs, aktīvs ūdens tilpes apdzīvotājs. Tas nozīmē, ka visi piemērota lieluma dzīvnieciņi, kas mīt ūdenī, tostarp zivtiņas, tiek pamazām apēstas,” skaidro M. Lielkalns. Sarkanausu bruņrupucim Latvijas dabā nav dabisko ienaidnieku, mūsu plēsēji nezina, ko darīt ar dzīvnieku, kuru aizsargā bruņas. Turklāt bruņrupuči dzīvo ilgi, pat 30 – 40 gadus. Līdz šim nav konstatēts, ka Latvijā sarkanausu bruņrupuči savvaļā vairotos, taču, iespējams, šī karstā un garā vasara varētu būt izņēmums. Sarkanausu bruņrupucis var būt arī dažādu infekciju un parazītu pārnēsātājs.
Sarkanausu bruņrupuča parādīšanās Latvijas vietējo purva bruņrupuču apdzīvotajās vietās var novest pie šo sugu savstarpējās konkurences par dzīvesvietu, barības bāzi, sildīšanās un olu dēšanas vietām. Lai gan par konkurenci te var runāt nosacīti, purva bruņrupucis ir mazāks, miermīlīgāks un šajā cīņā būs zaudētājs. Ir novēroti sarkanausu bruņrupuču uzbrukumi vienāda lieluma purva bruņrupučiem, kuriem sakosts kakls un ķepas. “Purva bruņrupucis arī ir plēsējs, bet ir krietni mierīgāks,” piebilst M. Lielkalns.
Ko zoodārzā dara ar daudzajiem bruņrupučiem? M. Lielkalns atzīst, ka ne visi, kas nonāk pie viņiem, izdzīvo, daļa ir sliktā stāvoklī un iet bojā. Taču pateikt, cik tad īsti bruņrupuču šobrīd ir zoodārzā, nevarot. “Mums ir arī sarkanausu bruņrupuču ekspozīcija, bieži skaitīšanas reizē to ir kļuvis vairāk.” Izrādās, ir apmeklētāji, kas savu bruņrupuci slepus ievieto ekspozīcijā. “Taču arī šis variants ir krietni labāks nekā vienkārši izmešana savvaļā,” piebilst zoodārza runasvīrs.
