Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. jūlijs, 2016
Drukāt

Uz skatuves lietus, ragi un falliskas “trubas”. Jaunās scenogrāfes Agnese un Inga aizrauj skatītājus (1)

Agnesi (no kreisās) un Ingu vieno liela radoša uzticēšanās – ja viena iebildīs kolēģes piedāvātajai idejai, otra nedaudz pastīvēsies, lai gan tāpat ir skaidrs, ka darbs būs jāuzlabo. Foto - Ilze PētersoneAgnesi (no kreisās) un Ingu vieno liela radoša uzticēšanās – ja viena iebildīs kolēģes piedāvātajai idejai, otra nedaudz pastīvēsies, lai gan tāpat ir skaidrs, ka darbs būs jāuzlabo. Foto - Ilze Pētersone

Viņām viss notiek kā ar vieglu roku un bez aizspriedumiem – ja teātrim vajag, tad – vajag. Venēcijai piedien ūdens – būs, un skatītāji brīnās – tiešām, daugavpiliešu “Kazanovas” izrādē uz skatuves līst lietus. Ja stirnāzis iespaidīgāk izskatīsies ar brieža ragiem, mākslinieces Agnese un Inga, aci nepamirkšķinādamas, liks kustonim uz galvas lielos žuburus.

Savai pirmajai izrādei “Otello” Māras Ķimeles režijā debitantes uz Jauno Rīgas teātri atstiepa piecus pamatīgus bluķēnus, kas iestudējumā pārtapa par galvenā varoņa koturnām jeb platformenēm mūsdienu izpratnē, aktieri ar koka klučiem darīja viskautko – brauca, šļūca, stūma utt. “Otello” scenogrāfija tapusi ļoti radoši mēģinājumu laikā, viņas paskaidro. No aizskatuves kāds izvilcis plastmasas cauruli, tā tikusi iedzīvināta, un mākslinieces jau traucas uz veikalu un pērk daudz, daudz “trubu”! Pēc izrādes teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska raksta, ka tik lielā skaitā fallisku šļūteņu un cauruļveida atribūtu uz skatuves sen nav bijis.

Nesen Rīgā ar četriem režisora Oļega Šapošņikova iestudējumiem viesojās Daugavpils teātris, trīs no tiem – Agneses un Ingas ietērpā. – Ja visas Latvijas ģimenes dzīvotu tādā saskaņā kā mēs teātrī, šķiršanās valstī vairs nebūtu iespējama, – puspajokam, pusnopietni prātojis režisors. Mākslinieces piekrīt – sadarbība ar Oļegu izveidojusies ļoti laba – viens otru saprot no pusvārda un uzticas. – Tagad jau zina, ko no mums var sagaidīt, – piebilst Agnese. Reiz scenogrāfija tapusi tikai nedēļas laikā – tagad abas tik nosmej – kā Čips un Deils metāmies glābt iestudējumu. Kad Ingai pirms nepilniem diviem gadiem piedzimusi meitiņa Mona, teikusi režisoram, ka gadu ņems brīvu. – Tad jau teātris jātaisa ciet! – vaimanājis Šapošņikovs un tomēr pierunājis uz darbu pasaku izrādē “Leo – mazais lauva”. – Vedu meitu līdzi uz Daugavpili, mēģinājumu laikā viņa gulēja bērnu autosēdeklītī un skatījās, kā lauvēni lēkā pa skatuvi un dzied “Afrika”! – Inga ar smaidu atceras.

Kā divām radošām personībām izdodas strādāt tandēmā? – Mūsu pluss, ka labi panesam kritiku, tāpēc ir viegli strādāt kopā, – spriež Inga un Agnese piebilst: – Daudzi mākslinieki sāpīgi uztver, ja viņiem ko aizrāda, mums tas nav pasaules gals – ja viena iebildīs, skaidrs, ka kaut kas vēl jāuzlabo. – Tas gan nenozīmējot, ka iztiek bez strīdiem. Par iedvesmas avotu noder pati lugas tēma un simtprocentīga iedziļināšanās materiālā. Kad darbs gatavs, teātra vidē viņas nemaļoties, bet ķeras klāt nākamajai izrādei.

Viņu krājumā vēl nav balvu, vien “Spēlmaņu nakts” nominācija par debiju “Otello” un “Leo – mazais lauva” kostīmiem, toties ir Andra Freiberga vērtējums. Kādā sarunā Latvijas teātra scenogrāfijas guru esot teicis: – Es nesaprotu – pie manis neesat mācījušās, bet kā jūs varat tik labi to taisīt?

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kad tad Daugavpils teātris viesojās Rīgā?

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+