Voldemārs Krustiņš: Valdība baidās no bļauriem? 5
Kā skaļi izziņoja Rīgas krievu avīze “Vesti segodņa”, Latvijas Krievu savienības vadītāji T. Ždanoka un M. Mitrofanovs aizceļojuši uz Krievijas ieņemto Krimu, kur ar nevienas valsts vēl neatzītās Krimas republikas “valdības” vicepremjeru un separātistu partijas vadītāju noslēguši sadarbības līgumu. Tāda izrīcība ir demonstratīva apstākļos, kad Latvijas valdība uztur normālas diplomātiskas un citas starpvalstu attiecības ar Ukrainu un kopā ar pārējo ES nosoda krievu invāziju Ukrainā un prasīt prasa enerģisku, oficiālu Latvijas valsts iestāžu pretdarbību. Arī attiecībā pret Latvijas Krievu savienības izlēcieniem, jo ne T. Ždanoka, kas ir EP deputāte, ne M. Mitrofanovs, kas pretendē piedalīties 12. Saeimas vēlēšanās kā EP deputātes Ždanokas biroja vadītājs, nav tie ļaudis, kas nezina, ko dara. Viņi organizēja politisku provokāciju. Tāpēc mūsu avīzes lasītājus pārsteidza valdības iestāžu un personu dīvainā klusēšana, īpaši jau pēc publiskajiem draudzības demonstrējumiem Ukrainai un pirms 12. Saeimas vēlēšanām. Tātad nekāda pretspara? Kā noskaidroja “LA” līdzstrādnieks Ģ. Zvirbulis, ārlietu ministrs E. Rinkēvičs uzskata, ka uztraukumam neesot pamata, neesot vajadzība reaģēt uz Ždanokas un Mitrofanova izdarībām, jo Latvijas partneri zinot mūsu pozīciju, stāstījis ministrs. Nav šaubu, ka partneri zina gan. Toties ir šaubas par varas iestāžu rīcības pareizību un tās iespējamo turpināšanu pēc 12. Saeimas vēlēšanām. Ārlietu ministra kungs uzskata, ka, “vēršoties pret LKS, mēs tikai pievērsīsim šiem margināļiem nepelnītu uzmanību un dosim iespēju bļaut par to, ka šeit apspiež krievvalodīgos”.
Skaidrs, ka bļauri bļāva līdz šim un bļaus arī turpmāk. Tādēļ viņi pulcējas, organizējas un tiek organizēti no ārpuses. Godīgs jautājums ir: cik ilgi Latvijas varas iestādes, kas nerimtīgi aicina valsts pilsoņus lepoties ar Latviju, būt pilsoņiem ar pašcieņu, būt patriotiem utt., cik ilgi šī valsts vara dzīvos bailēs ne vien no krievu margināļiem, bet arī no citādiem – eirokosmopolītiskajiem – bļauriem un margināļiem, revidentiem un pamācītājiem? Cik ilgi – tas ir jautājums arī pašiem sev, pilntiesīgiem vēlētājiem. Un vēl: zinot par valdošo aprindu uztiepto kušināšanas un klusināšanas politiku, lai margināļi nebļaustās, saprotams, kāpēc speciālās iestādes ir tik inertas. Nostādne.
