Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. aprīlis, 2013
Drukāt

Ja zini, ko gribi
. Patiess attiecību stāsts

Foto-Stock.xchngFoto-Stock.xchng

Laurai meitiņa nākusi pasaulē 41 gadu vecumā. “Vēlu? Nekādā ziņā,” domā pati Laura. “Ja bērni būtu dzimuši pirmajā laulībā, diez vai spētu tik viegli izšķirties, vai arī vispār to nespētu. Un pasaulē būtu par vienu nelaimīgu sievieti vairāk. Es laikam piederu pie tām, kurām pirmā precēšanās ir treniņš, savu kļūdu apzināšanās un galu galā sniedz izpratni, ko tad īsti attiecībās vēlos.”


 

Mans pirmais vīrs

Ar Arti iepazinos, mācoties universitātē, žurnālistos. Prakses laikā kādā žurnālā bija jāraksta par dzīvokļa remontu un iekārtošanu. Sameklēju arhitektus, kam bija privātprakses un zvanīju pa apli, līdz viens piekrita intervijai. Aizgāju, izprašņāju, viņš visu kā nākas izstāstīja un gluži vai piespieda līdzi paņemt grāmatu par interjeriem. Tikai vēlāk aptvēru, ka tā tika līdzi dota ar gudru ziņu – lai būtu jānes atpakaļ. Satikāmies, atdevu, tad tikāmies vēlreiz. Viss gāja milzīgā ātrumā un es fiksi apprecējos – droši vien galvenokārt tāpēc, lai tiktu vaļā no mammas kontrolējošā skata un ātrāk savā dzīvē.

Atšķirībā no manis Artis daudz stāstīja par savu mammu. Kad tas sāka iespaidot mūsu dzīvi, iespringu. Piemēram, pienāk svētdiena, mums abiem tā brīva un it kā varētu divatā kaut kur doties. Taču nē. Vasarās bija obligāti jādodas uz dārzu – jāiet talkā uzrakt, sēt ravēt un laistīt.

Pamazām nojautu, ka jāiet katram uz savu pusi, ka neesam pāris. Tomēr izrādās, ka Artim tas bija tapis skaidrs jau krietni pirms manis. Kā to sapratu? Naudas lietas pateica priekšā. Naudu turējām kopīgā kontā, un mums bija tāda sistēma – no mana “pienesuma” dzīvojām, bet viņējo krājām – it kā dzīvoklim (mitām manā mazajā vienistabas dzīvoklītī, jo kategoriski atteicos ievākties Arta vecāku privātmājā), it kā mašīnai, ko nu pirmo ievajadzētos. Kad konstatēju, ka naudas kopīgajā kontā vairs nav, tas bija pēdējais piliens.

Vienai palikt nemaz nebija tik vienkārši. Jutos noniecināta un nevienam nevajadzīga. Neilgi pēc šķiršanās, kā par nelaimi, manu dzīvokli arī apzaga.

 

Kā aizpildīt tukšumu sirdī?

Labi, mantām var naudu sapelnīt, lietas var nopirkt, bet kā aizpildīt tukšumu sirdī?

Darīju tā – katru rītu, sēžoties mikriņā un braucot no Pārdaugavas līdz centram, pievēru acis un pārliecināju sevi, ka man būs foršs vīrs.

Domās iztēlojos savu laimi, centos to iezīmēt arvien košākām krāsām – “vizualizēt”, kā to māca populārās pašpalīdzības grāmatās. Visgrūtākais bija prātot par kaut kādu abstraktu vīrieti bez sejas un auguma. Galu galā “ideālā vīra” lomu ieņēma mans klasesbiedrs un bijušais kaimiņš Ojārs. Kādēļ tieši viņš? Grūti pateikt. Varbūt tādēļ, ka izskatīgs puisis, kaut labi zināju, ka viņš ir precējies. Bet pie kaut kā vajadzēja pieturēties. Laiku pa laikam sastapu uz ielas arī Ojāra mammu, sasveicinājāmies, dažkārt pat pāris vārdus pārmijām, bet Ojāru gan gadiem nebiju sastapusi.

 

Savāds zvans

Kādu vakaru manā mājas telefonā atskanēja zvans. Ojāra mamma. Pārmijām pāris vārdus, bet tad viņa ķērās pie vērsim pie ragiem – vai varot iedod manu numuru? Sākumā apjuku – kam iedot? Nu kā, kam, viņā smējās, Ojāram taču, kam gan citam! Samulsusi piekritu.

Vai tiešām mēs paralēli būtu viens par otru domājuši? To gan vēl pat šodien nezinu. Izdevies puslīdz noskaidrot, ka Ojāra mammai es esot ļoti patikusi. Veikalā viņa bija uzmanīgi pataujājusi manu tēti, noskaidrojusi, ka arī es esmu viena un ķērusies pie lietas.

Pagāja tikai pāris dienu un Ojārs arī zvana: “Čau, te tavs klasesbiedrs līdz 8. klasei. Atceries tādu?” Protams! Jautri papļāpājām, pavisam nebija sajūtas, ka mani kāds uz randiņu aicinātu, tik vienkārši tas notika – kā jau veciem čomiem pieklājas.

Vēlāk Ojārs atzinās – paticis, ka es nemaz neesot klīrējusies un uzvedusies kā lencama dāmīte, ka ar mani bijis viegli runāt, ka pati arī esmu piedāvājusi visādas idejas, lai sestdienas pēcpusdiena būtu interesanta un laiks labi pavadīts. Ojārs nodomājis – ja jau cilvēks māk tik viegli un sirsnīgi pateikt “jā”, tad arī “nē” spēs tikpat viegli un nevilks kaķi aiz astes, ja kas nepatiks.

 

Visa pucēšanās vējā!

Dodoties uz mūsu pirmo randiņu, protams, vispirms sāku domāt – ko vilkšu mugurā. Laimīgas sagadīšanās pēc mati bija svaigi griezti un pat ietonēti, bet par apaviem – izlēmu beidzot, ja tāda vajadzība, iegādāt jau labu laiku noskatītus zābakus ar varenām atlaidēm un vēl varenāku papēžu augstumu! Tieši papēži līdz šim mani mulsināja, taču nu tomēr nolēmu riskēt.

Ojārs man atbrauca pakaļ ar mašīnu un devāmies uz restorānu. Piebraucām teju vai pie pašām durvīm. Vai tad es, emancipēta būdama, gaidīšu, kamēr vīrietis man durvis atvērs? Nē! Braši speros ārā pašas spēkiem. Izrādās, ka esam apstājušies nedaudz pret pakalniņu, kas, kā jau ziemā, apledojis un sētnieku roku neskarts. Pēc mirkļa attapos guleniski zem mašīnas – kā automehāniķis. Matu cekuls vien ārā un svārki slīdot sarāvušies līdz jostas vietai!

Guļu un saprotu, ka mašīnas otrā pusē rēgojas manas kājas. Mēģinu saliekt ceļgalos – bet mašīnas zemais korpuss to neļauj izdarīt.

Mēģinu izrausties – pašas spēkiem nekas nesanāk – tik jūtu, ka, pūloties kārpīties, dibens pilns ar sniegu un zeķbikses plīst tarkšķēdamas. Turklāt smiekli nāk tik nenormāli, ka pat jēdzīgi paķepurosies nevaru. Pa to laiku jau arī Ojārs bija klāt un, aiz padusēm no visa spēka vilkdams, izstīvēja mani ārā. Sēdējām abi kupenā un zviedzām. Bija tik forši, ka viņš nesaskatīja šai situācijā itin nekā nepiedienīga vai stulba, bet, tāpat kā es – vienu vienīgu jautrību.

 

Brīnišķīgā brīvības sajūta

Protams, uz restorānu vairs negājām. Ojārs mani aizveda uz mājām, bet līdzi nenāca. Pāris stundas vai pat vairāk pļāpājām mašīnā un, jāteic, es ļoti novērtēju viņa džentlmenisko soli mūsu pirmajā, aplamajā randiņā.

Turpmākos vakarus Ojārs man pirms gulētiešanas atsūtīja mazu, mīļu dzejolīti, tādu kā haiku. Ticiet, šāda uzmanības izpausme ātri vien padara atkarīgu – gribas likties uz auss, bet nē, jāsēž ar telefonu rokās un jāgaida!

Nezinu, kā būtu aizmigusi, ja kādureiz tas pantiņš būtu izpalicis, taču tā nekad nenotika.

Dzīvot kopā sākām visai drīz. Ojāram sašķobījās veselība un viņš iegūlās Stradiņu slimnīcā uz pārbaudēm. Mans dzīvoklis bija Pārdaugavā, turpat blakus, un viņš, kā nāca vakaros “ciemos”, tā arī palika un vairs nešķīrāmies.

Man patika, ka Ojārs slimošanas laikā, kamēr nestrādāja, vakaros mani sagaidīja ar siltām vakariņām un sakoptu māju (tā saucamie “sieviešu darbi” viņam joprojām kaulus nelauž un ar tiem nodarbojamies, kuram tai brīdī ir vairāk vaļas. Kaut gan – vannas istabu tomēr nemāku satīrīt un visas flīžu gropes tīras dabūt – tā ir tikai Ojāra kompetence).

Vēl mani sajūsmināja attieksme pret naudu. Tā mums katram sava un arī tagad savstarpēji norēķināmies līdz pēdējām santīmam. Protams, ja ir kāds kopīgs lielais pirkums, tad ieguldām abi, kā arī – ja kāda avārija (piemēram, kad mēnesi tupēju bez darba), tad atbalstām viens otru līdz pēdējam.

Taču tieši pēc viņa iniciatīvas mūsu ģimenes budžets ir dalīts un tas ir lieliski – nevienu brīdi nejūtos nedz parādā, ne arī izmantota. Tas ir tikai godīgi un ļauj izvairīties no pārpratumiem un pārmetumiem.

Pēc pirmās neveiksmīgās laulības, kurā es vienmēr biju otrā vietā, kur man nācās pielāgoties un izdabāt, vienlaikus pakļaujoties stingrai kontrolei, Ojārs attiecībām piešķīra fantastisku brīvības sajūtu – mēs katrs varam būt tādi, kādi esam un gribam būt. Izrādās, arī tā var dzīvot un sieviete nav otršķirīga, pakalpojoša būtne. Pilnīga brīvība bija ne tikai domāšanā un izturēšanās viedā, bet arī ārējā izskatā. Nu varu teikt ar pilnu atbildību – meitenes, ja jūsu vīrietis pieprasa, lai arī mājās vienmēr esat sakārtotiem matiem, glīti saposusies un ar vieglu meikapu, bēdziet! Pirmkārt, tas ir ikdienā nepaveicams uzdevums, otrkārt – šādu vīrieti jūs kaitināsiet, ja saslimsiet vai notiks vēl kāda lielāka nelaime, kuras laikā pucēšanās nebūs ne prātā.

 

Dziļas un mierīgas jūtas

Sapratu, ka viss ir nopietni, kad Ojārs sāka runāt, ka mūsu abu vienistabnieki jāmaina uz lielāku kopēju dzīvokli. Kad, daudz nedomājot, piekritu, Ojārs spēra nākamo soli – bildināja. Tas bija vienkārši brīnišķīgi, vēl tagad to nespēju atcerēties bez maiguma un pateicības. Vienvakar viņš uzaicināja mani pastaigā – aizbraucām līdz jūrai un pļāpādami gājām gar krastmalu, rokās sadevušies kā tādi jaunieši. Pēkšņi Ojārs nometās uz viena ceļa un vaicāja… Nu, ko jau parasti vaicā šādos brīžos. Viņam pat bija gredzentiņš sagatavots. To, ka mazajā zelta un platīna sakausējuma greznumlietiņā ir arī briljantiņš, uzzināju tikai pēc pāris gadiem. Ja arī gredzens būtu bijis bižutērijas veikalā pirkts, es tam nepiešķirtu nekādu nozīmi – tas tik un tā manās acīs ir pats skaistākais – kā uzvilku pirkstā, tā līdz pat šai dienai ne reizi neesmu noņēmusi.

Dīvaini, ka mūsu starpā nekad nav bijusi tāda traka iemīlēšanās fāze, kad oh, un ah, un viens bez otra nevar dzīvot. Toties bija citas jūtas – tādas dziļas un mierīgas, nevairīšos šā vārda – mīlestība.

Vienkārši gribējās būt kopā un, blakus esot, pārņēma drošības un mistiski “pareizuma” sajūta, ka viss ir tā, kā vajag. Ojārs kādreiz arī ir teicis, ka viņam nemaz nekārojas to iznīcinošās kaisles vājprātu – gribējās stabilitāti.

Nekad neesmu bijusi no tām, kuras var sēdēt vienas pašas mājās un deklarēt, ka “man vīrietis nav vajadzīgs”. Šobrīd, kad abi audzinām meitu, vēl jo vairāk esmu paliecināta – ja tev blakus ir īstais vīrietis, tad ir arī karjera, veiksme un veselība. Tad sokas it visā.

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+