Jāattīsta eksperimentālā ražošana 0
”Lai gan vairs nav tik laba redze kā agrāk, tomēr bez ”Latvijas Avīzes” iztikt nespēju, to abonēju ik mēnesi,” teic rīdzinieks Ilmārs Krūss (attēlā). Viņš laikrakstā izlasot vai visu, īpaši patīkot raksti par zinātni, politiku un kultūru.
”Cilvēkam jābūt zinīgam, izglītotam un kulturālam, tad dzīvosim labāk – gan plauks valsts, gan būs lielāka cieņa un iecietība cilvēkam pret cilvēku. Kultūrai jābūt pamatā arī ekonomikā, politikā, sadzīvē,” pārliecināts Ilmārs. Viņš dzimis 1932. gadā Alūksnē dzelzceļa namdara ģimenē. Tēvs – igaunis, māte – latviete, viņas vectēvam bijis uzvārds Serdāns.
No tēva mantojis amatnieka prasmes, attīstījis konstruēšanas un zīmēšanas talantu. ”Esmu inženieris un viens no pirmajiem profesionāli sagatavotajiem rūpnieciskā dizaina speciālistiem Latvijā. Profesionālo darbību sāku VEF. Mācījos VEF tehnikumā un vienlaikus arī strādāju. Jau pēc četru gadu izglītošanās man uzticēja vadošā konstruktora amatu – konstruēju sakaru centrāli militārām vajadzībām, iemontētu armijas trīsasu ZIL autofurgonā.”
Ilmārs Krūss lielāko radošā mūža daļu bijis Zinātņu akadēmijas Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūta galvenais konstruktors un dizaina sektora vadītājs, vienota zinātniski tehniskā kompleksa ”Latvijas dizains” izstrādes valsts komisijas priekšsēdis. Fizikas institūtā izstrādājis konstrukciju Latvijā pirmajai elektroniskajai skaitļojamai mašīnai, sadzīves radioelektronikas aparatūras kompleksu, rūpnīcā VEF izstrādājis dizainu un konstrukciju pirmajiem personālajiem datoriem Latvijā, sporta vingrošanas tiesāšanas aparatūras kompleksam olimpiskajām spēlēm Maskavā, arī sakaru un vadības pulti ”Kabinetam #1” Kremlim. Ilmārs izstrādājis arī dizainu pirmajam militārajam elektroniskajam skaitļotājam ”VEGA”, par ko saņēma valsts prēmiju. ”To vajadzēja izmēģināt arī manevros, tāpēc tā uzstādīšanai, braucot pa neceļiem, bija nepieciešami amortizatori. VEF tādi bija, bet iznest tos nedrīkstēja. Man kā ZA atbildīgam pasūtītājam bija VEF caurlaide. Kopā ar padoto nolēmām riskēt, taču pie vārtiem padoto noķēra… Es izlikos, ka neko nezinu, un sāku padoto rāt – ”Ak, tu esi tāds! Kā tu uzdrošinājies! Tūlīt pat brauksi uz Zinātņu akadēmiju, kur rakstīsi paskaidrojumu!” Sargs tā nobijās no manas bardzības, ka apjuka un mūs izlaida ārā abus ar visiem amortizatoriem. Un mūsu skaitļotājs manevru braucienus izturēja.”
Ilmāram Krūsam darba mūžā paveicies – autorapliecības ieguvis ap divdesmit dizainpatentiem, turklāt viņa idejas īstenotas ātri, tātad dizainētās lietas bijušas vajadzīgas. Rūpēdamies par rūpnieciskā dizaina nākotni, Ilmārs uzrakstījis aicinājumu – tādu kā dizaineru manifestu ar ieteikumiem, ko vajadzētu darīt, lai dizains būtu inovatīvs, konkurētspējīgs. ”Ierosinu nodrošināt dizainprojekta metodes lietošanu un inovatīvu produktu attīstības starpnozaru sistēmu ar dizaineru padomēm, izveidot inovāciju fondu, radīt Baltijas dizaina asociāciju ar dizaina ideju banku… Šajā sakarā ceru uz lietišķās zinātniskās pētniecības un produktu attīstības mūsdienīgas eksperimentālās ražošanas izveidi un nodrošināšanu.”
Pensijā Ilmārs nevaļojas garlaicībā, bet urda prātu – izgudro arī lietas, agregātus, kas cilvēkiem atvieglotu ikdienas soli. Nesen ideju līmenī izstrādājis ierīci, kā vilciena vagonā iecelt invalīdu ratiņos. Ideju esot piedāvājis gan Satiksmes ministrijai, gan Rīgas vagonu būvēšanas rūpnīcai, taču pagaidām ieinteresētība nav radusies – saņēmis vien atbildi, ka būšot modernie vagoni…
