Foto – AFP/LETA

Uldis Šmits: Vai tiešām top “Putina – Merkeles pakts”, kas noteiks Ukrainas likteni? 17

Pēc “Baltijas ceļa” jubilejas galvenajiem pasākumiem Baltijas valstīm atkal ir iespēja un nepieciešamība apliecināt saliedētību. Pirmkārt, Ziemeļatlantijas alianses ietvaros, aizstāvot savas intereses NATO samitā Velsā, un tāpat Eiropas Savienības mērogā, kur jācīnās ne vien par amatiem, bet arī par ietekmi uz ES politiku, kas ir vēl svarīgāk.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Ukrainas tematika un ar to saistītās drošības problēmas Austrumeiropā arī nākamgad būs uzmanības centrā. Lai gan grūti paredzēt, vai Ukraina tobrīd skaitīsies t. s. planētas karstais punkts vai arī tur notiekošais pārvērtīsies kārtējā “iesaldētajā” konfliktā. Vai varbūt tiks panākts izkārtojums, ko ekonomists, bijušais Kremļa padomnieks Andrejs Illarionovs (atstāja šo amatu 2005. gadā) nesenā publikācijā diezgan asi nodēvējis par “Putina – Merkeles paktu”, ko viņš raksturo ar trīskāršu “nē”. Proti, nē Ukrainas uzņemšanai NATO, nē Ukrainai Eiropas Savienībā un nē Krimas atgriešanai Ukrainas sastāvā. Lai panāktu Kijevas neafišētu samierināšanos ar šādu likteni, Berlīne sola ieguldīt izpostītās Austrumukrainas atjaunošanai 500 miljonus eiro, taču nav saprotams, kā tas varētu izpausties, ja tur saimnieko “tautas republikas” vai, maigākā variantā, ar kādu sevišķu autonomiju apveltītu reģionu darboņi pēc Ukrainas “federalizācijas”. Tāds, ja tā var sacīt, risinājums, protams, iepriecinātu ne vien Putinu, bet arī Vācijas lielās firmas un pirmām kārtām enerģētikas jomas uzņēmumus, kuri ir saistīti ar “Gazprom”. Un arī plašākā nozīmē Eiropai šobrīd vairāk rūp gāzes piegādes, nevis kas cits. Illarionovs raksta, ka Ukrainas prezidenta Porošenko situācija būtībā maz atšķiras no tās, kādā atradās Čehoslovākijas valsts galva Edvards Benešs 1938. gadā, kad Eiropas lielvalstis viņu spieda parakstīt Minhenes līgumu, lai apmierinātu vācu fīrera iegribu pēc Sudetiem…

Tam var piekrist vai nepiekrist, tomēr ir manāma tendence, lai pat Ukrainas valsts iekšējo uzbūvi noteiktu nevis pati Kijeva, bet uzstādījumi no malas. Savā ziņā vecā Minhenes gara iemiesošanās mūsdienu politikā bija vērojama jau 2008. gadā pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā, kura zaudēja lielu valsts daļu. Bet Gruzijas tuvināšanās NATO tika bremzēta. Lielā mērā ar Vācijas pūliņiem, tāpat kā savulaik aizsardzības plānu izstrādāšana Baltijas valstīm un tagad NATO bāzu izvietošana Baltijā, izmantojot par ieganstu NATO un Krievijas vienošanos, kas ir aiz matiem pievilkts aizbildinājums. Merkeles tēze par “atbildīgām attiecībām” ar Maskavu pagaidām ir izpaudusies faktiski kā atsevišķu valstu šķirošana svarīgās un mazāk svarīgās, kuru teritorijas var anektēt bez pārāk smagām sekām vai kuras NATO ietvaros ir mazāk vienlīdzīgas par pārējām. Tāpēc Baltijas valstīm, aizstāvot savas intereses, nevajadzētu kautrēties no diskusijām ar Berlīni. Protams, kā Merkeles nesenās vizītes sakarā (aģentūrai LETA) apgalvojusi Latvijas vēstniece Vācijā, kancleres atbalstu Latvijai nedrīkst novērtēt par zemu. Tomēr nevajag arī pārvērtēt. Vēl pērn izteikti nepamatota optimisma caurstrāvoti paziņojumi liecina, ka Latvija, veidojot attiecības ar lielvalstīm, mēdz ieslīgt pārliekās ilūzijās un vēlamā iztēlošanā par esošo. Bet vēlamais drīzāk ir sasniedzams ar baltiešu principiālu vienotu nostāju.