Kā vērtējat mākslinieku iespējas izstādīties? 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcija ievilksies, Rīgas Mākslas telpa atrodas pauzē starp diviem īpašniekiem, tajā pašā laikā izstādes notiek arvien jaunās un jaunās vietās. Aptaujā skaidroju, kādas ir Latvijas mākslinieku iespējas izstādīt savus darbus.
Igors Dobičins, tēlnieks, Latvijas Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājs: “Teikt, ka Latvijā vai Rīgā pilnīgi trūkst telpu izstādēm, nebūtu pareizi, Latvijas Mākslinieku savienībai vien ir trīs galerijas, kuras intensīvi izmantojam. Protams, vienmēr gribēsies vairāk un labāk. Ir gan divas citas lietas: man šķiet nepareizi, ja izstāde notiek, nebagātinot arī pilsētvidi, tādēļ vienmēr pie savām galerijām cenšamies kādu darbu izlikt ārpusē, visiem redzamā vietā. Otrs: ļoti trūkst īpaši izstādēm būvētu telpu. Mākslinieku savienības galerija ir celta ar mērķi tajā veidot izstādes; šādam mērķim pielāgots “Arsenāls”, taču būtu labi izveidot Laikmetīgās mākslas muzeju, tāpat arī jautājums, kas notiks ar Rīgas Mākslas telpu. Vajadzētu izstāžu vietu, kur veidotās izstādes radītu rezonansi sabiedrībā, prestiža vieta, kur māksliniekiem būtu jāpiepūlas iekļūt konkursa kārtībā. Un, protams, ne jau tikai Rīgā, bet arī reģionos. Šobrīd lielākoties māksla tiek izstādīta nevis tai celtās, bet pielāgotās telpās, taču gribas, lai, līdzīgi kā Operā vai teātra izrādē, darbus varētu nevis vienkārši izlikt, bet veidot noskaņu ar gaismām, specefektiem…”
Gints Gabrāns, gleznotājs, “Purvīša balvas 2015” nominants: “Ar telpām Rīgā māksliniekiem nav tik labi kā Lietuvas vai Igaunijas kolēģiem. Lietuvā ir milzīgas galeriju telpas, viņi tām prata paņemt naudu sociālisma periodā, bet Rīgā tādas netika celtas. Mums ir atsevišķas galerijas, kas cenšas kaut ko darīt lietas labā, bet lielā mērā izstāžu telpu ziņā mēs esam atpalikuši no kolēģiem. Vispār jau mākslinieki nav īstie, kam uzdot jautājumus par kultūrpolitiku; mēs veidojam savus darbus, mums ir vīzija, kā tiem telpā vajadzētu izskatīties, un tad ir svarīgi, lai kāds palīdz izstādi uzlikt.”
Sarmīte Sīle, mākslas zinātniece, kuratore: “No laika gala mums ir ļoti daudz mākslinieku, un vienmēr gribētos vairāk vietu, kur izstādīties. Nevar teikt, ka telpu mākslai nebūtu pavisam, bet, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajai zālei esot rekonstrukcijā, trūkst, piemēram, prominentas zāles, kur izlikt mākslinieka simtgades izstādi. Nav plašu telpu, kur rīkot nopietnas izstādes, savukārt “Arsenālu” ne katrs mākslinieks varēs piepildīt. Jā, šo funkciju lielā mērā uzņēmušās galerijas, taču to kapacitāte nav bezgalīga. Ja runā par izstāžu vietām ārpus Rīgas, ideāla zāle ir Madonā, ar gaismu no augšas, tāpat Cēsīs, Ventspils muzejā. Kad apmeklēju “Goru”, secināju, ka māksla tajā iederas ļoti organiski, tāpat arī Ventspils “Jūras vārtos” var veidot izstādes. Protams, var runāt arī par mākslinieku ambīcijām – es neuzskatu, ka 18 – 20 gadu vecumā jau vajadzētu rīkot personālizstādi…”
Jānis Anmanis, gleznotājs, “Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas” dibinātājs un vadītājs: “Ar telpām ir ļoti nopietna problēma. Es gribēju sarīkot personālizstādi pērn, kad man apritēja 70 gadi, Pēterbaznīcā. Man atteica, jo risinājās “Rīga 2014”. Savukārt, kad interesējos par iespēju uz 75 gadiem sarīkot izstādi “Arsenālā”, man atkal atteica, jo tad būs Latvijas simtgade. Izskatās, ka varētu būt jāgaida līdz astoņdesmit gadiem… Tāpat daudzās rekonstruētās vai jaunās ēkās, kas pielāgotas mākslai, nav domāts, kā piestiprināt gleznas pie sienām, tās faktiski piemērotas tikai instalācijām. Ir ļoti labas telpas Madonas muzejā, tajās var izstādīt ļoti ekskluzīvus māksliniekus, bet, kā reiz kāds teicis, “māksla pieder tautai”. Tas nebija slikts teiciens, tādēļ es plānoju šopavasar, 15. maijā, par lielu mākslas galeriju pārvērst Esplanādi un Vērmanīti, sarīkot akciju “Latvija glezno” ar mākslu, ko nevajag izskaidrot, bet var vienkārši baudīt.”
