Lai būtu ko sniegt citiem, jāuzlādē savas baterijas. Saruna ar “The Sound Poets” līderi Jāni Aišpuru 0
– Uzkāpjot uz skatuves, rets ir mākslinieks, kas pilnībā sevi neatdod publikai. Mēs sadegam, daloties ar savām jūtām un pārdzīvojumiem. Tāpēc pienāk brīdis, kad esi garīgi un fiziski iztukšots. Lai atkal būtu ko sniegt, ir jākļūst egoistiskam, jāpamūk no pasaules un jāuzlādē baterijas. Arī jāakumulē tās emocijas, ko esi saņēmis no skatītājiem, – savu izdzīvošanas formulu ieskicē grupas The Sound Poets līderis JĀNIS AIŠPURS.
Piebremzē darbaholismu. Joprojām esmu darbaholiķis, taču tagad ir mazliet mainījies balanss – vairāk laika veltu sev un līdzcilvēkiem, nefokusējos tikai uz darbu.
Jo pienāk brīdis, kad nākas izvērtēt, vai ir vajadzīga tik milzīga atdeve, virzoties uz mērķi. Katru dienu strādāju 14 vai pat 16 stundas, jo bez grupas vēl nodarbojos ar grafisko animāciju, kas ir laikietilpīgs process.
Pirmais signāls, ka groži jāpalaiž vaļīgāk, man bija pirms gadiem pieciem. Uz līdzenas vietas sāka dumpoties veselība. Tas lika noraut stopkrānu un padomāt, vai ir vērts sevi tā dzīt uz priekšu, nepievēršot uzmanību savai veselībai un labsajūtai. Pēc šīm pārdomām iemācījos pateikt “Nē!”, kaut iepriekš neatteicos ne no viena darba piedāvājuma. Jā, bija bažas, ka mazāk nopelnīšu, taču viss izvērtās pretēji. Kad noteicu prioritātes dzīvē, kosmoss vai kas cits, nezinu, sakārtoja daudzas lietas. Sāku strādāt efektīvāk, sakārtoju veselību, panācu balansu starp darbu un atpūtu. Kopš tā brīža saņēmu vēl izdevīgākus darba piedāvājumus, arī grupai lietas aizgāja uz augšu. Tas sniedza ne vien morālu, bet arī materiālu gandarījumu. Viss sāka sakārtoties.
Sporto un mazina stresu. Reizi nedēļā ar draugiem uzspēlēju basketbolu, jo tā ir lieliska iespēja fiziski izlādēties, atbrīvoties no uzkrātā stresa, agresijas un spriedzes. Aizraujos arī ar skriešanu. Savulaik man tā ļoti nepatika. Kad skolas gados vajadzēja skriet, tas šķita galīgs vājprāts, bet tagad esmu aptvēris, ka skriešana ir meditācija. Skrienot cenšos nedomāt. Uzlieku austiņas, kurās skan mūzika, un skrienu. Pēc skrējiena ir ļoti laba sajūta. Nezinu, kādi bioķīmiski procesi organismā tad norisinās un kādas vielas izdalās, bet galva tiek izvēdināta un ķermeni pārņem mundrums.
Kādreiz nelaidu garām nevienu stingrāku vēja pūtienu, lēcu mašīnā un braucu uz ezeru, lai trauktos pa viļņiem ar vējdēli. Ziemā snovoju, uzspēlēju snukeru un šahu, bet tagad to daru daudz retāk, jo pietrūkst brīvā laika.
