Jāiemācās strādāt vienota mērķa dēļ . Saruna ar Gunti Liepiņu 1
Sējas novada pašvaldības priekšsēdētājs Guntis Liepiņš var būt lepns, jo viņa vadītais novads ir viens no retajiem tā sauktajiem mazajiem novadiem, kas ar pašvaldību izlīdzināšanas fonda starpniecību atbalsta citus reģionus, nevis pats no tā saņem palīdzību.
Turklāt no jaunā gada Sējas novadam aprēķināta vēl lielāka iemaksa – 24 788 lati gadā, kas esot pamatīgs slogs pašvaldības budžetam. Tomēr Liepiņa kungs nesūdzas un sarunas gaitā vairākkārt uzsver – mums nevajag cīnīties par sīkumiem, bet sadarboties vienota mērķa – labākas Latvijas – vārdā.
“Mūsu panākumu pamatā ir mūsu pašu cilvēki. Nav nekāds noslēpums, ka pamatienākumus pašvaldībām veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Tas liecina par to, ka, neskatoties uz bezdarbu un ēnu ekonomikas izplatību, mūsu cilvēki strādā, dara to oficiāli un bieži vien labi apmaksātos darbos. Bez tā mēs būtu tā sauktajā izlīdzināšanas fonda pelēkajā zonā vai pat dotācijas saņēmēju galā. Maksātāji finanšu izlīdzināšanas fondā mēs esam no 2000. gada,” saka G. Liepiņš.
– Nomaļāku pašvaldību vadītāji droši vien aizrādītu, ka jūs esat izdevīgākā situācijā, jo atrodaties tuvu galvaspilsētai. Arī tie labi apmaksātie darbi jau, visticamāk, ir Rīgā.
– Jāatzīst, ka esam zināms guļamvagons cilvēkiem, kas strādā Rīgā. Bet tas arī ir likumsakarīgi, un neko peļamu tajā neredzu. Turklāt par turīgiem iedzīvotājiem mums jākonkurē ar citiem novadiem, un te ar skaistu dabu vai Rīgas tuvumu vien nepietiek. Reformu plānotāji valdībā slēdz mazās lauku skolas un piedāvā bērnus vadāt ik dienas 40 – 50 kilometrus ar autobusiem. Taču pirmie jautājumi, ko man uzdod jauni, uzņēmīgi cilvēki, kuri apsver domu iegādāties īpašumu Sējā un pārcelties pie mums uz dzīvi, parasti ir šādi – vai jums ir bērnudārzs? Vai jums ir skola? Kur te ir tuvākais dakteris? Un varu lepni teikt, ka mūsu mazajā novadā ar 2547 iedzīvotājiem ir četras izglītības iestādes – pamatskola, sākumskola, pirmsskola, kā arī mūzikas un mākslas skola. Teritorijā ir arī Murjāņu Sporta ģimnāzija, bet to pārrauga valsts. Sējas pamatskolā mums nekad nav bijis mazāk par 100 bērniem, bērnudārzā ir četras grupiņas, nav nekādas rindas, uzņemam bērniņus no pusotra gada vecuma. Ir divi ģimenes ārsti – viens Pabažos, otrs – Sējā. Ja nepiedāvāsim šos pakalpojumus, cilvēks aizbrauks projām.
– Taču jums novadā noteikti ir arī cilvēki, kuriem darba nav vispār un kas atkarīgi no pašvaldības palīdzības. Kā prognozējat – jaunajā gadā viņu skaits samazināsies vai pieaugs?
– Kas attiecas uz pabalstu saņēmējiem, prognozēt kaut ko ir diezgan grūti. Mums viņu nav ļoti daudz. Kā visur – ir zināma daļa “profesionālu pabalsta lūdzēju”, kas nemaz īpaši nevēlas kaut ko darīt, lai uzlabotu savu situāciju, bet ar tiem mēs strādājam un audzinām.
Sociālajā dienestā vēršas arī cilvēki, kuri objektīvu iemeslu dēļ pēkšņi palikuši bez ienākumiem, un tos mēs mēģinām atbalstīt visādos veidos. Pašvaldības sociālā dienesta darbinieki nemitīgi uztur saikni ar darba tirgu, informē par vakancēm un tamlīdzīgi. Taču ar to ne vienmēr pietiek, jo cilvēki nereti jau ieslīguši bezcerībā.
Tādēļ mums ir arī psihologs, kurš mēģina viņus iedrošināt, uzmundrināt.
– Jūs pats darbojaties partijā “Rīgas apriņķa novadu apvienība”. Kā prognozējat, vai, tuvojoties nākamgad gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, šogad sagaidīsim jaunu reģionālo partiju veidošanos?
– Pieļauju, ka Latvijā jau tagad reģionālās politiskās partijas ir izveidojušās pietiekami daudz, bet tās nedarbojas īpaši aktīvi. Man liekas, ka pirms pašvaldību vēlēšanām tās mēģinās apvienoties blokos un iegūt ietekmi arī nacionālā mērogā, lai varētu labāk konkurēt ar lielajām partijām. Taču vienošanās mums ir grūta. Un tā ir Latvijas problēma, ka mēs bieži vien noārdām sevi saknē, karojot par sīkumiem, bet palaižot garām lielas lietas.
– Eiropas naudas sadalē, iedzīvotāju ienākuma nodokļa lielumā un vēl daudzos citos jautājumos pašvaldībām jāsadarbojas ar valdību. Taču parasti šīs sarunas beidzas ar to, ka Jaunsleiņa kungs un pašvaldību vadītāji sūdzas, ka ir uzklausīti, bet nav sadzirdēti. Varbūt šogad kas mainīsies?
– Visu cieņu Pašvaldību savienībai, kas mūs aizstāv, kā vien var, bet es domāju, ka dzirdīgas ausis valdībā mums diemžēl neizdosies atrast arī šogad. Es pat nezinu, kur ir tā vaina. Tur pat nav apakšā nepareiza partijiskā piederība, bet kaut kas lielāks. Daļēji pie vainas varētu būt apstāklis, ka šajā Saeimā vairs nav bijušo pašvaldības vadītāju, kuri vismaz orientējās mūsu problēmās. Taču man personīgi ir sajūta, ka galvenā problēma ir tā, ka mēs nemākam sastrādāties viena mērķa labā. Lai realizētu kādu Eiropas projektu, piemēram, nosiltinātu skolu, man ir jāiet kā lūdzējam. Taču valsts aparāta ierēdniecībā pret mani izturas kā pret potenciālu noziedznieku, kurš vēlas šo naudu iebāzt kabatā. Izdodas vienoties un noslēgt līgumus, ka mums par 75% kompensēs divu ēku siltināšanu. Darbi jau pirms pusgada izdarīti, bet solīto naudu vēl neesam saņēmuši. Tajā pašā laikā pie šīm mājām jāstāv plāksnēm, ka to finansē Latvijas valsts, Eiropas Savienība un pašvaldība. Bet reāli šobrīd to pilnībā finansē tikai pašvaldība. Varbūt vieglāk būtu bijis to siltināšanu izdarīt pašiem, netērēt darbinieku laiku birokrātiskiem sīkumiem un nemaldināt iedzīvotājus.
