Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Kučinskim un ZZS jābūt aktīviem, nav prātīgi piekopt neitralitātes vai nogaidīšanas taktiku 5

Foto-LETA

Aktīvas ārpolitikas nepieciešamība saglabājas un pat pieaug, lai gan Latvijas valdošajās aprindās šajā sakarā nomanāms tāds kā atslābums – sak, pērn visnotaļ veiksmīgi aizvadījām prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, bet tagad vairāk pievērsīsimies “vietējām problēmām”.

Tomēr stāvoklis Latvijas ekonomikā un pārējās jomās arī turpmāk būs stipri atkarīgs no kopējās situācijas visā Eiropā. Bet tā ir iespaidojama. Protams, mūsu iespēju robežās un ar nosacījumu, ka šīs iespējas tiek izmantotas. Viena no izmantojamām svirām noteikti ir Eiropas Tautas partija, kuru 70. gadu vidū izveidoja kristīgie demokrāti un kura laika gaitā kļuvusi par sava veida Eiropas mēroga labējo spēku internacionāli. Eiropas Parlamentā ETP ir ietekmīgākā politiskā grupa, kas nav mazsvarīgi, un pirms ES samitiem tie ES valstu valdību vadītāji, kuri pārstāv šajā grupā esošās partijas, tiekas neformālās apspriedēs, kur diskutē un saskaņo viedokļus vai vismaz mēģina to darīt. Latvijai nevajadzētu šo, kā pieņemts sacīt, platformu pamest, jo tā var būt lietderīga kaut vai tāpēc, lai labāk iepazītu un lieku reizi sastaptu tās vai citas valdības galvu, kas būtībā nemaz nav lieki. Katrā ziņā – par ļaunu nenāk. Tāpēc Latvijas premjeram Kučinska kungam un viņa pārstāvētajai politiskajai apvienībai ZZS diez vai ir īpaši prātīgi piekopt neitralitātes vai nogaidīšanas taktiku, “pagaidām” neiesaistoties Eiropas Tautas partijas un arī nevienā citā politiskajā grupā, lai gan iepriekš tika spriests, ka tieši ETP būtu tā piemērotākā un ZZS nostādnēm atbilstošākā. Tiesa, kā viņš sacīja (norādot uz zaļo klātbūtni politapvienībā), ZZS ir “nedaudz savādāki”, bet tas nav nepārvarams šķērslis. Un ZZS taču gadiem ilgi darbojas vienā valdības koalīcijā ar ETP iekļāvušos “Vienotību”. Drīzāk pārsteidz ZZS eiroparlamentārietes Grigules piesliešanās Eiropas liberāļiem – vēl pārsteidzošāka laikam būtu vienīgi Marinas Lepēnas iestāšanās liberāļu grupā. Grigule skaidro savu ideoloģisko akrobātiku ar tīri “merkantilu” un “pragmatisku” vēlmi vadīt Eiroparlamenta delegāciju sadarbībai ar Centrāl­āziju (tam nepieciešams politisks jumts), toties zaļzemnieku darbībai kādā no ES politiskajām saimēm neredz iemeslu un dod padomu mazāk klausīties Eiropas “lielajos gudriniekos”. Iespējams, bet vismaz jāzina, ko viņi runā, lai mēs paši nepaliktu muļķos. Un uzturētu kontaktus pienācīgā līmenī.

Gluži pa tukšo tas vis nav. Arī tad, ja par galveno izvirzām “merkantilo” pieeju. Piemēram, savulaik ETP priekšsēdētājs Žozefs Dols atbalstīja Baltijas valstu prasības par taisnīgāku tiešo maksājumu sadali lauksaimniekiem. Savukārt, ja uzsvaru liekam uz Latvijas pagātnes un šodienas politisko procesu saistības izpratni Rietumeiropā, tad nez vai atradīsim labāku sabiedroto par tagadējo ETP grupas vadītāju Manfrēdu Vēberu. Protams, Eiropadomes sēdēs un neformālajās sanāksmēs pirms tām piedalās ES valstu līderi, taču viņi nedarbojas atsvešināti no savām politiskajām saimēm, tāpat kā ETP piederošie Eiropadomes priekšsēdētājs Tusks un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Junkers.

Nenoliedzami, Eiropas darba kārtība ir nepatīkama un varbūt asākās viedokļu sadursmes notiek tieši labējā spārna iekšienē. Bet tas nozīmē tikai to, ka Latvijas labējai valdībai šajās diskusijās jābūt klātesošai. Arī premjera Kučinska personā.

LA.lv