Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. augusts, 2012
Drukāt

Jākopē Vācijas finanšu modelis. Saruna ar Kārli Āboliņu

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Nokārtojis bioloģisko graudu eksporta jautājumu, nolasījis interesentiem lekciju par krājaizdevu sabiedrībām, pagājušonedēļ pirms izlidošanas uz Luksemburgu “Latvijas Avīzē” viesojās Vācijas latvietis – uzņēmējs un konsultants, ekonomikas zinātņu doktors Kārlis Āboliņš.

 

– Jūs lepojaties, ka esat latvietis, kurš pirmais spēris kāju tālu zemju varas aprindās un daudziem spiedis roku. Piemēram, Karzajam Afganistānā.

– 2004. gadā, tikko no Dubaijas ANO lidmašīnā ielidojis Kabulā, par Afganistānu neko nezināju. Vēlāk sapratu, ka tur nav militāras problēmas, bet gan kadastra neesamības problēma (arī Grieķijā tā ir problēma). Lauksaimniecības ministrs Ramins toreiz atgādināja, ka pirms Otrā pasaules kara afgāņu galvenais eksports bija rozīnes, nevis narkotikas. Magones sāka audzēt vēlāk ar rietumnieku atbalstu, lai demoralizētu padomju karavīrus. Tagad Afganistānā zemniekiem nav drošības no tā sauktajiem baltajiem muižniekiem, no kuriem zemi saņēmuši kā lēni. Kad ierosināju atdzīvināt Afganistānā zemes banku, amerikāņi atteicās atbalstīt…

– Vai, pasaulē ceļojot, jūs pamana kā latvieti vai kā luksemburdzieti?

– Nekur neslēpju savu izcelsmi. Kad Ķīnas valsts bankām neatdeva atpakaļ aizdevumus, manā vadībā tika nodibināts Ķīnas un Šanhajas garantijas institūts. Ķīnas pirmo garantiju likumu rakstīju latviešu valodā, ko pēc tam pārtulkoju vācu valodā.

– Jūs gājāt vācu skolā, nevis Minsteres ģimnāzijā, studējāt Ķelnē un lietišķo valodu taču apguvāt vāciski?

– Ja jau esmu Ķīnā, tad kaut kas kā latvietim man jāpaveic… Kad Ķīnai gatavoju likumprojektu garantijām starptautiskajiem aizdevumiem (starp citu, tās izmantoja Damaskā), mans ķīniešu asistents, Nandžingas universitātes profesors, 2001. gadā viendien nostājas mana galda galā un prasa: kādā valodā runā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā? Izbrīnījies atbildēju. Bet viņš turpina: “Es un mani studenti zinām, ka Igaunijā un Latvijā ļoti daudzi runā tikai krieviski. Vai tad nebūtu pareizi, ja tur krievu valodai būtu oficiālas valodas statuss?” Kļuvu dusmīgs, bet mans ķīniešu kolēģis mani mierināja:

 

“Baltijas bos, legāli vai nelegāli, bet aiz Ķīnas robežas Krievijā dzīvo kādi 50 miljoni ķīniešu. Ja kāda no Baltijas valstīm pieprasītu krievu valodai oficiālu statusu, nākamajā dienā ķīnieši pieprasītu oficiālu statusu savai valodai Krievijā, vismaz līdz Urāliem.”

 

– Jūs esat bijis padomnieks arī Sīrijā.

– Sīrija bija visdrošākā un tolerantākā arābu zeme. Kad biju Damaskā, pirmais, kam garantēja aizdevumu, – medicīnas pakalpojumu eksportam. Pieteicās 1500 arābu uzņēmēju. Tur sākās strauja izaugsme. Mans arābu asistents man teica: “Neviens Tuvajos Austrumos negrib, ka Sīrija kļūtu par otru Ķīnu izaugsmes ziņā!”

– Tad, jūsuprāt, tas ir nemieru patiesais cēlonis, nevis lipīgs Arābu pavasaris? Kas tad tos provocējis?

– Esmu pārliecināts, ka kāda no kaimiņvalstīm. Domāju, ka pirms ASV prezidenta vēlēšanām Tuvajos Austrumos var sākties jauns bruņots konflikts, kas tad arī parādīs ieinteresētos Sīrijas vājināšanā.

– Kādu pasi parasti rādījāt?

– Sākumā man citas nebija kā vien bezdzimtenes ārzemnieka pase. Kad to rādīju citiem baņķieriem, viņi apskauda: jūs nekur neesat nodokļu iekšzemnieks, bet visur ārzemnieks. Es biju pirmais dzīvais ofšors! (Smejas.)

– Bet ja nopietni par of­šoriem?

– Ir pavisam viegli izvairīties no nevajadzīgas naudas aizplūšanas uz ofšoriem – pārskaitījumi uz ofšoru kontiem jāapliek ar 100% transakciju nodokli. Tad nebūs ar tiesas pavēsti jāskraida pakaļ katram aizdomīgam darījumam. To vēl šodien var paspēt.

– Jūs iestājaties par krāj­aizdevu sabiedrību attīstību Latvijā. Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas ziņām, Latvijā jau ir 33 tādas sabiedrības. Vai nepietiek?

– Žēl, ka valsts neveicina krājaizdevu sabiedrību attīstību.

 

Vācijā, arī Luksemburgā, ir triju veidu banku sistēma: krājaizdevu sabiedrības, krāj­bankas (tās pieder pašvaldībām) un komercbankas. Vācijā šobrīd cilvēki iet prom no privātajām bankām uz krājbankām. Cilvēki naudu uz lielākiem procentiem labāk nogulda tajās. Krājaizdevu sabiedrības un krājbankas kopā pārvalda vairāk nekā pusi finanšu.

 

Latvijā šādu krājbanku nav. Kad pārdeva Unibanku, rakstīju toreizējam prezidentam Andrim Bērziņam, ka to pēc Vācijas modeļa labāk vajadzētu sadalīt pašvaldībām. Tās to saņemtu pret parādzīmi, bet depozītus pašvaldības garantētu ar saviem īpašumiem. Tad nevajadzētu nevienu ārzemju banku. Arī Einaru Repši, kad viņš bija Latvijas Bankas prezidents, uz to aicināju.

Krājaizdevu sabiedrības Vācijā un Luksemburgā finansē galvenokārt lauksaimniekus. Tās veicina, lai lauksaimnieku kooperatīvi saražoto produkciju arvien vairāk pārstrādātu.

– Tad jau arī Latvijā ir līdzīgi. Ir tādas krājaizdevu sabiedrības, kas darbojas līdzās kooperatīviem. Vienīgi ar pašu līdzekļiem nepietiek lielākiem projektiem.

– Tur jau tā lielākā atšķirība, ka šeit pastāv ierobežojumi. Šobrīd krājaizdevu sabiedrības nav nekas cits kā starpnieks starp zviedru bankām un kredītņēmējiem.

– Jā, pašlaik krājaizdevu sabiedrības lielākoties ir kolektīvā krājkasīte…

 

– Valstij jānodibina fonds, kas uzņemtos refinansēšanu… Ja būs refinansēšanas institūts, tas vairāk varētu ietekmēt vietējo uzņēmējdarbību. Arī krājbankas ir tās, kas veicina ekonomisko aktivitāti attiecīgajā reģionā. Vai te jums Otrais pasaules karš nupat kā beidzies?

 

– Nesapratu.

– Tepat pa ceļam uz redakciju Dzirnavu ielā ir daudz graustu. Vācijā likums neļauj īpašniekam tādus turēt, tos nopirktu krājbanka, atjaunotu un izdevīgi pārdotu.

– Vai Vācijas stiprās ekonomikas pamats, jūsuprāt, ir šāda finansēšanas sistēma?

– Neapšaubāmi.

– Krājaizdevu sabiedrības vēl var attīstīt, bet vai krājbanku izveide Latvijā jau nokavēta?

– Jā, toreiz, kad pārdeva Unibanku un kad privatizēja Krājbanku. Toreiz vajadzēja tās nodot pašvaldībām pret parādzīmi. Bet, ja pārdeva, kā drīkstēja paturēt vārdu – “Latvijas Krājbanka”? Kur skatījās juristi! Tā bija cilvēku krāpšana.

– Jā, daudzi vēl ilgi domāja, ka tā ir droša Latvijas valsts banka.

– Piemēram, “Deutsche Bank” Vācijā ir investīciju banka un nepieder valstij. Tur no valsts puses ir noteikts, kādam jābūt akcionāru sastāvam, lai tā nosaukumā drīkstētu piesaukt Vāciju.

– Kā vērtējat Hipotēku un zemes bankas pārdošanu “Swedbank”?

– Noziedzīgi. Tā bija pēdējā iespēja nodot kādu banku pašvaldībām, kur tās varētu turēt savus līdzekļus. Nesaprotami, ka Rīgai nav savas bankas! Un vajadzētu būt arī Latgales pašvaldību bankai, tāpat arī Vid­zemē, Zemgalē un Kurzemē.

– Kāpēc komercbankas tāpat nevar veicināt uzņēmējdarbību?

– Krājbankas ir reģionālas, depozītus garantē ar pašvaldību īpašumu.

 

Krājbankas nevar bankrotēt, tās sajūgtas ar zemesbankām un viena otru garantē. Komercbankām arī Vācijā nav depozītu garantijas. Piemēram, “Deutsche Bank” cilvēki vairs neuzticas, viņi nezina, kas ir tās īpašnieki, viņi redz, ka atlaiž darbiniekus, viņi redz, ka vācu banku vada indietis. Privātbankas ir domātas “wealth management”.

 

– Tulkoju: bagātības radīšanai īpašniekiem. Taču zviedru bankas Latvijā ir krājbankas, tiesa gan, citas zemes krājbankas.

– Svešu zemju bankas taču nevar garantēt latviešu depozītus ar saviem īpašumiem. Minēšu vēl vienu absurdu, ko šeit novēroju, – patēriņa kredītus. Vācijā tādu nav!

– Kā nav? Es Vācijā nevaru nopirkt ledusskapi par aizdevumu!?

– Varat nopirkt ledusskapi. Jūs varat saņemt aizdevumu tikai konkrētai lietai. Bet, ja gribat kredītu braucienam uz Maljorku, tad, visticamāk, jūs to nedabūsit. Vācijā kredītu nedod, nezinot, kam un nezinot, kā to atmaksās. Vācijā parādu piedzinējiem ir ļoti maza nozīme.

Visu to SMS kredītu dāļāšana šeit ir pilnīgs ārprāts. ASV dzīvojošais libānietis Nasims Nikolass Talebs ir uzrakstījis grāmatu “Melnais gulbis”, kurā stāsta par cilvēku vēlmi vienkāršoti izskaidrot retus un neparedzētus notikumus. Kā bestsellers tā pārtulkota jau 32 valodās, un kā rokasgrāmatu to būtu vērts pārtulkot arī latviski.

 

Šeit visi saka, ka bankas nodarbojas ar riskiem. Nav taisnība! Bankām ir tikai viena Gausa līkne, bet jābūt alternatīvām. Ja kredīts tika dots, tad bankām arī jāatbild, ja ņēmējam neiet, kā vajag. Un jāpiedāvā kāda alternatīva. Tas “Melnajā gulbī” arī aprakstīts.

 

– Kāds ir jūsu spriedums par eirozonu?

– Eiro turēs līdz pēdējam. Atceros, ka eiro ieviešanas patiesais mērķis bija partneru (galvenokārt Francijas) vēlme vājināt Vāciju. Taču eirozonā vācieši var eksportēt vairāk nekā jebkad agrāk – galaiznākumā ražotājvalsts Vācija ir vislielākā vinnētāja. Ja atgrieztu vācu marku, tās stiprais kurss neveicinātu eksportu.

Manuprāt, Latvijai ar steigu jākopē gan vācu banku sistēma, gan profesionālās izglītības sistēma (spāņi to jau dara).

Mēs ar kolēģi Vācijā esam izveidojuši Livonijas nodibinājumu (“Gemeinnützige Livländische Stiftung”), lai ieinteresētu Vācijas Krājaizdevu sabiedrību un Krājbanku savienību atgriezties Latvijā ražošanas veicināšanai. Piemēram, kaņepju šķiedru ražošanai.

 

 

Vizītkarte

Kārlis Āboliņš

* Uzņēmējs, konsultants, pieder uzņēmumu konsultāciju birojs Luksemburgā.

* Dzimis 1940. gadā Liepājā.

* 1944. gadā kopā ar vecākiem emigrējis uz Vāciju.

* Ķelnes universitātē studējis ekonomiku un finanses, ekonomikas doktora grādu ieguvis par starptautiskajām banku pro­blēmām.

* Trīs pilsonības – Latvijas, Luksemburgas un Vācijas.

* Strādājis par Bavārijas pavalsts bankas vadītāju Luksemburgā, bijis Vācijas diplomātiskajā dienestā Latvijā, strādājis par konsultantu Sīrijā, Afganistānā, Ķīnā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+