Uldis Šmits: Jaltas domāšana 1
Apritē ir iegājis teiciens “Jaltas kārtība”, kas norāda uz Krimas pussalā Jaltā notikušajām Staļina, Rūzvelta un Čērčila sarunām no 1945. gada 2. līdz 11. februārim, kad pamatā tika izlemts pasaules iekārtojums, kurš bija spēkā līdz 80. gadu beigām.
Īsam atgādinājumam: ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts toreiz par svarīgāko uzskatīja panākt PSRS iesaistīšanos kaujās pret Japānu, savukārt Apvienotās Karalistes premjers Vinstons Čērčils kaulējās par rūkošās britu ietekmes pārpalikumiem, ko varēja saglabāt, vien nodrošinot amerikāņu militāro klātbūtni Rietumeiropā, savukārt Staļins izmantoja izdevīgo situāciju Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos, lai paturētu savā varā visas tās teritorijas, kam pārbraukuši pāri sarkanarmijas tanki, neizlaižot no prāta mērķi dabūt klāt arī vēl citas. Viņš neapšaubāmi bija lielākais ieguvējs. Lielākie zaudētāji izrādījās austrumeiropieši, kuri pēc vācu nacionālsociālistu okupācijas pārciešanas nonāca drīzumā radīto totalitāro komunistisko režīmu celtajā “sociālismā”. Trīsreizēju okupāciju piedzīvojušās Baltijas valstis tika norakstītas jau pirms Jaltas. Tur vairāk sprieda par Poliju, un Rietumu lielvalstu vadītāji samierinājās ar Staļina uztiepto Varšavas (bet būtībā Maskavā sastādīto) komunistu valdību, ja tajā paņem dažus nekomunistus… Poļi pieredzēja neaprakstāma mēroga represijas un, piemēram, to, ka Rietumi noklusēja patiesību par Katiņu un citiem noziegumiem, taču likteņa ironijas dēļ Staļina uzstājīgā vēlme iegūt Poliju vēlāk ļoti dārgi maksāja visam padomju blokam – nerimstošā nacionālās pretestības kustība, Jānis Pāvils II un “Solidaritāte” kļuva par Jaltas kārtības kapračiem. Tiesa, ne jau vienīgajiem.
Pēc padomju bloka un PSRS sairšanas no t. s. sociālisma nometnes brīvībā iznākušās valstis ieguva tiesības pašām izraudzīties attīstības ceļu un sabiedrotos – pretēji Jaltai, kur valstu vietā lēma daži pasaules dalītāji. Šo pagātni varētu atstāt vēsturnieku pētījumiem, ja ne Putina iegriba iejusties ietekmes sfēru un valstu robežu iemērītāja lomā. Tas gan nenotiek galotņu konferencē, taču viņa darbības pirmais cēliens norisinājās turpat Krimā, kur uzradās nevis Čērčils ar Rūzveltu, bet “zaļie cilvēciņi”. Arī rezultāts pirms 70 gadiem un tagad ir formas un nosaukuma ziņā līdzīgs – “tautas republikas”. Atšķirība tā, ka tagadējos Kremļa veidojumus Rietumos neatzīst.
Domāšana ietekmes sfēru kategorijās tomēr ir diezgan iesīkstējusi parādība, kas raksturīga arī vienai Latvijas elites daļai. No šīs loģikas izriet, ka starptautisko tiesību normas un to ietvaros valstu izdarītā patstāvīgā izvēle nebūt nav tas svarīgākais. Proti, atkal vajadzīgs kas līdzīgs Jaltas darījumam, kas noregulētu pasaules kārtību. Starp citu, nesenajās debatēs par ārlietām Saeimā apmēram tādā garā izteicās deputāts Pimenovs, taču ideja ir izplatīta arī politiskajās aprindās kopumā. Tā lielā mērā sasaucas ar Kremļa agrāk īpaši uzstājīgajiem aicinājumiem slēgt jaunu “drošības paktu”. Kas vāji slēpj nodomu nepieļaut kādreiz brāļu saimei piederējušo valstu tuvināšanos Rietumiem. Līdztekus izplatot “viedokli”, ka NATO paplašināšanās būtība ir Krievijas apdraudēšana un, lai draudus novērstu, Krievijai nekas cits neatlika kā iebrukt Ukrainā un paģērēt Kijevai “ārpusbloku statusu”. Nenoliedzami, tā ir klaja agresija un šantāža, bet pie mums tik skarbus vārdus nemīl, tāpēc dažs skaidro Kremļa izrīcības ar “ģeopolitisko vektoru savīšanos”. Uzreiz izklausās labāk. Zinātniskāk. Un, ja reiz stāsts ir par “ģeopolitiku”, tad Ukrainai un ukraiņiem tajā var ierādīt gaužām niecīgu vietu. Vai vispār nekādu. Nu gluži kā savulaik Latvijai.
