Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. maijs, 2014
Drukāt

Juris Pavlovičs: Jaltas pasaules noslēgums
 (7)

Foto - WikipediaFoto - Wikipedia

Laikmetu grieži ne vienmēr pienāk ar skaļiem satricinājumiem. Dažreiz to iestāšanos pat nepamana. 2014. gada 17. aprīlī, kārtējo reizi tiekoties ar uzticamajiem pavalstniekiem, krievu nācijas līderis Vladimirs Putins paziņoja, ka uzskata sevi par tiesīgu pārbīdīt savas valsts robežas, ja rodas tāda nepieciešamība un nesenie notikumi Krimā bijuši apzināts kaimiņu teritorijas inkorporācijas pasākums. Līdz ar to pēckara pasaules kārtību, kam pēc to aizsākušās 1945. gada antihitleriskās koalīcijas līderu konferences norises vietas parasti tiek dots Jaltas vārds, var uzskatīt par noslēgušos. Protams, valstu vadoņi un diplomāti pēc pieraduma vēl vairākus gadus teiks runas un rīkos sanāksmes tēvu un vectēvu paaudzes garā, taču tad notiks kaut kas pagaidām neparedzams un pasaules vēstures gaita ieies šķietami jaunās, bet patiesībā labi aizmirstās vecajās sliedēs.

Pēckara mērnieku laiki


Angliski runājošo zemju valstsvīri, kas 1945. gadā līdz ar kara nobeigumu pēkšņi bija ieguvuši tiešu un netiešu saimniecisko un politisko virskundzību pār divām trešdaļām zemeslodes, neticēja augstākiem ideāliem vai pienākumam aplaimot cilvēci. Taču viņi tikko bija redzējuši, kā Eiropa sešus gadus deg kara liesmās un par vienīgo līdzekli turpmāku iznīcinošu konfliktu novēršanai uzskatīja jaunas, vienotas pasaules kārtības izveidi, pamatojot to ar sava militārā pārākuma tiesībām. No 1944. līdz 1948. gadam tika likti pamati globālajai politiskajai sistēmai, kas turpinājusi pastāvēt līdz pat mūsu dienām – ar Apvienotajām Nācijām, Starptautisko valūtas fondu un Cilvēktiesību deklarāciju, taču šie vārdi un darbi bija tikai piedeva galvenajam jaunās kārtības stūrakmenim, kas balstījās valstu politisko robežu nemainībā.

Vislabāk pazīstamie gadu tūkstošus ilgušās cilvēces vēstures dokumenti – no klintīs iekaltiem uzrakstiem līdz pergamenta ruļļiem ar daudziem zīmogiem – vēsta par kārtējo vardarbīgo robežu pavirzīšanu atbilstoši kāda valdnieka gribai. Nav nozīmes un jēgas meklēt, vai šādām darbībām bija pamats no cilvēciskas taisnības vai kādas augstākas filozofijas viedokļa, – uzvarēja stiprākie, un izskaidrojums viņu patvaļai tika rasts jau pēc notikušā. Karus uzskatīja par neizbēgamu ļaunumu tik ilgi, kamēr armijas bija mazas, postījumi neaptvēra plašu teritoriju un naidojās nevis tautas, bet to vadoņi, kam reti kad rūpēja, pie kādas cilts pieder viņu pavalstnieki. Taču, augot ļaužu skaitam, auga arī varai pieejamie resursi un, atbildot uz vispārējās mobilizācijas izgudrošanu, 19. gadsimta Eiropā dzima modernās nāciju valstis, kuru nesaskaņas ar laiku noveda pie diviem pasaules slaktiņiem, jo valdnieku karadraudžu vietā tagad karoja tauta pret tautu.

1947. gadā noslēdzās pēckara mērnieku laiki un jauno robežstabu izvietošana kā Eiropā, tā Āzijā. Jau pāris gadus vēlāk gan lielvaras, gan arī mazāki pasaules politikas spēlētāji pēc veca paraduma sāka izrādīt neapmierinātību un runāt par taisnīgu teritoriju pārdali uz kaimiņu rēķina. Taču kari vairs neizcēlās, un vēl šodien lielākā daļa robežstabu stāv turpat, kur tos nolika pirms septiņdesmit gadiem. Turpmākie konflikti un aneksijas notika vienīgi tur, kur neatkarīga valsts tika aizmirsta, kā Tibeta, vai kā Koreja vai Izraēla, kas nebija ieguvušas starptautiski atzītu robežu un tā vietā bija spiestas iztikt ar mūžīgu frontes līniju. Jaunu robežu novilkšana turpinājās, taču tikai tajos pasaules nostūros, kur neatkarību pirmo reizi ieguva bijušās kolonijas. Pēc pirmās neatkarības deklarācijas zemju pārdale bija liegta arī tām, pat ja tas maksāja miljoniem nevainīgu dzīvību kā 1967. gadā Nigērijā vai 1997. gadā Kongo. Kā miermīlīgi, tā agresīvi tautu vadoņi tagad apzinājās, ka jebkurš mēģinājums atkarot svešu zemi neizbēgami novedīs pie lielāka spēka pretdarbības vai pat pasaules kara ar kodolieroču izmantošanas draudiem. Miers zemes virsū, kaut ne no laba prāta, bija iestājies.

Tādējādi pasaules politiskās kaislības un cīņa par ietekmi kļuva līdzīga šaha spēlei, kur lauciņus var kontrolēt, bet nevar apvienot. Tur, kur agrāk maršēja armijas, tagad devās sludinātāji un tirgotāji. Katras lielvalsts varenība nu bija atkarīga no tās uzpirkto vai kā citādi savaldzināto kaimiņu skaita. Tāpat kā vienkārši mirstīgie, arī 20. gadsimta zemes un tautas šajā spēlē bija svārstīgas un neuzticīgas, mainīja sponsorus un sabiedrotos, pārgāja no vienas politiskas savienības otrā un paguva paveikt milzumu citu cilvēka dabai piedienīgu intrigu, ar ko pietiks piepildīt daudzus sējumus vēstures grāmatu. Lielvalstīm bija atņemtas nerakstītās tiesības novērst pavalstnieku neapmierinātību ar jaunu karagājienu, un militāros tēriņus kā galveno valsts budžeta daļu aizstāja sociālie izdevumi. Valstij, kas gribēja būt varena arī turpmāk, nācās pieaugt nevis ar zemes platībām, bet iedzīvotāju un ražojumu skaitu, tādēļ dižākais Jaltas laikmeta cilvēks ir nevis kārtējais cēzars vai napoleons, bet agronoms Normans Borlaugs, kam izdevās dubultot pasaules neauglīgo apgabalu ražas.

Kā Jaltas sistēma 
ietekmēja Latviju?


Ko no Jaltas sistēmas ieguva Latvija vai, citiem vārdiem, ko tai izdevās saglabāt pēc neatkarības zaudēšanas, kas izrādījās viens no Jaltas sistēmas dzimšanas blakusefektiem. Lai cik ciniski tas izklausītos, arī Padomju Savienība bija spiesta spēlēt pēc Jaltas pasaules noteikumiem un uzskatīt Latvijas tautu nevis par impērijas nomales mežoņiem, bet gan ļoti noderīgu darbaspēku, kam pienākas noteiktas veicināšanas privilēģijas. Sešdesmito–astoņdesmito gadu Latvijas dzīvokļu celtniecība, pensijas un bezmaksas medicīna bija ar ekonomikas stimulēšanu un sociālās stabilitātes nodrošināšanu tieši saistīti jaunievedumi, tāpat kā tā laika Zviedrijā vai pat Lielbritānijā. Tehnikas progress lika arī padomju režīmam uzturēt pasaules līmeņa bezmaksas pamata izglītības sistēmu un rūpēties, lai strādniekiem būtu pieejamas kaut cik modernas patēriņa preces. Pateicoties Jaltas sistēmai, uz labu vai ļaunu, katrs lai izspriež to pats, Latvija, tai atļauju neprasot, līdz 1990. gadam tika pārvērsta no sīku saimniecību un mazpilsētu zemes par blīvi industrializētu apvidu, kur trīs ceturtdaļas ļaužu bija savu tēvu dzīvesveidu aizmirsuši pilsētnieki.

Varētu šķist, ka Padomju Savienības sabrukums un jaunu robežu novilkšana 90. gadu sākuma Eiropā nonāca pretrunā ar Jaltas sistēmu, taču tā nebija. PSRS un Dienvidslāvijas ”otrās šķiras” federālo apgabalu robežas tika atzītas par pilnvērtīgām jaunu valstu robežām, savukārt robežšķirtnei starp abām vācu valstīm vienmēr bija pagaidu raksturs, jo Jaltas sistēmā, vismaz formāli, Vāciju uzskatīja par vienotu telpu. No tā diemžēl izriet, ka mūsdienu Latvijas Republika ieguva neatkarību kā atdalījusies federālā teritorija, kaut vai tādēļ, ka pēckara pasaules kārtība ignorēja visu, kas bija noticis pirms pēdējās robežu novilkšanas. Tieši tāpēc Rietumu lielvaras bija vienaldzīgas pret Abrenes jautājumu, jo tika atzītas PSRS tiesības veikt robežu pārbīdi 1944. gadā, pirms noslēdzošo starptautisko līgumu parakstīšanas. Pasaules miera intereses tika un pagaidām vēl tiek uzskatītas par svarīgākām nekā jebkuras atsevišķas nācijas jūtas par tās teritoriālo vienotību.

Diemžēl kā jebkurš cilvēku roku vai prāta darbs, arī Jaltas sistēma sāka novecot, pastāvējusi tikai nedaudz vairāk par pusgadsimtu. Pēckara miera uzturēšanas plāns balstījās uz to, ka pastāv ne vairāk kā divas īpaši spēcīgas lielvalstis, kas neļauj pārējām tautām veikt nesaprātīgas darbības. Taču ASV ar katru gadu kļūst ja ne vājākas, tad vismaz neizlēmīgākas, savukārt PSRS aizstājusī Ķīna jau sen pasludinājusi neiejaukšanos pasaules politiskajos procesos. Abi minētie apstākļi neizbēgami nonāca nopietnā pretrunā ar NATO un ES paplašināšanos, kas atbilstoši Jaltas sistēmai bija pagājušo gadsimtu impēriskās ekspansijas analogs. No agrāko lomu un ietekmi zaudējušās Krievijas viedokļa nebija nozīmes, ka runa ir par modernu naudas un ideju ekspansiju bez asins izliešanas, jo 21. gadsimtā konkurences cīņas zaudēšana vairs neatšķiras no sakāves karā. Rezultātu mēs redzam tieši tagad, ikdienas ziņu raidījumos. Kārtējā valdības maiņa Ukrainā izrādījās par to cinīti, kas beidzot apgāzis Jaltas vezumu, un meklēt labos un ļaunos vai rādīt ar pirkstu konkrētas valsts virzienā vairs nav nozīmes.

Biedējošā rītdiena


Vienīgais jautājums, kas ir svarīgs Latvijai un šīs avīzes lasītājiem, – ko vecās pasaules kārtības sabrukums nozīmēs mūsu zemei? To pašu ko visai pārējai cilvēcei – pārsteidzošu jauno pasauli, kur politiskā rītdiena būs neprognozējama un tādēļ ļoti biedējoša. Ja Krimas pussala būtu atšķēlusies no Ukrainas pašas spēkiem un deklarētu apņēmību saglabāt neatkarību, Jaltas sistēma varētu turpināt pastāvēt neatkarīgi no jaunās valsts politiskās iekārtas. Notikušo pat būtu iespējams salīdzināt ar 1990. – 1991. gadu Latvijā. Taču jau tagad ir skaidri zināms, ka Krima tika iekarota un tāds pats liktenis var būt lemts arī citiem Ukrainas apgabaliem. Latviju tas nostāda pat ne 1914., bet 1700. gada situācijā, Pētera Pirmā Ziemeļu kara laikos, ar to atšķirību, ka caram Pēterim nebija resursu, lai vairākas reizes iznīcinātu zemeslodi. Kā jau teikts iepriekš, nav no svara, kādas idejas un apsvērumi vadīs pasaules varenos, kas nākotnē iegribētu valdīt pār Baltiju, jāņem vērā vien tas, ka šādas darbības turpmāk tiks veiktas, lietojot spēku un pieļaujot vēl neredzētu robežu novilkšanu atbilstoši iekarotāja patvaļai. Atgriezties Jaltas pasaulē būs iespējams vien tad, ja to vēlētos vienota lielvaru kopa ar pasaules mēroga militāru pārspēku, taču šodien tādu vairs neredzam un NATO drošības garantijas Latvijai nepārsniedz tās, ko 1700. gadā deva zviedru garnizons Alūksnē īsi pirms Šeremetjeva iebrukuma.

Mums nav lemts paredzēt nākotni, taču jebkura cilvēku ieviesta lietu kārtība neizgaist vienā dienā. Arī Jaltas sistēma var turpināt šķietamu pastāvēšanu vēl ilgus gadus, taču ar to saistītie sabiedrības atribūti izzudīs vai pārveidosies krietni ātrāk. Zaudējumu skaitā būs neuzkrītošas, pierastas un visiem noderīgas 20. gadsimtā izgudrotas lietas – cilvēktiesības, valsts apmaksāta medicīna un, bail pat padomāt, sociālā nodrošināšana vecumdienās, jo karojošo tautu laikmetā vairs nav nepieciešams pielabināt pavalstniekus, kuri nenēsā ieročus. Pareizāk sakot, tās pagūs izzust, ja cilvēcei pietiks prāta nodzīvot līdz jaunam laikmetam, nelietojot citus graujošākos izgudrojumus.

Jaltas konference jeb Krimas konference notika 1945. gadā, laikā no 4. līdz 11. februārim Livādijas pilī, netālu no Jaltas, Krimā. Konferences dalībvalstis bija Padomju Savienība, Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste — spēcīgākās un lielākās Otrā pasaules kara sabiedroto valstis, kas sakāva Ass valstis. Jaltas konferencē Vācija tika sadalīta četrās okupācijas zonās: Apvienotās Karalistes, Francijas, PSRS un ASV.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Loti labs parskats par pagatni, sodienu un nakotni.

  2. si koalicija vairak nepastav krievija palikusi viena amerika velas parvaldit pasauli jau sagrabusi visu tikai krievija palikusi pec ukrainas kersies krievijai ko lai dara krievija viena iespeja laist darba kodolierocus pret nato-asv vajadziga labi sagatavota-drosme jo japarvers divas valstis puteklos….milzigi upuri un vel iestasies-ziema…

  3. Vajag ņemt vērā,ka demokrātija vienmēr pret totalitārismu (fašismu ) ir bezspēcīga.Ja demokrātiskās valstīs valsts vadītājs pie stūres ir 4-8 gadus tad totalitārās-neirobežotu laiku. Līdz ar to arī politiskā (apjāšanas) pieredze ir daudz lielāka. Piem.Hitlers-12 gadi,Staļins-30 gadi,Putins-15 gadi.

  4. … Delin … Jaltas pasaules kartiba tika uzspiesta komunistu agentu piesartinatai ASV vadibai ar slimu Prezidentu un tadejadi izoletam Curcilam …

    … Tava interpretacija par ‘latviesiem’- ka noderigu darbaspeku … parada Tevi ka cinisku Kremla agentu, jo esi to zombets!!!

    … Citadi Tu ari nemeginatu seit pust pilites par Abrenes aneksijas legitimitati, ar Jaltas ligumu … jo sadi sikumi tur netika pat iedomati, ne pienemti … jo Baltijas valstis netika apspriestas detalas, bet nodevigi atdotas CCCP rokas …

  5. Vēl jau nekas nav beidzies. Ja krīze Ukrainā un tāds mērens “kariņš” ielgs, tad redzēsim tālāko. Pašlaik redzam, ka Ukraina vēl nav spējīga sevi aizsargāt. Pēc vēlēšanām būs skaidrāka situācija, jo pašreizējā vara tur patiesi ir tikai pagaidu vara, kura nespēj sekmīgi izmantot esošās drošības struktūras, tāpēc ka tās vienā mierā var pagriezt ieročus uz otru pusi. Un ko tad?

  6. Bišķi jau pārspīlēti. Ja jau tā Krievija būtu tik stingra, tad tā nesteigtos pie Ķīnas. Un Putins nav Pēteris I. Pētera I Krievija bija jauna impērija, kas tikko sevi pieteica. Drīzāk Ukraina ir līdzīgāka Pētera I Krievijai. Krievijai ir nafta un gāze un tas ir daudz, bet tas ir nepietiekoši, lai Krievija būtu PSRS, ASV, ES vai Ķīna.

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+