Latvijā
Sabiedrība

Mums ir dažādu ātrumu sabiedrība, gadu pēc demisijas secina Straujuma13

Foto – Anda Krauze

Autori: Dace Terzena, Ģirts Kasparāns

LAIMDOTA STRAUJUMA iegāja Latvijas vēsturē kā pirmā sieviete, kurai uzticēts valdības vadītājas postenis, bet pirms gada viņai nācās to pamest. Straujuma atgriezusies Saeimā, izbauda mierīgāku dzīves ritmu un meklē risinājumus, kā mazināt plaisu starp tautu un politiķiem.

7. decembrī apritēs gads, kopš Straujuma paziņoja par aiziešanu no valdības vadītājas amata, kurā nostrādāja divus gadus. Saeimas deputātes darba režīms ir krietni brīvāks, tādēļ tagad ir iespēja atvilkt elpu pēc saspringtā darba cēliena. Arī uz mājām Zolitūdē vai ciemos pie mazbērniem viņa var doties bez miesassargu pavadības. Straujuma stāsta, ka viņas ģimenei izveidojusies tradīcija sestdienās apmeklēt baseinu. “Es neesmu diez ko laba peldētāja, bet galvenais, ka visi esam kopā. Ģimenei ir svarīgi, lai būtu kopīgi pasākumi.”

Premjeres karjeras laikā savus bērnus un mazbērnus Straujumai sanācis redzēt krietni retāk. Pat miegam regulāri varēja atvēlēt tikai kādas piecas stundas, jo pulksten 7 no rīta jau bija jābūt pie friziera, lai pirms darba dienas sākuma paspētu uzspodrināt ārieni atbilstoši augstākā līmeņa amatpersonas tēlam. Vīriešiem nav šādu problēmu, un Straujuma atzīst, ka sievietei politikā neklājas viegli.

Saeimā pie viņas kabineta sienas redzamas fotogrāfijas no tikšanās reizēm ar citu valstu līderiem. Tiesa gan, daļa no viņiem, tāpat kā Straujuma, jau pametuši savu posteni, un Laimdota joko, ka steigšus jānoņem bilde ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, lai arī Angelu nepiemeklētu šāds liktenis.

Vai Merkele bija no tiem ārvalstu līderiem, ar kuriem jums bija vislabākās attiecības?

Jā, ar viņu uzreiz atradu kopīgu valodu, jo abas esam sievietes, līdzīga vecuma un līdzīgu domāšanu: viņa pēc izglītības ir fiziķe, arī es nāku no “fizmatiem”. Savukārt no Baltijas līderiem ļoti labi izdevās saprasties ar Igaunijas premjeru Tāvi Reivasu, lai gan viņš ir jaunāks par maniem dēliem. Man patīk gudri vīrieši!


Vai sievietei politikā ir jāspēlē pēc citiem noteikumiem?

Protams, ir daudz sarežģītāk. Politikas pasaule vispār ir vairāk piemērota vīriešiem. Kaut vai tas, ka viņiem nevajag tik daudz domāt par ārējo izskatu, jo vīrietis ar vienu un to pašu uzvalku un kurpēm var pa dienu apmeklēt rūpnīcu, bet vakarā aiziet uz svinīgu pieņemšanu. Es tā nevarēju; reizēm pat ir nācies steigšus pārģērbties tualetē. Politika ir vīriešu pasaule, kurā izdevies ielauzties dažām sievietēm.

Vai tas, ka tieši jūs kļuvāt par pirmo sievieti Latvijas valdības vadītāja amatā, bija apstākļu sakritība, vai arī jūs mērķtiecīgi gājāt uz šo posteni?

Nē, negāju. Pirmkārt, neviens nevarēja prognozēt, ka Valdis Dombrovskis pēc Zolitūdes traģēdijas tik pēkšņi paziņos par atkāpšanos. Biju ļoti pārsteigta, kad nākamajā dienā pēc demisijas viņš man piedāvāja kļūt par Ministru prezidenti. Pirmo piedāvājumu es noraidīju. Taču vēlāk apsolīju Valdim: ja nu visi striķi trūkst, esmu gatava to uzņemties. Tolaik bija arī citas kandidatūras – Solvita Āboltiņa, Edgars Rinkēvičs, Artis Pabriks u. c. Neviens no viņiem nesaņēma vajadzīgo atbalstu, un tā nu 2014. gada janvārī es kļuvu par premjeri. Kad uzņēmos šo amatu, mans galvenais mērķis bija risināt ekonomiskā bloka jautājumus, taču dzīve ieviesa savas korekcijas, jo drīz pēc tam notika Krimas aneksija un sākās konflikts Ukrainā. Tad nu bija vairāk jādomā par drošības jautājumiem, jārisina ar sankcijām saistītās problēmas.

No malas izskatījās, ka pēdējie mēneši premjeres amatā jums bija ļoti grūti, tādēļ demisija nāca teju kā atpestīšana.

Pirms tam mēs pārdzīvojām pusgadu ilgo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā, kas visiem ministriem bija grūts laiks. Uzkrājās milzīgs nogurums, jo Latvija kā maza valsts uzņēmās tos pašus pienākumus, ko citkārt pildīja tādas lielvalstis kā Vācija un Francija. Katru otro nedēļu bija jālido, jābrauc komandējumos. Jūlijā, kad beidzās mūsu prezidentūras termiņš, jau likās, ka varēsim uzelpot, taču tūlīt pat sākās bēgļu krīze. Diskusijās par bēgļu uzņemšanu mums tika skaidri atgādināts, ka Latvija no citām Eiropas valstīm saņem finansējumu un drošības garantijas. Kā teica Itālijas premjers: “Kad sūtīju mūsu gaisa patrulēšanas vienību uz Latviju, es neprasīju, cik tas mums izmaksās! Kā lai es saviem vēlētājiem izskaidroju, ka tagad, kad mums ir pilnas salas ar bēgļiem, Austrumeiropas valstis nav gatavas izrādīt solidaritāti?” No otras puses, es redzēju, ka Latvijā cilvēki baidās no bēgļiem. Biju uz diskusiju Jēkabpilī, kur visa zāle bija pret bēgļu uzņemšanu. Tas bija ļoti sarežģīts laiks. Tad vēl sākās nesaskaņas “Vienotībā”. Biju domājusi apdarīt dažus darbus, janvārī aizbraukt uz Davosas forumu un tad atbrīvot vietu citam premjeram. Taču nesanāca visu tā skaisti nokārtot.

Vai tobrīd nejutāties, ka kolēģi jums iedūruši dunci mugurā?

Nē, bet tas bija sarežģīts laiks “Vienotībai”.

Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar Solvitu Āboltiņu?

Mēs sarunājamies. Neesam nekādas draudzenes, bet arī nelamājamies.

Vai sievietes politikā atbalsta viena otru, vai arī cenšas ieriebt konkurentēm?

Ja neskaita labās attiecības ar Merkeli, man vienmēr bijis vieglāk strādāt ar vīriešiem. Viņi ir pragmatiski, nav tik emocionāli. Ar viņiem ir vienkāršāk. Man pašai bija diezgan viegli apvaldīt emocijas, jo kopš agras bērnības nodarbojos ar matemātiku, arī pēc dabas neesmu pārāk emocionāla.


Jūsuprāt, vai nesenais Hilarijas Klintones zaudējums ASV prezidenta vēlēšanās bija skaidrojams ar viņas dzimumu?

Daļēji jā, bet bija arī citi aspekti, piemēram, daudziem nebija pieņemams tas, ka pie varas atkal būtu Klintonu ģimene.

Vai bijāt šokēta par Trampa uzvaru?

Nē, man lielāks šoks bija Lielbritānijas balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Jāņos biju pie brāļa un teicu viņam, ka nav jēgas skatīties ziņas, jo tur taču viss ir skaidrs. Tad nu no rīta bija pamatīgs šoks. Bet par Trampu man bija sajūta, ka viņš varētu uzvarēt.

Dzirdēts arī viedoklis, ka latviešiem nevajadzētu brīnīties par Trampu, jo Latvijā ar līdzīgiem paņēmieniem jau gadiem ilgi darbojas Aivars Lembergs, vēlēšanās panākumus guvuši arī tādi populisti kā Joahims Zīgerists vai Artuss Kaimiņš.

Jā, mums ir pašiem savi piemēri. Lembergs ļoti veiksmīgi prot apvienot politiku ar izklaides elementiem. Taču jāsaka, ka uz sēdēm, kur tiek lemts par finansējuma piešķiršanu Ventspils projektiem, Lembergs vienmēr ierodas ļoti labi sagatavojies. Šajā ziņā citas pašvaldības varētu mācīties no Ventspils.

Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka “Vienotības” reitings noslīdējis zem 5% barjeras. Vai tas nozīmē, ka jūsu partija varētu aiziet pa Tautas partijas, “Latvijas ceļa” un citu “varas partiju” iestaigāto taku?

Ļoti negribētos to pieredzēt, jo šobrīd Latvijā nav citas partijas, kas varētu ieņemt mūsu nišu, īstenot uz Eiropas vērtībām balstītu politiku. “Vienotībai” jāmēģina atrast to stīgu, lai cilvēki mums atkal noticētu. Latvijā cilvēki netic politiķiem; viņi domā, ka mēs strādājam tikai savtīgās interesēs.

Vai arī par jums ir kādas sazvērestības teorijas? Piemēram, Godmanis bija pataisīts par “cukurfabriku magnātu”.

Jūs jau droši vien labāk zināt (smejas)! Man tiek pārmests darījums par “Citadeles” pārdošanu, bet es joprojām uzskatu, ka tas bija labākais no iespējamiem risinājumiem. Amerikāņu investoriem bija spēcīgāks biznesa plāns, un viņu piesaistīšana bija arī drošības jautājums.

Vai jums tika doti mājieni no ASV vēstniecības vai Vašingtonas, ka būtu labi pārdot “Citadeli” tieši šiem cilvēkiem?

Nē, drīzāk bija mājieni no citiem spēkiem, ka nedrīkst pārdot amerikāņiem. Es teiktu, ka tas spiediens bija daudz lielāks.

Kā jūs vērtējat situāciju, ka laika gaitā gandrīz visi lielākie Latvijas pārtikas uzņēmumi nonākuši ārzemju īpašnieku rokās?

Protams, būtu labāk, ja mums būtu pašiem savi investori. Tādēļ ar lielu cieņu izturos pret “Preiļu siera” vadītāju Jāzepu Šņepstu, kuram izdevies saglabāt un attīstīt šo uzņēmumu. Mums vajadzētu vairāk tādu cilvēku! Taču jāsaprot arī tas, ka pienu mēs saražojam daudz vairāk, nekā spējam patērēt, tādēļ mūsu piensaimniekiem jāmeklē noieta tirgus pasaulē. Visu cieņu mūsu mazajiem ražotājiem, bet diez vai viņiem būtu pa spēkam nosūtīt saldējuma kravu uz Ķīnu, kā to izdarīja “Food Union” (krievu investoriem piederošs uzņēmums, Rīgas un Valmieras piena kombinātu saimnieki. – Red.). Ja mēs gribam eksportēt, tad kapitāla koncentrācija ir neizbēgama.

Kapitāla koncentrācija izpaužas arī tā, ka Latvijā viss koncentrējas ap Rīgu, bet lauki paliek novārtā.

Šodien runāju ar Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītāju Mārtiņu Cimermani, un nonācām pie secinājuma, ka starp laukiem un Rīgas politiķiem izveidojusies milzīga plaisa. Teicu, ka esmu gatava braukt uz laukiem un runāt ar cilvēkiem. Jādara viss iespējamais, lai šo plaisu mazinātu, jo tā var novest pie neparedzamām sekām. Mēs jau redzam, kas šogad notika ASV un Lielbritānijā. Man ir bail, jo globalizācija palielina atšķirības starp cilvēkiem, kam izdevies atrast savu vietu dzīvē, un tiem, kas nav bijuši tik veiksmīgi. Mūsdienās dzīves ritms ir tik straujš, ka ir ļoti viegli atpalikt no kopējās plūsmas. Politikā dažkārt runā par “dažādu ātrumu Eiropu”, bet mums ir “dažādu ātrumu sabiedrība”: vieniem izdodas visur paspēt, bet citi nevar tā skriet un turēties līdzi. Esmu daudz domājusi, kā mazināt plaisu starp veiksmīgo un ne tik veiksmīgo iedzīvotāju slāni. Nonācu pie secinājuma, ka vienīgais risinājums ir izglītības veicināšana visos līmeņos.

Vai arī savu kolēģu vidū redzat vēlmi samazināt plaisu starp politisko eliti un pārējo sabiedrību? Sabiedrība ir neizpratnē, kādēļ ministru un deputātu algas tiek palielinātas, bet mums trūkst naudas daudzām neatliekamām vajadzībām…

Saeimas deputātu un ministru algas ir piesaistītas pie vidējās algas Latvijā; manuprāt, tas bija pareizs solis. Ja vidējā alga samazinātos, tad saruktu arī deputātu algas.

Jā, tikai diemžēl skolotāju, medmāsu un ugunsdzēsēju atalgojums nav piesaistīts pie vidējās algas valstī. Arī viņiem kaut ko pieliek, bet starpība tāda, ka deputāts varbūt arī īpaši nejutīs algas kāpumu no 2400 līdz 2600 eiro, savukārt tas, vai medmāsa saņem 400 vai 450 eiro, viņai nereti ir izdzīvošanas jautājums.

Protams, tas nav viegli. Taču problēma kopumā ir daudz plašāka. Saeimas komisijā mēs pašlaik pētām, kā varētu uzlabot darba produktivitāti Latvijā, jo šobrīd tā ir krietni zemāka nekā Rietumeiropas valstīs, mūsu darbs nav tik efektīvs. Galu galā arī medmāsu un skolotāju algas ir atkarīgas no tā, cik privātais sektors būs saražojis un samaksājis nodokļos. Un te nu mēs atkal nonākam pie izglītības. Nav runa tikai par profesionālām iemaņām, jo mūsdienās uzņēmēji no darbiniekiem vēlas sagaidīt arī spēju pieņemt lēmumus, risināt nestandarta situācijas. Tam nepieciešamas pavisam cita līmeņa zināšanas.

Vai tagadējā Latvijas skolu tīkla “optimizācija”, slēdzot mazās skolas, palīdzēs uzlabot izglītības kvalitāti laukos?

Mēs jau redzam, ka lauku bērnu vecāki, kas to var atļauties, bieži vien izvēlas sūtīt bērnus uz pilsētas skolām. Domāju, ka 1. līdz 6. klases skolēniem būtu jāmācās pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, taču vēlāk, kad jāsāk apgūt specifiskākas zināšanas, izglītības kvalitātei jābūt prioritārai. Nav normāli, ka ķīmijas vai fizikas stunda notiek divām trim klasēm vienlaikus. Lai gan savulaik pati mācījos nelielā lauku skolā.

Vai pēdējā laikā ir sanācis aizbraukt uz savu Tilžas vidusskolu?

Pēdējoreiz biju pirms pāris gadiem. Tilžā man vairs nav nekādu radu, arī vecāku kapi ir citur. Biežāk sanāk aizbraukt uz Rēzekni pie māsīcas Ilgas Viļumas, kas strādā mūzikas vidusskolā. Viņas meita ir slavenā ērģelniece Iveta Apkalna. Janvārī brauksim uz Vāciju, kur Iveta ar koncertu atklās Hamburgas koncertzāli.

Vai pati runājat latgaliski?

Nē, es visu saprotu, bet nerunāju. Kad vecmāmiņa vēl bija dzīva, viņa man teica: “Meitiņ, tu labāk nerunā latgaliski, tev ir tāds akcents, ka es nevaru tevi saprast.” Tilžā visi runāja latviski, jo tā ir “Latgales Čiulija”.

Jūsu ģimene droši vien priecājas, ka vairs neesat pārslogota ar premjeres pienākumiem?

Jā, arī viņi tajā visā tika ierauti. Mana māsa ir ārste un visu laiku sekoja līdzi, kā es izskatos TV ekrānā. Tiklīdz pamanīja kādas noguruma pazīmes, uzreiz zvanīja un ieteica kādus vitamīnus. Dažkārt biju spiesta uzklausīt pārmetumus: “Tu jau mani neklausi!” Kad aizgāju no premjeres amata, vecākais mazbērns man teica: “Cik labi, ka tas viss ir beidzies!” Jo arī viņiem nācās uzklausīt dažādus komentārus, piemēram, “tev tāda vecmāmiņa, bet kā tu uzvedies!”. Bet viņi taču ir parasti bērni!

Jūs esat tāda moderna vecmāmiņa, kurai ir intensīvs darbs un rosīga sabiedriskā dzīve. Vai izdodas atrast laiku, ko pavadīt kopā ar mazbērniem?

Katru gadu mēs cenšamies kopā aizbraukt kādā ceļojumā. Šogad ar mazmeitām apceļojām Lietuvu, bet ar mazdēliem biju Grieķijā. Mums kopā ir interesanti; parunājam par dzīvi, vakaros uzspēlējam dažādas spēles: šahu, dambreti, Alhambru, Uno. Protams, gadās arī kādi nedarbi, piemēram, viesnīcā viens izgudroja pārkāpt pār balkona margām, bet pagājušogad viņi pamanījās numuriņā pazaudēt televizora pulti.

Tagad daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki stāsta, ka aizrāvušies ar pavārmākslu. Vai jums patīk gatavot?

Nē, tas nav mans vaļasprieks. Tā nopietnāk es gatavoju tikai reizi gadā, jo mums jau 40 gadu ir tradīcija rīkot Jaungada svinības, kad pie manis sanāk visa paplašinātā ģimene. Tad sāku gatavoties jau pāris nedēļas iepriekš, pierakstu interesantākās receptes un domāju, kā pārsteigt savējos.

Vai uz ielas cilvēki jūs atpazīst?

Jā, valsts svētku laikā pienāca klāt viens puika un saka: “Sveika, Laimdota!” Citreiz vienā izbraucienā mani uzrunāja puisītis, kurš teica: “Es tevi zinu! Tu esi no Rīgas.” Katrā ziņā slikta pieredze man nav bijusi. Ja arī kāds lamā, tad aiz muguras, interneta komentāros. Tagad internets ir nolīdzinājis atšķirības starp cilvēkiem, tviterī var rakstīt visi: premjers raksta, es rakstu, tāpat to var darīt jebkurš. Taču vienlaikus cilvēki pie saviem datoriem un telefoniem kļūst arvien vientuļāki. Nesaukšu nevienu vārdā, bet redzu, ka arī Saeimā ir politiķi, kas faktiski dzīvo šajā virtuālajā pasaulē. Skatos, ka mūsu komisijas sēdēs atnāk ziņotāji un stāsta par dienas kārtības jautājumiem, bet dažs labs deputāts tikmēr spaida savu telefonu. Varbūt ar vienu ausi klausās, bet tas jebkurā gadījumā nav pieklājīgi. Laikam nāksies darīt kā skolā, kur pirms stundām bērniem tiek atņemti telefoni.

Kāda ir jūsu vīzija par Latviju gaidāmajā mūsu valsts simtgadē?

Es ticu Latvijai. Kad vēl nebiju visos šajos amatos, man bija laiks papētīt savas saknes. Paaudžu paaudzēs mani senči bijuši zemnieki. Atceros savu vectēvu, kurš nebija mācījies augstās skolās, bet bija ļoti inteliģents cilvēks, spēlēja vijoli, klavieres, akordeonu. Mūsu senči strādāja un ticēja savai zemei. Kāpēc lai mēs to nevarētu?

LA.lv