Jāmeklē līdzekļi, kā nomierināt politisko zaudējumu brūces pēc 18. februāra 0
Spriežot pēc jaunākajām iedzīvotāju aptaujas ziņām, tuvu 90% latviešu referendumā iestāsies par latvisku Latviju un noraidīs krievu valodu kā valsts valodu. Paredz, ka krievu valsts valodu Latvijā vēlas ieviest ap 73% citu tautību iedzīvotāju.
Šie skaitļi liecina par politisko nelīdzsvaru valstī, kuru vairo ap referendumu uzturētā histērija, kas nemazinās. Politiskie apstākļi saasinās. Tas no vienas puses.
No otras puses: pats par sevi referendums latviešu valodas pozīcijas tiesiski un faktiski nenostiprina. Cīņa par latviešu valodas stāvokli ir jāturpina un jārada jauni apstākļi un aktīvi atbalsta punkti. Ja tas nenotiks, nāksies vien atzīt, ka problēmas atkal paslaucītas politikas pagaldē. Kopumā tas ved pie Latvijas valsts pārkrieviskošanas briesmām. Domāju, ka tieši par tām visvairāk nobažījušies politikā aktīvākie latvieši un ne tikai viņi vien. Un, ja tā, tad tos pašus aktīvākos cilvēkus nevar nenodarbināt jautājums, kas notiks Latvijā pēc 18. februāra referenduma. Kaut vai – kas tieši konkrēti tiks darīts ikdienišķai latviešu valsts valodas ietekmes nostiprināšanai? Vai tikai plūdīs pierastie runu plūdi, ka latviešiem pašiem jārunā latviski?
Saprotams, ka tālredzīgākie un viltīgākie politiķi “saož” briesmas gan sev, gan citiem. Tā vecais politikas vilks Jānis Urbanovičs, kas ļoti labi izjūt un novērtē paša “Saskaņas centra” patlaban stipri nepatīkamo un neizdevīgo stāvokli sakarā ar iepīšanos Lindermana afērā, signalizējis par iespēju komunicēt ar nacionālajiem, ar “dzintariešiem”.
Urbanoviča k-gs, kuram pašam spiež partijas šaurā kurpe, zina, kas tāpat spiež viņa galvenajiem oponentiem. Tāpēc J. Urbanovičs izdara diezgan negaidītu gājienu – protams, lai atgūtu ievērību – un piedāvā, lai latvieši sastādītu briesmu sarakstu, kuras “Saskaņas centrs” rosinātu novērst. Kā saprotam, tie ir tie paši sāpīgie, jūtīgie jautājumi, uz kuriem nav drošas atbildes.
Secinu, ka “Saskaņas” vadoņa signāls tika sadzirdēts un uzņemts ar izpratni, vismaz “iekšējai lietošanai”. Turpat Rīgas pilī pēc konsultācijām ar Valsts prezidentu A. Bērziņu R. Dzintara k-gs paziņojis, ka Nacionālā apvienība esot gatava vienoties ar saviem politiskajiem oponentiem “Saskaņas centru” par absolūto minimumu, proti, ka abi politiskie spēki vēlas dzīvot “drošā, prognozējamā un demokrātiskā” sabiedrībā.
Nenoliedzami, lindermaniešu izraisītais referendums ir ļoti nepatīkama, bīstama brūce, no kuras cieš visas Saeimas partijas. Tagad raugos, kā tās izmantos Jāņa Urbanoviča parādīto plāksteri.
