Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
3. maijs, 2013
Drukāt

Jāņa Kažociņa atklātība un nejaukās līdzības

Foto - LETAFoto - LETA

Vadot pēdējās dienas Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā, aprīlī Jānis Kažociņš atļāvās būt neparasti atklāts. Turklāt divas reizes! Mēneša vidū viņš brīdināja, ka Latvijai jāpievērš uzmanība Krievijas jaunajai koncepcijai, kas paredz savas ietekmes palielināšanai izmantot “maigo varu”.

 

Bet mēneša beigās SAB augstais ierēdnis runāja vēl tiešāk: “Šobrīd Krievija dara visu, lai atgūtu lielvaras statusu, un Latvijai ar to ir jārēķinās. (..) Nešaubīgi, ka Krievija mūs atkal grib apvienot ar sevi.”

Pēdējo atziņu izlasīju internetā svētdienas pēcpusdienā un tās pašas dienas vakarā vēroju koru karu fināla tiešraidi. Pārraides beigās kopkoris izpildīja veltījumu gaidāmajiem Dziesmu svētkiem – Raimonda Paula dziesmu “Dzimtenei” ar Jāņa Petera vārdiem. Skatījos dziedātājos un mirklī, kad televīzijā rādīja Rēzeknes kori, manu prātu pārņēma cita aina. To veidoja nejaušas sakritības – dienā izlasītā informācija sajaucās ar vakarā dzirdēto dziesmu un skaņdarba radīto emocionālo pacēlumu. Gara acīm vērotais nesakņojas šodienā, tomēr asociācijas bija ļoti skaudras un sāpīgas. Redzēju 1940. gada Dziesmu svētkus Daugavpilī. Pie Latvijas robežas stāv padomju tanki un kori, baigas priekšnojautas pārņemti, trīs reizes pēc kārtas dzied Latvijas valsts himnu. Pēdējo reizi. Pēc pāris dienām mūsu valsts tika okupēta.

Murgainā vīzija varēja rasties vien tāpēc, ka ilgi dzīvojam nesakārtotā valstī. Gan ekonomiskā, bet jo īpaši ideoloģiskā ziņā. Latvijā nav skaidras, latviešu tautu vienojošas un sargājošas nacionālas ideoloģijas, tā vietā mūsu smadzenes piebāztas ar multikulturālisma, liberālisma un kosmopolītisma vati.

Multikulturālisms ir vairāku kultūru blakuspastāvēšana līdzsvarā, tādējādi bagātinot un cienot vienam otru. Mūsu gadījumā nekāda multikulturālisma nav, praksē vērojam krievu kultūras, bet parasti gan subkultūras, aktīvu un nekaunīgu uzkundzēšanos valsts pamatnācijas vērtībām. Ar mūsu, latviešu bāleliņu, klusu piekrišanu. Ar multikulturālisma frāzēm aizmālē faktu, ka vēl aizvien dzīvojam Krievijas informatīvajā telpā un savu valodu esam piesārņojuši līdz nepazīšanai. (“Korišs kak raz par prikolīgu ceņņiku nopirka ofigennuju kurtku.”) Divdesmit gados neesam spējuši panākt, lai Latvijas pilsoņi publiskajā telpā viens otru uzrunātu valsts valodā. Pāris dienu iepriekš kopā ar Ēriku Ošu saņēmām Latvijas Žurnālistu savienības balvas par gada labāko karikatūru. Apbalvoja arī citus laureātus dažādās nominācijās. Puse pasākuma notika krievu valodā, jo, saņemot atzinības rakstus, krieviski rakstošie žurnālisti nejuta nekādu vajadzību izteikties valsts valodā. Tas notiek gadu pēc referenduma, kurā daļa krievvalodīgo Latvijas pilsoņu balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu.

Jūnija sākumā notiks pašvaldību vēlēšanas. Un atkal nāk prātā nejaukas līdzības. 1940. gada jūnijā ielas rotāja Staļina portreti un Latvijas tauta “brīvprātīgi” devās pie vēlēšanu urnām. Šogad jūnijā mūs sagaidīs smaidīgais Ušakova vaigs. Nelolosim ilūzijas un atcerēsimies – šis politiķis gadu iepriekš balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu. Praksē “Saskaņas centra” palikšana pie varas nozīmēs Krievijas ietekmes palielināšanu Latvijā, izmantojot “maigo varu”. Ar to mums visā nopietnībā jārēķinās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+