Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. marts, 2015
Drukāt

Jana Tīrsena bezgalības skaņu viļņi Rīgā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

6. martā koncertzālē “Palladium” uzstāsies franču multiinstrumentālists un kino mūzikas komponists, slavenās filmas “Amēlija” skaņu celiņa autors Jans Tīrsens. Kopā ar pavadošo grupu skaņradis un mūziķis Rīgā atskaņos viņa jaunākā albuma “∞” (bezgalība) mūziku, kā arī citus skaņdarbus.

Iespējams, daļai publikas Jana Tīrsena vārds ir mazāk pazīstams nekā viņa sacerējumi – sapņainas melanholijas caurstrāvotie akordi romantiskajai komēdijai “Amēlija” ar piemīlīgo Odriju Tatū galvenajā lomā, kā arī mūzika vācu “mūra krišanas” traģikomēdijai “Good Bye Lenin”.

Tomēr Tīrsens nav tikai kinomūzikas komponists. Pareizāk būtu teikt, ka viņa sacerējumi sagadīšanās pēc papildinājuši konkrēto filmu vēstījumu, tomēr tas izdevies tik spēcīgi, ka dažos gadījumos pat aizēnojuši pašu kinolenšu panākumus. Mūziķa daiļrade ir salīdzināta ar Filipa Glāsa un Maikla Nīmana veikumu – dažkārt Tīrsens pat dēvēts par gallu Maiklu Nīmanu.

Pats Tīrsens gan uzsver, ka neesot komponists, sacīdams, ka viņam neesot nekādas klasiskās muzikālās izglītības, tomēr ir koķetērija. Jau četru gadu vecumā mazais Jans iemācās spēlēt klavieres, un, sasniedzis sesto dzimšanas dienu, ķeras pie vijoles apguves. Vēlākajos gados viņš iegūst klasisku izglītību Rennas, Nantes un Boloņas Mūzikas akadēmijā.

Mācoties Rennā, viņam izdodas apmeklēt “Nirvana”, “Einstürzende Neubaten”, Nika Keiva, “The Cramps”, “Television”, “Suicide” un tamlīdzīgu mākslinieku uzstāšanos. Iespējams, ka to ietekmē pārsvaru ņem pusaudžu maksimālisms, jo, būdams 13 gadu vecs, Jans salauž savu vijoli, iegādājas ģitāru un dibina rokgrupu. Tās mūžs gan nav ilgs, un drīz vien Tīrsens atkal ir viens.

Tā vietā, lai meklētu jaunus domubiedrus, viņš iegādājas skaņu pulti un astoņu celiņu magnetofonu. Eksperimentējot ar sintezatoru, sempleri un bungu mašīnu, top pirmie Jana Tīrsena ieraksti. Meklējot iedomāto perfekto skaņu, viņš noklausās “tonnām dažādas mūzikas” un, neatradis meklēto, nonāk pie secinājuma, ka “var taču paņemt draņķa vijoli un radīt to pats”. 1993. gada vasarā, izmantojot ģitāru, vijoli un akordeonu, top apmēram 40 sacerējumu, kas drīz pārvērtīsies Jana Tīrsena pirmajos divos albumos. Pats autors to nodēvē par “muzikālo anarhiju”, jo viņš neesot sekojis klasiskajiem kanoniem, bet gan intuīcijai un savam iekšējam redzējumam.

1995. un 1996. gadā iznāk pirmie divi Jana Tīrsena albumi – “La Valse Des Monstres” un “Rue Des Cascades”. Tie ir īsu sacerējumu kolekcija, kas radīta ar spēļu klavierītēm, klavihordu, vijoli, akordeonu un mandolīnu. Sešus gadus vēlāk režisors Žans Pjērs Ženē nejaušības dēļ noklausās Tīrsena albumu – to kādā brīvā brīdī klausās viens no režisora asistentiem. Izdzirdējis mūziku, Ženē ir stāvā sajūsmā un aicina komponistu radīt mūziku viņa topošajai filmai. Divās nedēļās jaunais skaņradis sacerējis ap deviņpadsmit kompozīciju, turklāt devis atļauju režisoram izvēlēties skaņdarbus arī no viņa līdzšinējās daiļrades. Ženē izvēlas dažas no šīm kompozīcijām savai topošajai filmai “Amēlija”. Līdz ar papildu oriģinālsacerējumiem šis Tīrsena materiāls drīz vien kļūst par filmas mūziku. Seko Eiropas Kinoakadēmijas balva, BAFTA balva un nominācijas “Oskaram”, savukārt filmas skaņu celiņš nokļūs Francijas albumu topu augšgalā.

“Amēlijas” pasaules slava likumsakarīgi padara arī tās mūzikas autoru pieprasītu kino aprindās. 2003. un 2008. gadā uz ekrāniem parādījās vācu režisora Rūdolfa Bekera traģikomēdija “Good Bye Lenin!” (2003), kuru atzinīgi vērtē kritiķi, piešķirot filmai gan Eiropas Kinoakadēmijas balvu, gan Eiropas Savienības Cēzara balvu. kļūst arī par Vācijas gada labāko filmu. Tīrsens komponē mūziku arī drāmai “Tebarlijs”.

Jāteic, ka tolaik arī paša mūzikas autora albumi jau guvuši vērā ņemamu popularitāti. 1998. gadā iznākušais albums “Le Phare” saņem sajūsminātu kritiķu atzinību (Tīrsens tiek dēvēts par vienu no jaunā gadsimta oriģinālākajiem un vadošajiem komponistiem) un kļūst par komerciālu veiksmi.

Nākamajos albumos viņš sāk sadarboties ar virkni pazīstamu mūziķu un solistu: orķestri “Synaxis”, Lisu Džermano, Nīlu Hanonu (“Divine Comedy”), Džeinu Birkinu, Elizabeti Freizeri no “Cocteau Twins”, Stjuartu Steiplu (“Tindersticks”). Šā gadsimta vidū Tīrsens sāk koncertus kopā ar stīgu kvartetu un pat ar simfonisko orķestri pilnā sastāvā.

Jana Tīrsena jaunākais studijas veikums ir albums ar bezgalības simbolu nosaukumā – “∞”nāca klajā pērn. Atšķirībā no iepriekšējiem mūziķa albumiem šajā nav dziesmu franču valodā. Te skan angļu, fēriešu, islandiešu un bretoņu valoda. Šā albuma noskaņās Tīrsens devies Eiropas turnejā, tajā iekļaujot arī Baltijas valstis.

Varbūt noder

Koncerts: 6. III 20.30.

Biļetes: “Biļešu servisa” tirdzniecības vietās, www.bilesuserviss.lv.

Cena: EUR 39.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+