Mobilā versija
Brīdinājums +15.9°C
Bernhards, Boriss, Rojs
Svētdiena, 20. augusts, 2017
23. janvāris, 2017
Drukāt

Janīna Kursīte: Latvieši – ja kas – prot bučoties! (3)

Foto: LETAFoto: LETA

Katra profesores Janīnas Kursītes grāmata ir notikums, kas skaidri parāda – zinātne un pētniecība spēj būt ne tikai noderīga un informatīva, bet arī neticami aizraujoša. Tas sakāms arī par grāmatu “Zīmju valoda: latviešu žesti”, kas svaigi nākusi klajā LU Akadēmiskajā apgādā.

– Loģiski, ka dzīvē – un tāpat arī literatūrā un folklorā – nevar iztikt bez žestiem, bet to lomu īsteni tiešām apzināmies, tikai sastopoties ar tādiem žestiem, kurus nespējam pirmajā mirklī atšifrēt. Vai atceraties brīdi, kurš lika aizdomāties par šo jomu un tādējādi savā ziņā kļuva par iemeslu pētījumam?

– Tie brīži ir bijuši vairāki. Nu jau pirms daudziem gadiem sāku pētīt mītiskās tautasdziesmas, atceros, ka lasīju, pārlasīju, bet kā nevarēju, tā nevarēju saprast, ko nozīmē vairākas tajās tēlotās darbības. Kaut vai par Dieviņu, kas pasniedz cilvēkam zaļu roku: “Dieviņam zaļa roka, / Man bij zaļa ķeselīte; / Ko Dieviņš man iedeva, / To iebāžu ķeselē.”

Protams, jēga nojaušama – Dievs ir labuma devējs cilvēkiem. Cilvēks ar pateicību pieņem Dieva doto. Bet – kāpēc zaļa un kāpēc roka? Tikai izstudējot vai visu tautasdziesmu krājumu, varēja nonākt pie secinājuma, ka zaļš ir labvēlības, laba likteņa lēmuma krāsa. Vai arī tautasdziesma par iespējamiem ūdens plūdiem: “Grib Dieviņš šo zemīti/ Ar ūdeni slīcināt: / Mīļa Māra Dievu lūdza,
Ap galviņu glāsīdama.”

Īsā četrrindē ielikts vesels plūdu mīts, mums jāmēģina saprast, kas ir Dieva lielo dusmu cēlonis un kāpēc tieši galvas glaudīšana jeb vēl skaistāk – glāsīšana – var līdzēt remdēt Dieva dusmas. Kā vienā tā otrā gadījumā šo simbolisko darbību veikšana notiek ar roku vai rokas palīdzību. Tā nav ne ikdienas situācija, ne nejauša darbība, kas attēlota dainās. Palēnām ielasoties, kļuva redzams, ka ne tikai dievību vai cilvēku teiktie vārdi, bet arī viņu ķermeniskās kustības, īpaši ar rokām, ir simboliski nozīmīgas.

Otrs kas pievērsa uzmanību, varbūt vēl agrāk, cilvēka ķermeņa valodas – mīmikas, gaitas izteiksmībai – bija vēl studiju gados lasītie Gilberta Čestertona detektīvstāsti par tēvu Braunu. Kaut vai stāsts “Dīvainie soļi”, kur vērīgajam tēvam Braunam amata pienākumu dēļ nākas pavadīt laiku tumšā restorāna palīgtelpā laikā, kad zālē norisinās kāda elitāra kluba biedru vakariņas. Viņa dzirdi piesaista kādu soļu dīvains raksts – viens un tas pats cilvēks pa gaiteni līdz kādam punktam iet nesteidzīgā, cienīgā solī, bet pēc brīža pārsviežas uz steidzīgu gaitu. Pāters Brauns, ieklausoties šajā vairākas reizes atkārtotajā soļu izmaiņā, konstatē, ka kāds vienlaikus tēlo divas personas – džentlmeni un sulaini. Čestertons, tāpat kā Konans Doils savos darbos pievērsa uzmanību apstāklim, cik svarīgas ir blakusdetaļas, brīžam daudz svarīgākas par vārdiem, kas tiek izteikti.

Trešais, kas pievērsa uzmanību tieši žestu nozīmībai, laikam bija folkloras ekspedīcijas, kurās kopā ar studentiem braucu jau kopš 1999. gada. Ne vienā vien ekspedīcijā gadījās sastapt labus stāstītājus un pārliecināties, ka viņu stāstītāju talants daudzējādā ziņā paslēpts prasmīgā žestu izmantojumā.

– Interesanti bija lasīt latviešu ķermeņa valodas salīdzinājumu ar citām tautām, īpaši tas, ka dažiem ziemeļniekiem vēl šķietam pļāpīgi. Kas jums bija lielākais pārsteigums, strādājot pie grāmatas?

– Sākumā, rakstot grāmatu, gribējās tikt kādā skaidrībā par mūsu pašu žestiem, kaut gan, vēl pirms sēdos rakstīt, izlasīju samērā daudz pētījumu par citu tautu žestu kultūru. Arī aptaujāju savus paziņas, kolēģus no ārvalstīm, lai saprastu, ar ko mēs atšķiramies. Daudzas kustības jeb žesti mums liekas pašsaprotami, esam pie tiem pieraduši, un tikai skaits no malas var palīdzēt saprast, ka gluži visā pasaulē nenotiek tieši tā kā pie mums.

Latviešiem pierasts sarunājoties ik pa laikam paskatīties sarunu biedram acīs. Ja sarunas laikā kāds no sarunā iesaistītajiem skatās kaut kur sāņus, to uzskata par nepieklājību, pat nicinājuma zīmi vai arī par zīmi, ka kaut kas tiek gribēts noslēpt. Tādam sāņskata runātājam pie mums parasti neuzticas. Tāpat jubilejās vai Jaungadā, saskandinot glāzes, mēs skatāmies cits citam acīs, bet japāņi, piemēram, skatās glāzēs. Somi, kā man apliecināja vairāki somu kultūras pārstāvji, tikai sarunas sākumā un varbūt pašās beigās mēdz palūkoties acīs, bet nedara to visu sarunas laiku. Turcijā, ja sieviete skatīsies vīrietim acīs, kad tas viņu uzrunā, tā var būt ai, ai, ai uz kādām domām vīrieti pavedinoša zīme.

– Vai ir gadījušies žesti, kas jūs samulsina? Un – vai, žestus pētot, vairāk aizdomājāties arī par tiem, ko pati izmantojat sadzīvē?

– Prātā nāk piedzīvotai valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācijas ballē Rundālē 1999. gadā. Tā bija pirmā tāda līmeņa saskare ar etiķeti, kurā ķermeņa valodai ir savi noteikumi. Stāvējām garā rindā uz kāpnēm, lai, nonākot augšā, paspiestu roku prezidentei un viņas dzīvesbiedram. Konstatēju, ka šallīte no mana tērpa visu laiku slīd lejā uz vienu vai otru pusi. Aizņemta ar šallītes kārtošanu un uzmanīšanu, gaidot uz savu rindu, iespējams, biju pienākusi nedaudz par tuvu tai nosacītajai strīpai, pie kuras apstājas, gaidot uz savu kārtu paspiest roku. Tā neviļus dzirdēju dialogu starp valsts prezidenti un savā jomā ļoti cienījamu vīru, kas tikko bija paspiedis roku prezidentei. Viņa, neatceros vairs precīzi kādiem vārdiem, bet aizrādīja, ka rokas spiediens ir bijis par stipru, uz ko cienījamais vīrs, taisnojoties, atbildēja, ka viņš jau, kā vairums latviešu, nākot no zemniekiem ar stiprām rokām. Varat iedomāties, ka īsā brīdī, kamēr tiku līdz savam rokas spiedienam, man bija jāpārdomā, vai tas būs pietiekoši labs un etiķetei atbilstošs. Šallīte pilnīgi aizmirsās!

Taču arī bez visas etiķetes mēs vismaz iekšēji apmulstam, kad sveicienam saņemam pretī roku kā izvārītu zivi vai mūsu roku saspiež cīkstoņa cienīgs saspiediens, ka kauliņi vien nokrakšķ un paslepus jālūko, vai nav kas nejauši aplauzts. Rokas spiediens ir gandrīz tas pats, bet varbūt vēl vairāk, kā pase ar fotogrāfiju. Tas pasaka par mums ļoti daudz, ja pretī saņēmējs to prot nolasīt. Kopš sāku rakstīt grāmatu par žestiem, dabiski, ka gan vērīgāk ielūkojos – te jāsaka ielūkojos, ne ieklausos – sarunu biedru ķermeniskajā valodā, citreiz pat apzināti “aizspiežot ausis” uz vārdiski teikto, bet arī vērīgāk sāku skatīties, kā pati lekciju laikā enerģiski žestikulēju, ko gan jau agrāk bija pamanījuši studenti.

– Mazliet savādi šķita, ka arī, piemēram, smīns vai “kust ausis”, pieskaitāms zīmju valodai. Tad jau varbūt arī mūslaiku saziņas paņēmieni – piemēram, emociju zīmītes sarakstē un sociālajos tīklos, – uzskatāmi par zīmju valodu?

– Par žestiem var runāt šī jēdzienā šaurā nozīmē, aprobežojoties galvenokārt tikai ar roku zīmīgām kustībām, bet var runāt arī plašāk, ietverot arī ķermeņa pozas, stāju, mīmiku, savstarpējo attālumu starp cilvēkiem telpā un tamlīdzīgi. Es runāju par žestiem plašākajā nozīmē, jo arī folklorā simboliska nozīme tiek piešķirta ne tikai roku kustībām, bet visam, kas saistīts ar cilvēka ķermeņa kustībām. Grāmatā nedaudz pieskaros arī mode nākušajām emociju zīmītēm jeb attālinātajiem žestiem, kā es tos nosaucu. Interneta saziņa ir pārveidojusi ne tikai mūsu domāšanu, bet arī rakstīšanas un izteiksmes paņēmienus.

Jāatzīstas, ka man sākumā, ja tā var teikt, krita uz nerviem, e-pasta vēstulēs pievienotās emociju zīmes jeb emoji, kas ietver jau noformētas sagataves: dažādu smaida vai sarūgtināta ģīmja veidus, piemiedzošu aci, ķermeņa pozu attēlojumu utml. Žestu valodas iespēja no fiziskās realitātes ir pārceļojusi uz tīmekļa realitāti. Tas attīsta mehānisku domāšanu un darbību – pašam nav jāpūlas aprakstīt, ko izjūti, ieliec gatavu emoju un lieta darīta. Taču šīm emociju zīmēm ir arī sava praktiska nozīme – tās palīdz labāk nojaust rakstītāja garastāvokli, atšķirt nopietni domāto no joka. Emoji bieži ir acu uztverei paredzētas uzmundrinājuma zīmes, sava veida ikdienas maģijas sastāvdaļa, kaut arī stipri vienkāršota. Daudz vairāk mūs ietekmē klātienē saņemts mīļš acu skats vai paspiesta roka. Taču, kad mums tuvie cilvēki ir fiziski tālu no mums, pozitīvās emociju zīmes pietiekoši labi aizpilda radušos distanci.

– Vai žestus mēs iemācāmies, vai tomēr ir kāda daļa, kuru var uzskatīt par vispārcilvēcisku, tātad iedzimtu?

– Žestu spēja mums ir dota neatkarīgi no iespējas tos lietot un neatkarīgi no nozīmes, ko tajos ieliekam. Ja paskatāmies mazu bērnu ķermeņa kustības – tās ir dzīvas, spilgtas, bet tām nav vēl kustību kultūras uzkrājuma. Daiļliteratūrā, sākot no Daniela Defo Robinsona Kruzo un beidzot ar Jāņa Veseļa romānu “Trīs laimes”, spilgti attēlota tā sauktā mežoņu jeb dabas cilvēku ķermeņa valoda. Tā nav izkopta, kaut arī ir ļoti izteiksmīga: šie cilvēki, sastapdamies ar svešiem, bola acis, atņirdz vai klabina zobus, vaikstās, mētājas ar rokām pa gaisu un tamlīdzīgi. Žesti iegūst nozīmi rituālā un etiķetē, ko katra tauta izstrādā ilgā laika periodā. Un šī nozīme ne gluži katrā kultūrā, bet ģeogrāfiski attālinātās kultūrās, mēdz būt atšķirīga. Piemēram, vienā kultūrā māj ar galvu un tā ir piekrišanas zīme, citās kultūrās tā ir nolieguma zīme.

– Kurš latviešu rakstnieks pievērsis vislielāko uzmanību žestiem? Vai arī varbūt katrs pievērsies kādai citai, ja tā var izteikties, “žestu grupai”?

– Te man gribas īpaši izcelt Jēkabu Zeiboltu, manuprāt, pietiekami nenovērtētu 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma rakstnieku. Viņa romāni – “Ūdens burbuļi”, “Caurie ziedi”, “Barons Bunduls”– , bet arī stāsti gan nopietni, gan humoristiski ironiskā gaismā spilgti un trāpīgi attēlo izmaiņas latviešu domāšanā un dzīves mērķos, kādas tās piedzīvotas ap pagājušā gadsimteņa miju.

Žestu valoda nav apieta Rūdolfa Blaumaņa, Raiņa, Jāņa Veseļa un citu prozā vai dzejā, bet Zeibolts spējis savos darbos iekļaut un raksturot latviešu zīmīgo žestu visplašāko klāstu. Tur ir gan kurš pirmais – satiekoties – sniedz roku un kādā veidā to dara. Tāpat Zeibolts saistoši apraksta zīmīgas roku kustības, kā roku berzēšanu, māšanu, roku uzlikšanu otram uz pleca, piegrūšanu otram ar elkoni sānos, sejas aizklāšanu ar rokām, dūres cilāšanu, pliķa ciršanu, īkšķu krustošanu, arī dažādos bučošanās veidus.

Latvieši – ja kas – prot bučoties, un dažādiem pieskārieniem ar lūpām otra lūpām ir bijusi un ceru, ka ir vēl tagad, ļoti niansēta nozīme. Ja citi laikabiedri vairāk atklāj varoņu raksturu un iespējamos rīcības veidus ar to, kas tiek teikts vai noklusēts, tad Zeiboltu Jēkabs parāda cilvēka rīcības dziļāko motivāciju, kas nāk no ķermeņa pozām un kustībām. Apbrīnojams rakstnieks!

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Pirms un pēc skūpstīšanās ir jāizskao mutes dobums un jānotīra mēle ar viegli dezinfiscējošiem līdzekļiem.

  2. Pēteris Veidemanis Atbildēt

    Lūk, ir cilvēks, kas kaut ko ir pētījis, ne tikai pārrakstījis “interneta resursus”, pie reizes pielaižot kļūdas pat pārrakstīšanas procesā. Reizēm nebūtiskas, bet reizēm pat ļoti būtiskas.

  3. Latvieši prot bučoties, pie tam ar daudziem un nešķirojot. Tikai pēc tam nesaprot, no kurienes radusies helico baktērija kuņģī, no kurienes C hepatīts, no kurienes HIV, no kurienes radies herpes vīruss… un dažreiz arī cērmes.

Par gada operas mākslinieku atzīts Mihails Čulpajevs, par gada baleta solistu - Antons FreimansŠodien Latvijas Nacionālās operas fonda "Gada balvas operai 2017" kā labākais operas solists saņēma Mihails Čuļpajevs, bet par labāko baleta solistu tika atzīts Antons Freimans.
Draugiem Facebook Twitter Google+