Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
4. marts, 2012
Drukāt

Janīna Kursīte starp folkloru un Saeimas tribīni

kursite-ak

Gadiem ritot, nekas nemainās, to var apgalvot par folkloristi, literatūrzinātnieci un Saeimas deputāti JANĪNU KURSĪTI, kas pavasara ieskaņā – 8. martā – svinēs sešdesmitos šūpuļa svētkus. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās viņa izlīmēja pretpadomju aģitācijas lapiņas.

 

Par šo pretvalstisko darbību Janīnu izslēdza no komjauniešiem un liedza iespēju mācīties Latvijas Universitātē. Pirms nesen notikušā 18. februāra valodas referenduma viņa kopā ar saviem jauniešiem devās uz Latgali, lai tur līmētu skaidrojošas skrejlapas, kas palīdzētu Latvijas pilsoņiem izdarīt pareizo izvēli.

 

Koncentrēties uz to, kas patīk

– Dzīves uztvere ar gadiem mainās. Kad man palika trīsdesmit gadu, pārņēma sajūta – tagad gan ir traki, viss labākais jau garām. Kad pienāca četrdesmit, sāku domāt – varbūt viss labākais vēl nav garām. Piecdesmit gadi bija robežšķirtne, kad sapratu – ir daudzas lietas, ko neizdarīšu, tāpēc jākoncentrējas uz to, kas patīk.

– Pēc darbošanās spriežot, nav mazums lietu, kas jūsos raisa patikšanu un prieku. Jūs kopā ar jaunajiem folkloristiem un valodniekiem dodaties pētnieciskās ekspedīcijās gan iekšzemē, gan uz kaimiņvalstīm. Jums labi padodas ekskursiju vadīšana, kur iejūtaties gides lomā. Mana kolēģe stāstīja, cik daudz iespaidu guvusi, piedaloties jūsu vadītajā braucienā uz Baltkrieviju. Ar ko mums šī kaimiņvalsts ir interesanta?

– Jau piecus gadus vasarās braucu ar ceļojumu firmu “Impro”. Ekskursijas vadu kopā ar vēsturnieku Robertu Ķipuru. Tādējādi man nav jāpatur prātā vēsturiskie fakti, jo mana joma ir tradicionālā kultūra.

Man patīk vest ekskursantus uz Baltkrieviju. Esmu organizējusi arī saviem studentiem folkloristiem ekspedīcijas braucienus, lai iepazītu šo viesmīlīgo tautu. Baltkrievijā vēl sastopams tas, ko Latvijā noskalojuši civilizācijas viļņi un vispirms tā ir cilvēku sirsnība. Ekskursanti ir sajūsmā par baltkrievu ļaužu sirsnību, ko mēs diemžēl jau pa lielai daļai esam pazaudējuši. Rietumeiropieši izrāda vien pieklājīgus smaidus, bet nestāsta par saviem priekiem un bēdām. Aizbraucām uz Baltkrievijas nomali, lai aplūkotu unikālās akmens bābas, kas sniedzas metra augstumā. Mūs tur laipni sagaidīja baltkrievietes, kas ģērbušās tautastērpos. Kad ierunājos par prombraukšanu, jo mums noteiktā laikā vajadzēja ierasties ēdināšanas vietā, viesmīlīgās baltkrievietes teica: ēdīsim tepat, neraugoties uz mūsu lielo skaitu – piecdesmit ekskursantiem. Galdā lika speķi, olas, kartupeļus, skābētus kāpostus un kandžu. Visi iesaistījāmies kopīgā ēdiena gatavošanā, un tas mūs satuvināja.

 

Kādi mēs esam

– Bet kāpēc latviešiem viesmīlība gājusi mazumā? Nedomāju, ka pie tā vainojami materiālie apstākļi.

– Latgalē viesmīlība ir saglabājusies. Kad ar studentiem devos ekspedīcijā, nebija tādas dienas, kad mūs nepacienātu ar to, kas katram mājās atrodams. Kurzemnieki ir atturīgāki, viņiem cits temperaments. Kad viesi pieņēmuši par savējo, tad tikai izrāda viesmīlību. Latgalē piedāvā cienastu jau pirms sarunas, bet Kurzemē to dara, kad grasies doties projām. Vidzemē viesmīlība izpaužas tā pa vidam.

– Kā jūs vispār raksturotu latviešus, kādi mēs esam? Bieži dzirdēts, ka neesam uzņēmīgi, drīzāk pagļēvi, kas ļauj citiem sev kāpt uz galvas.

 

– Katrā latvietī snauž sava gan pozitīvās enerģijas, gan agresīvās enerģijas daļa. Visduļķainākās naida izpausmes lasāmas interneta portālos. Kad par to runājos ar Amerikas un Anglijas latviešiem, viņi apgalvoja, ka angļu valodā lasāmajos portālos tādas ķengas bez īpaša iemesla neparādās. Mūsu interneta vidi var salīdzināt ar Krievijas portāliem.

 

Pēcpadomju telpā daudzi grib dzīvot no ilūzijām. Viena mūsu daļa, kas izlēca no PSRS, gaidīja, ka viss notiks kā pēc līdakas pavēles – trīs lielu un materiālu vēlmju ātra piepildīšanās. Kad tā nenotika, radās vilšanās un negantas dusmas. Netrūkst to, kas vēl aizvien dzīvo ilgās pēc padomju laikiem, kad jutās kaut minimāli, bet sociāli nodrošināti. Otra mūsu iedzīvotāju daļa izvēlējās citu ceļu – aizbrauca no Latvijas, lai dzīvotu valstīs, kur ir sakārtota ekonomika un demokrātija. Viņi aizbrauc jau pie visa gatava. Latvieši ir čakli un spēj svešumā izsisties uz augšu. Taču iniciatīvas izrādīšana nepieciešama arī Latvijā, lai arī ekonomiskajā ziņā pēdējos divdesmit gadus mums daudzas lietas gājušas šķērsām. Trešā latviešu grupa dalās divās daļās. Vieni ir tie, kas ir par slinkiem un neuzņēmīgiem, lai brauktu projām, bet kuriem iekšā viss vārās. Nepatīk kaimiņš, kuram ir lielāka māja, šķendējas par pašvaldību un valdību. Savas negācijas virza uz citu apriešanu, nodarbojoties ar regulāru indes izmešanu. Otri ir tie, kas palikuši Latvijā, lai mēģinātu sakārtot un veidot citādu – labāku valsti. Viņiem ir visgrūtāk, īpaši jauniešiem, kas pēc augstskolas beigšanas ir enerģijas pilni darboties, bet nespēj atrast pienācīgu darbu. Raugos ar visu cieņu un apbrīnu uz jauniešiem, kas cenšas ko darīt, lai situācija mūsu valstī mainītos. Viņi raisa vislielākās cerības. Tie, kas dzīvo pagātnes ilūziju pasaulē, neko jaunu neveidos. Par aizbraucējiem domājot, var cerēt, ka labākajā gadījumā puse no viņiem pēc kāda laika varētu atgriezties. Taču cilvēki ātri sarod ar jaunajiem apstākļiem, 
izveido jaunas attiecības un vecās izbalē. Taču šī nav pirmā reize, kad tauta izklīst. Daudzi pameta savu zemi pēc dzimtbūšanas atcelšanas, lai meklētu laimi Krievijā, Brazīlijā, Amerikā. Arī Pirmā pasaules kara laikā daudzi evakuējās, lai glābtos no kara zonas. Kad veidojās Latvijas valsts, aizbraucējus aicināja atgriezties mājās. Kāda puse no aizceļotājiem atgriezās, lai arī ekonomiskā situācija jaunajā valstī bija dramatiska. Taču tiem, kas atgriezās, bija mērķis – gan individuāls, gan kopīgs – celt Latviju.

– Vai tagad nav tāda mērķa?

– Ir valsts konceptuālie mērķi, kas uzlikti uz papīra, tie ir pareizi, bet nedzīvi. Taču ierēdņi nebūs tie, kas vedīs pretim mērķim un iedvesmos tautu. Tolaik, kad dibināja Latvijas valsti, bija spēcīga inteliģence – Akuraters, Virza, Skalbe, Rainis, kas tā vai citādi iesaistījās sabiedriskās domas veidošanā un iedvesmoja cēliem mērķiem. Negribu pārmest šodienas inteliģencei, bet jaušams, ka viņos pašos valda neticība nākotnei. Domāju, ka literātiem vajadzētu atgūt solidaritāti, kopīgi ir vieglāk radīt iedvesmojošus mērķus.

 

Ja būtu iekšējā saskaņa

– Kad jūs 2008. gadā pirmo reizi ievēlēja par Saeimas deputāti, publiski paudāt neapmierinātību, ka nav iespējams veikt to, ko uzskatāt par vajadzīgu. Vai tagad vairs nav šīs vilšanās?

– Sākot strādāt Saeimā, aptvēru, ka nevis nevar izdarīt, bet nevar paveikt ļoti daudz.

Vienā ziņā tas ir labi, ka katrs nevar grozīt stūri pēc sava prāta, jo tad kuģis griezīsies uz riņķi. Sākumā Saeimā nesapratu, kā notiek lietas, ka lielākoties viss notiek lēnām. No vienas puses, tas ir labi, jo lielāka varbūtība, ka tiks pieņemts pareizais lēmums. Taču ir uzdevumi, kas būtu jārisina ātrāk, taču nav vienotības. Saeimā darbs ritētu raitāk, ja būtu iekšējā saskaņa.

 

Reizēm demokrātija draud pārvērsties destrukcijā. Viens nāk ar priekšlikumu, pieci to apstrīd, tad izvillojas un atkal nonāk sākumpunktā. Bet man ir paveicies, ka darbojos Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā.

 

– Ko domājat par 8. martu kā starptautisko sieviešu dienu? Lai arī kalendārā šis datums nav iekrāsots sarkans, tomēr tā ir atzīta par svinamu dienu.

– Kaut kā nespēju solidarizēties ar Rozas Luksemburgas idejām. Neesmu karojošā feministe, iestājos par līdzsvaru un saskaņu starp dzimumiem. Tāpēc 8. marta svinēšana entuziasmu neraisa. Šo svētku pamatakcents ir virspusējs – puķes, iedzeršana, klāts galds. Svētku biogrāfijai jāveidojas gadu simtiem un tūkstošiem, lai tie iegūtu pamatīgumu.

 

Iemīlēšanās Kurzemē

– Jūs esat dzimusi Latgalē, Vārkavas novadā, bet uzvārds Kursīte vedina domāt, ka senči cēlušies no kuršiem.

– Nezinu, vai no kuršiem, bet no Kurzemes pavisam noteikti. Netālu no manām tēva mājām Latgalē ir divi ciemi – Lielie Kursīši un Mazie Kursīši. Pēc dzimtas nostāstiem, mani priekšteči pirms 200 vai 300 gadiem ieceļoja no Kurzemes. Bet manī kurzemnieciskais gars pamodās, kad sāku braukt folkloras ekspedīcijās. Iemīlēšanās Kurzemē sākās ar ekspedīcijām pie suitiem, kas saglabājuši senas lietas, tur godā tradīcijas un folkloru.

– Ko jums pašai un jūsu studentiem sniedz šīs ekspedīcijas, kurās dodaties ik vasaru daudzu gadu garumā?

– Jau divpadsmit gadus mēs ar Latvijas Universitātes studentiem – folkloristiem – vasarās uz vienu vai divām nedēļām braucam ekspedīcijās uz dažādiem Latvijas nostūriem. Reizēm mums pievienojas arī ārzemju latvieši vai sveštautieši, kas mācās latviešu valodu. Ekspedīcijās sarunājamies ar veciem ļaudīm, izzinām viņu dzīves stāstus. Tā ir garīgās enerģijas un informācijas apmaiņa. Uzzinām par ticējumiem, aizsargzīmēm, salīdzinām, ar ko tās atšķiras dažādos novados. Mūs interesē viss – atmiņu stāsti, kādas dziesmas dzied, ko ēd. Drīzumā iznāks mana grāmata “Virtuves vārdene”, jo kultūrvēsture izpaužas arī caur ēšanu.

 

Man pašai ekspedīcijas sniegušas daudz ko no dzīves gudrības, apziņu, ka nekas nav stabils un pietiesāts uz visu mūžu – ne nabadzība, ne bagātība, ne amats. Viss ir mainīgs, un tev jāspēj šajā mainīgajā pasaulē priecāties, novērtēt labo un būt iecietīgam pret citiem, kas domā citādi. Jāapzinās, kas mēs esam, kas ir mūsu spēks.

 

Mēs divdesmit gadus Latvijā raustāmies, nevaram un nespējam būt tie, kas esam. Salīdzinām sevi ar igauņiem un citiem, kas galīgi nav vajadzīgs. Jaunieši, kas piedalās ekspedīcijās un ieklausās dzirdētajos atmiņu stāstos, vairāk spēj novērtēt savas dzimtas, savu senču mantojuma vērtību.

– Ar ko nodarbojas jūsu dēls Māris?

– Viņš ir brīvas profesijas pārstāvis. Pirms laiciņa iznāca Māra grāmata “Miltiņu karaļvalsts”, ir padomā arī citi projekti. Katrā ziņā viņa darbošanās saistīta ar humanitāro ievirzi. Dēls no tēva nav mantojis interesi par eksaktajām zinībām.

– Pirms dažiem gadiem lasīju jums izteiktu līdzjūtību par vīra aiziešanu mūžībā.

– Mēs nodzīvojām kopā divdesmit piecus laimīgus gadus. Andris man bija liels balsts dzīvē. Tukšuma sajūtu, kas radās pēc vīra aiziešanas, grūti aizpildīt. Viņš piedalījās ekspedīcijās, lasīja manas grāmatas un izteica vērtējumu. Man bija svarīgi, ko par uzrakstīto saka cilvēks ar eksaktu domāšanu. Andris pēc izglītības bija fiziķis. Kad apprecējāmies, es strādāju Valodas un literatūras institūtā, bet vīrs – Fizikas institūtā. Pelnījām katrs kādus 70 rubļus mēnesī, un Andris saprata, ka ar tādu naudu nevar uzturēt ģimeni. Viņš aizgāja no fizikas un sāka strādāt praktisku darbu, kas saistīts ar elektroniku. Viņš bija ļoti zinīgs šajā jomā.

 

Starp “pret” un “par”

– Jūs pirms nesen notikušā referenduma braucāt uz Latgali līmēt skaidrojošas skrejlapas, lai balsotāji varētu labāk orientēties šajā situācijā. Tomēr Latgales iedzīvotāju lielākā daļa pauda atbalstu krievu valodai. Kā vērtējat referenduma iznākumu?

– Pēc tiem, kas balsoja “par”, redzu neapmierinātību, ka nepietiekami mācīta latviešu valoda, kultūra, vēsture. Soli pa solim valsts pilsoņiem jāsniedz izglītība, īpašu uzsvaru liekot uz latviešu valodas un vēstures mācīšanu. Un ne jau minimālā līmenī, bet daudz plašāk. Tagad nav jāskaidro, kurš kuru ir apvainojis, bet gan jāsakārto tas, ko iepriekšējos divdesmit gados nav izdevies sakārtot.

Jāveido Latvija kā valsts garīgā vide. Man sasildīja sirdi ārzemēs mītošo latviešu aktivitāte referendumā. Tas liecina, ka viņi mums nav zuduši. Latvijai mūsu tautieši ir svarīgi, un mēs viņiem arī. Tagad jābūvē tilti atpakaļ. Skumji, ka Latgalē tik daudz nobalsoja “par”, bet Vārkavas novadā gan 92 procenti nobalsoja “pret”.

 

Domājot par Latvijas nākotni, mani bažīgu dara tas melnais mākonis, ko paši esam radījuši. Ja kāds ir uzņēmējs – tad noteikti zaglis, ja politiķis – tad nelietis. Iznīcinot cits citu, mēs pašiznīcināmies. Kā melni sodrēji pāri līst skaudība, nenovīdība, interneta vides piesārņošana. Esam ieciklējušies pēc iespējas ātrāk un vairāk gūt ekonomiskos labumus.

 

Mūžs nav tik garš, otrajai un trešajai dzīvei neko līdzi nepaņemsi.

Mēs nekur nevaram vienoties, dzīvojam starp “pret” un “par”. Bet naidu, kas palaists vaļā, grūti savaldīt. Taču, par laimi, vērojamas arī gaišas darbības. Īpaši šis starojums plūst no mūziķiem. Mūzika harmonizē un noņem agresiju. Valodai veltītajā sarīkojumā ar labpatiku klausījos Inta Teterovska vadītā kora “Balsis” priekšnesumu. Pēc tam jaunie dzejnieki lasīja dzeju, kas tika uzņemta ar vareniem aplausiem. Nupat ēnu dienā pie manis Saeimā ieradās trīs skolnieces – Sintija, Madara un Amanda. Jaunietes interesējās par valodas jautājumiem, viņām tuva ir māksla. Tātad ne visi centrēti tikai ekonomikā un praktisko labumu gūšanā. Un par maniem studentiem jau kuro reizi jāsaka – gaiši jaunieši.

– Kur jūs dzīvē visvairāk smeļaties prieku?

– Tie ir tuvie cilvēki, no kuriem smeļos enerģiju, un arī no tā, ka daļu savas enerģijas atdodu viņiem. Starp mums veidojas labestīgs enerģijas lauks.

 

Janīna Kursīte-Pakule

• Dzimusi 1952. gada 8. martā

• Folkloriste, literatūrzinātniece, Saeimas deputāte (“Vienotība”)

• Latvijas Universitātes humanitāro zinātņu profesore

• Grāmatu “Novadu vārdene”, “Tautlietu vārdene”, “Stumato nestumato”, “Kāzas Latgalē” u. c. autore

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+