Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. novembris, 2012
Drukāt

Jānis Blūms: Godīgi sakot, es to esmu nopelnījis (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uz redakciju pirms Latvijas valsts dibināšanas gadadienas uzaicinājām kādreizējo “Jaunā komunāra” saimniecības priekšsēdētāju JĀNI BLŪMU. Viņam piešķirts un tiks pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis – kā sabiedriskam darbiniekam. Blūma kungs par saviem līdzekļiem un pēc savas iniciatīvas uzcēlis pieminekli Kalpaka bataljona brīvības cīnītājiem.

 

Tas šajos laikos ir ļoti godājami, taču “Latvijas Avīzei” un daudziem lasītājiem Jānis ne mazāk pazīstams kā izcils lauksaimnieks: Sociālistiskā Darba Varonis, ordeņnesis par teicamā kārtībā uzturēto Saldus puses saimniecību. Ordeņu kavalieri Blūmu intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Esat pagodināts ar valdības apbalvojumu. Ordeņu kolekcija būs bagātinājusies. Vai nav laiks nosvērt mūžā nopelnīto – cik jums īsti ir medaļu, ordeņu?

J. Blūms: – Es būtu ar mieru saskaitīt, bet visus nemaz neatceros. Tādus PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes medāļus bērni pat izvazāja, bet mūs balvoja ar visām šķirām – zelta, sudraba un bronzas. Jā, nu Varoņa Zelta zvaigzne palikusi, un cena tai katru dienu kāpj.

– Uzpircēji gatavi par pagātnes artefaktiem maksāt brangu naudu – tuvu tūkstotim par Ļeņina ordeni vien, kas nāca līdzi Sociālistiskā Darba Varoņa zvaigznei.

– Jā, 1958. gada lielajā apbalvošanā “ļeņinos” bija vairāk vērtsmetāla, un par to dos pat tūkstoti. Vēlāk “prove” kritās, bet arī tas ordenis nav no lētajiem. Man ir abi “ļeņini”. Bet ziniet, cik kolekcionāri par Lāčplēša ordeni maksā? Divus tūkstošus. Es gribēju dabūt Triju Zvaigžņu ordeni ar šķēpiem. Tāds bija piešķirts arī manam tēvam – vienam no šā ordeņa kavalieriem. Tos deva cilvēkiem ar panākumiem tautsaimniecībā, kuri turklāt bija piedalījušies brīvības cīņās: šķēpus pielika klāt par brīvības izkarošanu.

Tēva ordenis gājis zudībā, bet citu man nav laimējies iegūt, jo tas ir bijis rets apbalvojums. Man pašam dotais ir gan Darba Sarkanā Karoga ordenis un ordenis “Goda zīme” arīdzan. Tautu Draudzības ordenis arī ir.

– Šķiet, ka tas turpinās kā Krievijas Federācijas ordenis. Pastāstiet, kā padomju laikā varēja tikt pie ordeņiem? Taču par kādiem nopelniem?

– Par darbiem, bet kā kuro reizi: zin, bija tāds Dzirne, Saldus rajona kompartijas sekretārs. Viņš mani izsauc atvainodamies – saimnieciski rādītāji tev ir, bet mēs tevi, Blūm, nestādījām priekšā apbalvošanai, jo tev ir slikta pagātne. Otrs izsauktais Rubulis, arī kolhoza priekšsēdis, dabū atvainošanos – tev tēvs bijis lielsaimnieks, tāpēc tevi no rajona arī nevirzīsim. Taču, Rīgā no Maskavas atsūtīto ordeņu kvotu dalot, daži ordeņi bija palikuši pāri. Verro, LKP CK lauksaimniecības sekretārs, esot šķirstījis apbalvojamo listes un iesaucies – kā? Blūms ar Rubuli nav sarakstā? Tad sarakstu pielaboja, un mēs, divi “tautas ienaidnieki”, arī dabūjām Oktobra Revolūcijas ordeņus. Ar Zelta zvaigzni gāja tāpat – tā bija iedalīta no Vissavienības fondiem. Mani kā kolhoza priekšsēdētāju pielika klāt Elzai Mitriķei, slaucējai…

– Alberts Kauls taču arī dabūja Darba Varoņa zvaigzni?

– Viņš nevarēja izturēt, ka man ir tā zvaigzne, aizskrēja uz Maskavu pie Gorbačova un izkaulēja, ka viņam arī vajag. Kavinskis Riebiņos bija Varonis, vēl vecais Slakteris no Bauskas, Čikste no Dobeles “Nākotnes” – tas dabūja pats pirmais.

– Tomēr tā jau nebija, ka laurus kuram katram dalīja un pavisam bez nopelniem, bez “rādītājiem”. Jūs vadījāt tālaika izcilu kolhozu, vai tagad ar cieņu izturaties pret saviem padomjlaika apbalvojumiem?

– Godīgi sakot, es tos biju nopelnījis. Saimnieciski rezultāti bija. Tad parasti līdzi apbalvoja tiešos ražotājus un speciālistus. Negribu liekuļot. Vienīgais, ka tā laimes loze varēja krist man, bet varēja arī kādam citam.

Vienā reizē uz kolhozu atveda pašu PSKP CK lauksaimniecības nodaļas vadītāju Karlovu. Ar sievu atpūtās Jūrmalā. Bet gribējis, lai aizved arī uz provinci, uz kādu labu kolhozu. Pugo negribēja vai traks vest uz “Komunāru” – viņš man naidniekos skaitījās, bišķītiņ no čekas puses iespaidojies. Taču atbrauca kā Pugo ar Čemmu, tā Karlovs ar lauleni un mazāki instruktori no Maskavas un Rīgas. KGB mašīnas ap klubu vien riņķoja. Saproties, vīri pie galda apspriežas, bet tai laulenei nav lāgā ko darīt. Karlovam toreiz bija gadi tā ap astoņdesmit, bet sievai sešdesmit. Nodevu viņu daiļdārzniecei. Un zini – ķirši zied. Kā saka – kupenām. Tas ir kā pasakā. Izved Maskavas kundzi cauri pasakai, cauri brīnišķīgi iekārtotam dendroloģiskam dārzam, parāda mūsu jaunceltnes. Tad viņa atgriežas un galda galā uzsit ar kulaciņu – etomu predsedatelju nado davaķ ordena! (Šim priekšsēdētājam jādod ordenis – krievu val.) Vecajam Karlovam sievas vārds kā likums, bet man mana dārzniecīte iedeva otro “ļeņinu”.

– Tātad tomēr prasīja taustāmus labumus, no tukša gaisa medaļas un zvaigznes nedeva.

– Kad 1951. gadā pārņēmu kolhozu, no govs slauca 900 litrus. Vienā gadā pacēlām uz 1100 litriem, otrā gadā pielikām vēl tūkstoti, kamēr slaukums sakāpa līdz 4500 – 5000 litriem gadā. Un kā tūkstoti paceļ, tā ordenis klāt. Tāda tolaik takse.

– Ā, tad zināja, par ko ordeni dabūt. Tagad turi kaut 1000 govju – diez vai dos ordeni.

– Jā, tagadējos laikos lauksaimniekus paretam godā.

– Nu, gaidīsim labākus laikus. Vai tādas goda zīmes pie krūts kolhoza priekšsēdētājam atvēra kādas durvis, līdzēja “izsist” kādus fondus?

– Fondus būtu dabūjis tāpat, bez zvaigznēm un ordeņiem, jo biju iepazinies ar visiem saimnieciskiem ministriem, kādi vien kolhozam bija derīgi. Uzturēju pazīšanos. Viens bija tuvāks čoms, cits tālāks paziņa, līdz pat visādiem “Gossnab” un “Gostehnadzor” priekšniekiem.

– Un viņi visi bija vienkārši labi, izpalīdzīgi cilvēki?

– Gandrīz vai tā.

Protams, vienam otram vajadzēja sīku atsaucību no kolhoza puses – tā toreiz lietas kārtoja. Re, piemēram, uz būvēm. Kamēr nebiju iepazinies ar Lodes rūpnīcas direktoru, tikām nāca švakie ķieģeļi. Kad iepazinos, sāka sūtīt labos.

– Toreiz jau par tiem dažiem Sociālistiskā Darba Varoņiem teica – tie ir lieli vīri. Tie durvis ar kāju taisa vaļā.

– Tā jau muldēja. Bet nē, mēs taču gājām pie draugiem – kā tad tik nepieklājīgi izturēties! Taču ministri laika gaitā, protams, mainījās. Kad “skābbarības tornī” pie varas tika Ģēģeris ar Šķēli, tad kolhozu priekšsēdētājiem nācās stāvēt rindā, lai pie viņiem tiktu. Pavisam vecos laikos bija tāds lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs. Viņa sekretārei bija piekodināts – lai vai kāds ministrijas klerks atrodas ministra kabinetā, kolīdz pie Ņikonova ierodas kāds saimniecības vadītājs, tā tūlīt jāziņo, ierēdni izvada un laucinieku ielaiž. Un toreiz es biju tālīna, trūcīga kolhoza priekšnieciņš, nabags, kam nekā nav! Taču Ņikonovam bija tāda attieksme – cilvēks no tālienes uz karstām pēdām jāpieņem.

– Jā, 1959. gada nacionālists Ņikonovs… Viņu izdzina no Latvijas, aizbrauca uz Stavropoli – pie Gorbačova.

– Viņš bija vienreizējs. Es vēlāk, jau Gorbačova laikos, aizbraucu pie Ņikonova uz Maskavu. Viņš tad bija PSRS Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidents. Ar akadēmiķi runājām kā divi īsti latvieši, latviski.

– Jāpaskaidro, ka A. Ņikonovs bija Latgales krievs. Tātad secinājām, ka tajos laikos pazīšanās bija ļoti svarīga. Vai Voss arī mēdza iebraukt jūsu saimniecībā?

– Neatceros, lai gan Voss bija Latvijas PSR pavaldonis un partijas pirmais sekretārs, es nekādi nespēju saprast, kur un kā viņš izglītojies. No lauksaimniecības nekā nejēdza, un man liekas, ka no rūpniecības arī ne.

Šķiet, Vosa sūtība bija būt par funkcionāru, un kā tāds viņš bija sistēmas ierēdnītis. Prastu valodu un tādām pašām metodēm. “Pepiņš” viņš bija.

– Atceros tādu gadījumu, kas man liek domāt, ka bijāt kļuvis visai pārdrošs. Kad 80. gados tikāmies jūsu kabinetā, atbrauca arī divas partijas instruktorītes. Bailīgas kā peles piemetās maliņā un dabūja dzirdēt stipru rāšanos – sak, ko te kuļaties apkārt ražas laikā. Rajona partijas komitejai arī tika smaga kārta. Vai tā drīkstēja slānīt?

– Cilvēki no pirmās dienas zināja, kas es esmu kolhozā. Ka ar mani var skaidri runāt un ka es augšām turēšos pretī. Bija tādi instruktori, kuri kā nelaime maisījās pa kājām, stāstīja, kas tiem uzdots. Bet bija viens vīrs, kurš, ieradies Nīgrandē, allaž sacīja – biedri Blūm, es te labāk netraucēšu, aiziešu uz Ventmalu. Viņš bija tas, kas mani pamācīja – ziniet, partijai nevajag teikt taisnību. Kad liek pildīt meža normas, kad parakstīties uz obligācijām, nekad rajonā par to nesūdzieties. Klusiet, jo kampaņa pārskries un ar to viss arī beigsies. Tā parasti notika. Es teicu – plānu izpildīšu un pārpildīšu, bet pēc laiciņa neviens vairs neskatījās atpakaļ uz bijušo, partija tik veda tālāk, uz jaunām darba uzvarām.

– Kā jums ar sliktu biogrāfiju izdevās kļūt par kolhoza priekšsēdētāju?

– Bija senos laikos par rajona pirmo sekretāru Bitlers. Dienējis Melnās jūras flotē, atvaļināts kapteinis, vīrs, kuram pirms kara Staļins radiniekus nošāva. Viņš teica – tev ir saimniecisks ķēriens. Tajā laikā strādāju kolhozā pie Kazdangas, to arī praktiski vadīju, jo priekšsēdētājs dzēra šņabi, bijušais Rīgas hipodroma žokejs. Lustīgs zellis, pat diezgan antipartijisks, latgalietis un proletāriskas izcelsmes. 
Tad šis Bitlers mani izcēla laukā no turienes, pateica – ej uz to leišmali par kolhoza priekšsēdētāju! – un uzņēmās par mani atbildību. Tāpēc 40 gadus kolhozā sabiju, kaut piedāvāja kāpt augstāk.

Bet, kolīdz būsi augstāk, tā tevi vairāk sāks purināt. Viņi jau tāpat daudz ko zināja par mani. Un es zināju, ka pie ordeņu dalīšanas Centrālkomitejā arvien bijuši spēcīgi argumenti pret mani – ka viņam gan nevajag dot.

Vēl mēģinājuši runāt, ka vienai no Gulbenes jāpiešķir apbalvojums, bet sekretārs Čemms pateicis – ja takoj Guļbene ņe znaju (Es tādu Guļbeni nepazīstu – krievu val.). Kad 1988. gadā noņēmām Ļeņinu, kas karājās priekšsēdētājam aiz muguras, un vietā uzlikām dabas bildi ar tādu kā taciņu mežā, Čemms iebrauc, ienāk kabinetā – a Ļeņin to gde? (Un kur Ļeņins – krievu val.) Es atteicu – ušol po tropinke (Aizgāja pa taciņu – krievu val.). Viņš palika sarkans, bet ne ar vārdu vairs to nepieminēja. Ušol – tak ušol (Ja aizgāja, tad aizgāja – krievu val.).

E. Līcītis: – Kad bišķi skatījās “pēc deguna”, bišķi pēc darba panākumiem, vai tolaik, ordeņus piešķirot, ņēma vērā arī, kā priekšsēdētājs kārto darbaļaužu sociālo, kulturālo dzīvi?

– Visu jau tomēr pārsvēra saimnieciskie panākumi. No “Komunāra” vecās gvardes daudzi vēl tagad sekmīgi saimnieko, lauki aparti visi līdz pēdējam. Vienu nogabalu gan nopircis dānis, bet tagad gribot pārdot. Bet ja par apbalvojumiem tā padomā – man ir dots tik dāsni kā nevienam. Pat tagad esmu vienīgais Saldus novada Goda pilsonis.

V. Krustiņš: – Vai jums arī liekas, ka ar laukiem ir beigas, kā te runā, ka visi skries prom? Vai tad neiedzimst tie gēni, kas liek palikt pie zemes?

– Man ir diezgan daudz kaimiņu aizbraukuši. Bet nu viena ģimene pēc 12 gadiem Anglijā, nopelnījuši pilnu pensiju, nāk mājā. Viņi te bija paturējuši piecistabu dzīvokli. Taču, re, divpadsmit gadus filozofēja par atgriešanos, vecumdienās viss kārtībā.

Bet ir divi gabali jaunāki no turienes, kuri ciematā nopirkuši māju par nopelnīto naudu. Tātad nāks atpakaļ, dzīvos šeit un kaut ko pasāks. Vēl viens esot samācījies no darba devēja, kur strādājis, – vēršot vaļā tādu pašu uzņēmumu Latvijā. Naudiņu jau sakrājis.

Tāpēc es nekad nerunāju par bezcerību laukos, piedzīvojis ulmaņlaikus, krievu, vācu, atkal krievu un mūslaikus. Mūsu mājā elektrību, starp citu, ievilka vācu laikā par divu bekonu gaļu! Šodien sauc par trūcību, bet vai Saldū kādreiz tik daudz salaboti trotuāri un ielas kā pēdējos gados? Lai arī ne visiem pietiek naudas, veikalu skatlogi neliecina par trūkuma ciešanu. Un daudzu pircēju rokās grozās tā kreisā nauda. Jāskaita vēl ap 20 ģimenēm pagastā, kuras saņem ārzemēs pelnītos eiro un mārciņas. Latvieši tur ir uzkalpojušies līdz itin augstām vietām, sūta naudu, lepnas mantas, ceļ turību palikušajiem mājās.

– Neteiksim mūždien par to nabadzību. Sacīsim, ka esam pieticīgi.

– Zini, tomēr sliņķu pa šo laiku izaudzināts bezgala daudz. Gan ar pabalstu sistēmu, gan ar to, ka viņš nav radis iet darbā un neies, kaut simtus solītu. Kolhozos arī bija dzenamie, bet tos kaut kā dzina, un viņi gāja. Bet galvenais, kas krīt nervos, ka šitiem augšas vīriem dod dubultā amatus, sola vēl pacelt algas, un, ja tā nedarīšot, tie aiziešot uz privāto sektoru. Apburoši! Nāks jaunie un cels valsti! Tie vecie prauli taču vairs nepacels valsti!

E. Līcītis: – Kā jums, cilvēkam ar nacionālu stāju, patīk valstī apkārt notiekošais?

– Pirmais, kas nepatīk, ir miglas pūšana tautai acīs, kad visas darbības ar valstij piederošiem uzņēmumiem ir noslepenotas un aizkulišu. Paņem, teiksim, banku, uzsit gaisā, bet cik no tā ienākums – “konfidenciāla informācija”. Bet tas ir tautas īpašums! Kas attiecas uz nacionālo situāciju, esam visai nelīdzsvaroti cilvēki. Es kā iesāku, tā turos vienā frontē – neesmu Nacionālās apvienības biedrs, bet esmu stingrs viņu atbalstītājs. Tas ir no “Visu Latvijai” laikiem, kad izvēlējos šo partiju, tā man ir viena un tāda arī paliks, ko atbalstīt. Man viņi nav likuši vilties, kaut puiši ir jauni, krāj pieredzi un nereti piedzīvo spiedienu, ka viņus maļ kopā lielajās dzirnavās. Es domāju, ka nākamajās vēlēšanās, spriežot, kā uzvedas Āboltiņa, Zatlers, Zaķis, kuri balso pat pret latvietību pasē, Nacionālās apvienības panākumi būs ievērojamāki. Un viņus iecienī arī uz zemēm. Vismaz Saldus novadā viņi nav paņēmuši savās rindās šādus tādus, bet riktīgus puikas.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. normals vecis blums bija un ciemats tajos laikos tiesam bija ka paradize..taccu tagad tas paliek ar vien mazaks un mazaks,pat ekas tiek noslaucitas jo neviens nespej vinas uzturet un nevienam neko nevajag..,jo cilveki laukos izmirst un kas jaunaki aizmuk uz arzemem taa kaa zoles vien nokup,jo tur vismaz ir lielakas darba iespejas un sakarigaki atalgojumi.gudrojas dala lv iedzivotaji kuriem ir labi,bet loti lielai dalai sie ir gruti laiki.smiekligi valsts itka briva tacu seit nevar dzivot jo nevar izdzivot.nezinu kur ir taa lielaa beda visa notiekosaja,bet nu noteikti ka kkur pie vainas valdiba.vienkarsi man ka latvijas iedzivotajam zel noskatities ka izmirst latvijas lauki un taa teikt tauta.

  2. Tad kad uzliks zaarkam vaaku,un tad tu ieraudziisi,ka elle cepaas tava Lenina dveesele,tad protams buus par veelu,veciit,tadas tas lietins,ta ka praatin,naac maajas.

  3. Sis ir istais un cik veel nav taadu,kas cer uz “sarkanaa meera”atgriesanos Latvijaa.Vajadzeetu deporteet uz Krieviju so pie brackaam.

Draugiem Facebook Twitter Google+