Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. februāris, 2013
Drukāt

Jānis Endzelīns – zvaigzne caur ērkšķiem
 (1)

Foto no J. Endzelīna mazmeitas Māras Krieviņas un Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvaFoto no J. Endzelīna mazmeitas Māras Krieviņas un Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīva

Pirms 140 gadiem, kad latvieši gatavojās saviem I Vispārējiem dziesmu svētkiem, 22. februārī dumpīgajā Kauguru pagastā “Mičkēna” saimnieku Mārča un Kristīnes Enzeliņu (valodnieka uzvārds nedaudz atšķiras no tēva un brāļu uzvārdiem) ģimenē piedzima otrais dēls Jānis, nākamais pasaules mēroga valodnieks.


 

“Kāpēc Endzelīns bija pasaules zvaigzne valodniecībā?” jautā LU rektors M. Auziņš. Vai tikai tāpēc, ka latviešu valodas gramatiku 20. gs. sākumā uzrakstīja un 1922. gadā izdeva vācu valodā? Bet varbūt atbilde slēpjas J. Endzelīna dzīves gājumā, zināšanu bagātībā un neparastajā personībā? Varbūt tā laika Eiropas valodu zinātnē?

Par darba ģēniju atzītais valodnieks ir daudzināts un cildināts, viņa vārdu ļaudis atceras vēl pēc gadsimta. Plašā sabiedrības aptaujā, ko 2004. gadā rīkoja “Latvijas Avīze”, lai noskaidrotu 100 Latvijas izcilās personības, viņš ir visvairāk balsu ieguvušais zinātnieks un ierindojas 13. vietā. Taču pats profesors un viņa darbi tomēr ir maz iepazīti, liela daļa latviešu Endzelīnu uzskata tikai par bargu valodas pareizības sargu.

Par Endzelīna paveikto milzu darbu, par apbalvojumiem un pagodinājumiem ir vēstīts enciklopēdiju rakstos, zinātniskos vai citādos apcerējumos vismaz desmit valodās (latviešu, lietuviešu, krievu, vācu, angļu, čehu, igauņu, itāliešu, somu, zviedru). Taču arhīvu dokumenti un laikabiedru atmiņas stāsta arī par to, kā tas paveikts, un arī par neveiksmēm. Šoreiz iepazīsim ērkšķainā zinātnes ceļa sākumu.

 

Aizraušanās ar valodām jaunībā

Kauguru pagasta skolā visi zēni, protams, mācījās vācu un krievu valodu, bet Valmieras apriņķa skolā Mičkēna Jānis patstāvīgi sāka apgūt arī sengrieķu valodu. Rīgas pilsētas ģimnāzijā grieķu un latīņu valodu viņš iemācījās tā, ka varēja atdzejot grieķu un romiešu dzeju un pats rakstīt dzejoļus. Turklāt neliels ģimnāzistu pulciņš uz savu roku mācījās arī lietuviešu valodu.

Pētnieka interese par savu, latviešu, valodu pamodās, kad jauneklis pusgadu strādāja par mājskolotāju Iļģu muižā pie Grobiņas. Tur ļaudis runāja citādi nekā viņa dzimtajā Valmieras pusē, piemēram, kurzemnieki garās zilbes izrunāja tikai divējādi (stiepti vai lauzti), bet valmieriešiem vēl bija saglabājusies trejāda izruna.

Kad Endzelīns Tērbatas universitātē jau ļoti sekmīgi studēja klasisko filoloģiju (grieķu un latīņu valodu), Maskavas universitātes profesors F. Fortunatovs, izcils indoeiropiešu valodu pētnieks, aicināja latviešus, kuru valodā ir dzīva šī trejādā zilbes izruna (lauzta, stiepta un krītoša), aprakstīt to un dot viņam piemērus. Arī Endzelīnu tas interesēja, viņš sagatavoja Valmieras izloksnes vārdu sarakstus ar izrunas apzīmējumiem un uzrakstīja pirmo zinātnisko rakstu (publicēts 1897. gadā Rīgas Latviešu biedrības rakstu krājumā). Tā autors aizrautīgi rakstīja, ka normālo izrunu un likumus varēs tikai tad konstatēt, kad būs sastādīti šādi saraksti no visām izloksnēm.

Pēc pāris gadiem studenta Endzelīna rakstu par latviešu zilbes izrunu publicēja ievērojams zinātnisks žurnāls Vācijā, bet par valodām ieinteresētais jauneklis pēc grieķu un latīņu studijām pievērsās arī slāvu valodām, taču pētīja savu tēvu valodu un rakstīja par to latviešu, krievu un vācu zinātniskos izdevumos.

Kad 1900. gada maijā Endzelīnam beidzās slāvistikas studiju laiks, viņš, kura rakstus par latviešu valodu jau atzinīgi novērtēja Eiropas zinātnieki, vēl nebija uzrakstījis studiju nobeiguma darbu. Varbūt jaunekli pārņēma neliela panika, ja viņš 26. maijā ir lūdzis rektoram atļauju pāriet uz vēstures nodaļu (tāds iesniegums glabājas Tērbatā arhīvā).

Fakultātes un universitātes vadība pūlējās panākt, lai Endzelīnu atstātu universitātē gatavoties akadēmiskajam darbam ar stipendiju diviem gadiem un lai komandētu uz Maskavu pie prof. Fortunatova.

 

Ērkšķainā ceļa sākums

Tērbatas universitātes iesniegums ne 1900., ne 1901. gadā netika apmierināts. Sarakste starp universitāti un to pārraugošo Rīgas mācību apgabala kuratoru liek domāt – diez vai iemesls noraidījumam nebija tas, ka slāvu filoloģijas students Endzelīns vairāk ir nodarbojies ar latviešu valodu, nevis savu studiju priekšmetu – slāvu valodām, jo atkārtotajā iesniegumā fakultāte ir īpaši norādījusi, ka stipendijas pretendents ir izstrādājis jaunu darbu slāvu filoloģijā – par kašubu valodu (slāvu valoda ziemeļrietumu Polijā, daži to uzskata par poļu valodas dialektu).

Par spīti apstākļiem vasarās Endzelīns vai nu kopā ar skolotāju un latviešu valodas pētnieku K. Mīlenbahu, vai viens apstaigāja latviešu novadus, pētīdams izloksnes, vākdams valodas materiālu. 1901. gada vasarā viņi abi ceļā no Džūkstes uz Remti apmeklēja Jaunpili un apmetās pie ērģelnieka J. Grīnfelda. Mājastēvam bija divas meitas, un Tērbatas studentam sirdī iekrita viena no viņām – Vilhelmīne Johanna Fanija.

Kad Endzelīns jau pusotru gadu bija darbojies bez stipendijas un bez drošām izredzēm uz to, Tērbatas universitātes vadība 1901. gada oktobrī nolēma atstāt viņu divu gadu “maģistrantūrā” (lietojot mūsdienu terminu) bez stipendijas, bez iztikas līdzekļiem (tulkojot no krievu valodas).

Paldies Dievam, ka klasiskās filoloģijas kandidāts Endzelīns varēja kaut cik nopelnīt, strādādams par seno valodu skolotāju Tartu H. Trefnera ģimnāzijā. Beidzot, 1902. gada janvārī, no Rīgas mācību apgabala kuratora pienāca ziņojums par stipendijas piešķiršanu (600 rubļu gadā).

Sākās ārkārtīgi intensīvs darba cēliens. Pirmajos piecos mēnešos Endzelīns nokārtoja piecus maģistra eksāmenus. Un vēl kādus! Sanskrits, gotu valoda, lietuviešu valoda, salīdzināmā valodniecība, akcents indoeiropiešu valodās. Viņš arī pielika punktu savam studenta statusam – aizstāvēja slāvu filoloģijas studiju nobeiguma darbu un rudenī saņēma jau otro kandidāta grādu.

Kad prof. Fortunatovs rudenī pārcēlās uz Pēterburgu, Endzelīns nezin kāpēc viņam nesekoja, bet lūdza atļauju palikt Tērbatā, tādējādi kļūdams par patstāvīgu un vientuļu zinātnes ceļa gājēju. Pirmais pārbaudījums bija maģistra darbs par latviešu valodas prievārdiem.

 

Smagās neveiksmes Tērbatā un Pēterburgā

Publisko fakultātes sēdi 1905. gada 15. un 16. decembrī, kad Endzelīns aizstāvēja savu maģistra darbu, tās aculiecinieks E. Krieviņš, vēlākais LU mācībspēks un Latvijas diplomāts, savās atmiņās ir nosaucis par nelaimīgu gadījumu, kurš dziļi aizvainoja Endzelīnu un krasi mainīja viņa raksturu un dzīves uztveri.

Šim gadījumam, kā atceras Krieviņš, ir sava priekšvēsture. Apmēram pirms mēneša tajā pašā auditorijā savu darbu klasiskajā filoloģijā aizstāvēja E. Felsbergs, Endzelīnam tuvs korporācijas biedrs, kas vēlāk bija pirmais LU rektors. Kad oficiālie oponenti atzinīgo vērtējumu par Felsberga darbu bija pauduši, pēkšņi pie vārda pieteicās Endzelīns un agresīvā tonī norādīja uz nepietiekamu pamatojumu kādā Felsberga darba lappusē un lūdza to paskaidrot. Felsbergs to izdarīja mierīgi un lietišķi.

Kad Endzelīns aizstāvēja savu maģistra darbu, arī viņam radās negaidīts oponents – klasiskās filoloģijas profesors, Felsberga zinātniskais vadītājs, kurš droši vien jutās aizskarts, kad pirms mēneša jauns maģistrants bija pamanījis to, ko viņš, eksperts, bija palaidis garām. Šis profesors uzrādīja kļūdas Endzelīna darbā divas dienas, tomēr fakultāte maģistra grādu pretendentam piešķīra.

Notikušajā jaunais maģistrs vainoja Felsbergu, droši vien, nepamatoti, jo ne jau viņa spēkos bija atrunāt profesoru no skrupulozas Endzelīna darba analīzes un ne jau viņš vienīgais Tērbatā varēja pārtulkot profesoram latviešu valodas vārdus un teikumus Endzelīna darbā.

Aizvainotais un sarūgtinātais Endzelīns kļuva aizdomīgs, ass un neiecietīgs. Viņu pārņēma spīts un vēlēšanās sevi pierādīt. Iespējams, tādēļ viņš jau apmēram pēc gada, par prievārdu pētījuma 2. daļu mēģināja iegūt salīdzināmās valodniecības doktora grādu Pēterburgas universitātē. Diemžēl neveiksmīgi, un viņš turpināja studentus Tērbatā mācīt par niecīgo privātdocenta algu.

Pārdzīvojumu skaudrumu varēja remdēt ģimene: 1906. gada vasarā J. Endzelīns Jaunpils baznīcā salaulājās ar saderināto V. J. F. Grīnfeldi, bet 1907. gada aprīlī Tērbatā piedzima meita Melita.

1908. gada pavasarī Harkovas universitātes senāts ievēlēja Endzelīnu par ārkārtas profesora pienākumu izpildītāju salīdzināmās valodniecības un sanskrita katedrā, taču Krievijas izglītības ministrs amatā bez doktora grāda neapstiprināja. Toties 1909. gada jūnijā Rīgas mācību apgabala kurators pārcēla Endzelīnu uz Harkovas universitāti līdzšinējā privātdocenta amatā.

Tērbatā viņš bija paveicis milzum daudz, diemžēl veiksme nebija viņa sabiedrotā un jaunā zinātnieka akadēmiskais statuss neatbilda viņa zināšanām un veikumam, kam jau bija augsts starptautiskais novērtējums.

Jau 1903. gada jūlijā, pāris gadu pirms maģistra grāda iegūšanas, Endzelīns saņēma ļoti atbildīgu un godpilnu uzdevumu – grāmatu apgāds no Getingenes (Vācija) noslēdza līgumu par latviešu valodas salīdzināmi vēsturiskās gramatikas izstrādi. Tērbatas privātdocentam lietpratēji uzticējās, jo viņa publikācijās par latviešu valodu vācu un krievu zinātniskajos izdevumos saskatīja lietaskoku.

 

“Lettische Grammatik” Harkovā, Eiropā un Latvijā 
Endzelin__gramm

Kad Endzelīns ar ģimeni – sievu, divgadīgo meitu un pāris mēnešus veco dēliņu Lūciju – ieradās Harkovā, viņš ķērās arī pie latviešu zinātniskās gramatikas izstrādes un drīz saprata, ka vispirms ir jānoskaidro baltu un slāvu valodu radniecība. Tāpēc apmēram divdesmit mēnešus viņš nodarbojās ar šo valodu skaņu sistēmas un gramatikas salīdzināšanu. Savu pētījumu viņš publicēja Harkovā 1911. gada vasarā, bet rudenī iesniedza Pēterburgas universitātē, lai iegūtu salīdzināmās valodniecības doktora grādu. Pēc sekmīgas aizstāvēšanas 1912. gada 4. martā Endzelīns kļuva par pilntiesīgu profesoru Harkovas universitātē, kā arī saņēma pienācīgu atalgojumu – 3000 rubļu gadā (2400 rbļ. + 300 rbļ. par dzīvokli + 300 rbļ. pārtikai). Sākās arī atzinība – 1913. gada 1. janvārī Krievijas imperators apbalvoja Endzelīnu ar 3. pakāpes Sv. Annas ordeni, bet 1916. gada 1. janvārī – ar 2. pakāpes Sv. Annas ordeni.

Vasarās Endzelīni brauca uz dzimteni. Ģimenes galvam šeit bija darba pilnas rokas. Viņš devās pie Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņas latviešiem, lai pētītu izloksnes, piedalījās Rīgas Latviešu biedrības vasaras sapulcēs un Skolotāju biedrības rīkotos kursos.

Latviešu valodas gramatikas manuskriptu Endzelīns izstrādāja Harkovā. Universitātes bibliotēkas ēku, kurā daudzu gadu garumā šis darbs tapa, kopš 2009. gada 18. novembra rotā tēlnieka J. Strupuļa veidota piemiņas plāksne.

Kad jaunās Latvijas valsts un augstskolas aicināts, 1920. gada maijā Endzelīns ar ģimeni atgriezās dzimtenē, 862 lappušu manuskripts bija neatliekami jāgatavo iespiešanai. Endzelīnam palīdzēja baltu filoloģijas studente E. Hauzenberga un valodniece A. Ābele. Pēc tam to vairāk nekā gadu iespieda K. Vintera grāmatu apgāda spiestuvē Darmštatē (Vācija). 1922. gada decembrī “Lettische Grammatik” bija iespiesta.

1923. un 1924. gadā to atsauksmēs cildināja ievērojami Eiropas valodnieki Vācijā, Francijā, Šveicē, Nīderlandē, Lietuvā un arī vairāki kolēģi Latvijā. Citāds viedoklis par gramatiku bija Latvijas 1. Saeimas Izglītības komisijai, kas uzskatīja to par “nelabvēlīgu parādību, ka prof. Endzelīns, izdodams latviešu gramatiku vācu valodā par valsts naudu, uz vākiem vācu valodā uzrakstījis ar trekniem burtiem: No Chaŗkovas universitātes prof. Endzelīna, bet ar maziem burtiem: tagadējā prof. Rīgā.”

Kas bija šīs Izglītības komisijas sastāvā? Trīspadsmit deputāti no septiņām partijām, starp viņiem arī daži izglītības un zinātnes darbinieki, piemēram, LU rektors E. Felsbergs, pedagogs un Rīgas domes priekšsēdētājs K. Dēķens.

Protams, Endzelīns nevarēja pacietīgi pieņemt politiķu nepamatoto un paviršo sava lielā darba vērtējumu, tāpēc atklātā vēstulē komentēja viņam izteiktos pārmetumus. “Pirmkārt, es neesmu nei kādu lūdzis izdot manu gramatiku – par valsts naudu, nei valdībai to piedāvājis izdošanai par valsts naudu, bet tikai ar pateicību atļāvis to izdot – un pie tam bez jebkādiem noteikumiem. (..) Vāciski nu mana gramatika tiešām sarakstīta (un ja nu visa grāmata bija vāciski rakstīta, tad taču laikam arī uz vākiem bija jāraksta vāciski).”

Bez tam arī “[..] latviešu firmas toreiz nebūtu varējušas tik plašu darbu izdot, un, latviešu valodā sarakstīts, tas ārzemēs paliktu gandrīz nepazīstams”. Par to, ka nepamatots ir arī otrs pārmetums, katrs var pārliecināties pats – grāmatas titullapā vārdi “ehemals an der Charkower Universität, derzeit in Riga” [agrāk Harkovas universitātē, tagad Rīgā] ir iespiesti ar viena lieluma burtiem.

Aizskartais Endzelīns rakstīja: “Tātad Saeimas izglītības komisija, kas taču laikam par savām sēdēm ar dabū valsts naudu, ir nodarbojusies ne ar “nelabvēlīgu” jeb “nevēlamu”, bet ar neesošu, samelotu parādību, un šāda parādība tiešām ir “nevēlama”.”

Dzejnieks E. Virza uzbrukumus Endzelīnam nosauca par paviršo nacionālismu un atgādināja tā “varoņiem”, ka ar Endzelīna “Latviešu gramatiku” “latviešu valoda top par pētīšanas priekšmetu pasaules augstskolās”.

 

Pēc trīs gadu desmitiem

Latvijas laikus nomainīja krievu, vācu un padomju laiki, bet Endzelīns par spīti jebkuriem apstākļiem vienmēr strādāja – universitātē, Filologu biedrībā, Rīgas Latviešu biedrībā, Latviešu valodas krātuvē, no 1946. gada arī jaundibinātajā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā.

Padomju Savienībā akadēmiķa N. Marra t. s. jaunā mācība par valodu 20. gs. 30. gados pasludināja līdzšinējo valodu zinātni, salīdzināmi vēsturisko valodniecību par buržuāzisko kontrabandu. Pēc Otrā pasaules kara šis viedoklis attiecās arī uz latviešu valodniecību.

Nevarēdams izturēt ideoloģisko spiedienu un palikdams uzticīgs savai pārliecībai un principiem, Endzelīns 1950. gada 1. aprīlī, mūža 78. gadā, uzrakstīja atlūgumu un universitāti atstāja. Bet pēc mēneša – 1950. gada maijā – notika kaut kas negaidīts. Salīdzināmi vēsturiskā valodniecība tika reabilitēta, un to padomju valstī varēja izdarīt tikai pirmā persona – J. Staļins.

Marra mācība Padomju Savienībā bija pārvērtusi valodu zinātni par tuksnesi. Un nu 1950. gada maija radikālais pavērsiens lika lūkoties salīdzināmi vēsturiskās metodes virzienā. Padomju Latvijā atcerējās Endzelīna “Lettische Grammatik”, tulkotāju komanda to iztulkoja latviešu valodā un Latvijas Valsts izdevniecība šīs 1100 lappuses 1951. gadā izdeva. Bet tomēr vēl 1952. gada februārī LVU īpašā sanāksmē tika apspriestas metodoloģiskās kļūdas un trūkumi prof. Endzelīna “Latviešu valodas gramatikā” (1951. g. izdevumā) un par to referēja LVU Latviešu valodas katedras vadītājs A. Ozols. Taču, kad 1958. gada augustā par šo gramatiku Endzelīns saņēma padomju valsts augstāko apbalvojumu – Ļeņina prēmiju, kļūdu meklētāji apklusa.

Endzelīns bija izpētījis un aprakstījis latviešu valodas rašanos un attīstību, zināja tās iekšējos likumus, tāpēc varēja norādīt, kā jārunā un jāraksta, varēja izveidot un sargāt visai tautai un valstij vienotu, koptu valodu. Ar “Lettische Grammatik” viņš gribēja latviešu valodu darīt pieejamu pasaules zinātnei, bet savu mērķi pārsniedza, radīdams pirmo baltu valodu salīdzināmo gramatiku un jaunu zinātnes nozari – baltistiku. Ar savu dzīvi viņš rādīja, kā ticēt sev un savam darbam, spītējot ērkšķiem un šķēršļiem.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ko tu neteiksi! Par Leņina premija. Vot-vot.

INFOGRAFIKA. Pieaug atbalsts spīdzināšanaiVai sagūstītos ienaidnieka kaujiniekus drīkst spīdzināt, lai iegūtu svarīgu militāro informāciju? (%)
Draugiem Facebook Twitter Google+